Nav sliktuma bez labuma

Pirms daudziem gadiem Robežnieki bija slavas zenītā — Gabrusānu strausus rādīja televīzijā, brauca žurnālisti, rakstīja rakstus avīzēs, gudri prāti filozofēja, kas būs, kā būs un ar ko beigsies šī avantūra, jo tolaik strausu nebija pat Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Viesturs un Ērika Gabrusāni izrādījās pirmie, kuru saimniecībā varēja apskatīt šos cēlos putnus. Beidzās šī avantūra ar minizoodārza izveidi, kurā apskatāmi vēl vairāki citi eksotiski putni un dzīvnieki.

Kāpēc beidzās? Varbūt tas tā ir tikai tiem sekotājiem, kuri, iekļuvuši finanšu grūtībās, strausus tagad likvidē. Viesturs apgalvo, ka pat viņa daudzveidīgajā saimniecībā putni un zvēri neatpelna ieguldījumus, bet kurš savu biznesu plānoja veidot tikai ar strausiem... nu, diezin, kā tas iespējams. Lai iegūtu jaunus putnus, ir jāgaida gadus 15-20. Ja apkautu esošos strausus, tad nebūtu nekā. Zemnieku saimniecībā “Akati” jaunu strausu vēl nav, pēc gada vai diviem varētu būt. Šodien Viesturs vēl neatstāj olas strausiem perēšanai. Milzīgās olas tiek vienkārši apēstas pusdienās vai vakariņās — pietiek vienas, lai sanāktu garda omlete, kuras pietiek nelielai ģimenei.

Izstaigāt zoodārzu kopā ar saimnieku ir prieks un bauda. Katru reizi uzzini kaut ko jaunu par putniem uz zvēriem, noklausies kādu dzīves anekdoti, bet pats galvenais — neiekrist Viestura izliktajās lamatās. Viņš ir meistars ievilināt tajās pat žurnālistus. Reiz kāds preses izdevums pilnā nopietnībā rakstīja, ka Viesturs paplašinās savu zoodārzu ar krokodiliem...

“Krokodili — nē, tas šeit neiet cauri,” stāsta Viesturs. ”Visu var atvest, bet mūsu dīķos ūdens temperatūra vasarā ir pāris grādus zemāka nekā nepieciešams. Tad jau vajadzētu uzbūvēt terāriju, bet tā jau cita opera un citi finansiāli ieguldījumi. Starp citu, ja gribi bankrotēt, nevajag uzsākt neko tik grandiozu. Sāc ar zemenēm. Man bija trīs hektāri, saruka līdz 30 āriem, šodien vairs ir nepilns ārs. No tiem trim hektāriem savulaik ieguvu tikai tik daudz, lai samaksātu vācējiem, pat ne ravētājiem...”
Taču arī tūrisms vairs nevieš lielas cerības, tomēr Viesturs turpina uzturēt zoodārzu, vienīgi jaunu iemītnieku te nav. Pēdējais jaunums — nutrijas. Tās tika atvestas pirms vairāk nekā gada. Finanšu krīze valstī samazināja ne tikai kolektīvo ekskursiju biežumu, vispār jebkādu apmeklētāju palicis krietni mazāk nekā tā saucamajos treknajos gados. Kādreiz bažas viesa ceļš — bija pat tā, ka tūristu autobusa šoferis atteicās nogriezties no asfalta uz Robežnieku ceļu, tādēļ ekskursanti zvanīja Viesturam atvainoties, sak, piedod, nebūsim! Tagad, kad Latvijā dažs asfalta seguma ceļš vairs nespēj izturēt konkurenci ar grants seguma ceļiem, pamatproblēma ir tukšie iedzīvotāju maciņi. Bet nav sliktuma bez labuma — saimniekam mierīgāka dzīve. Tomēr tie, kuri sagrabina naudiņu līdz Robežniekiem, ekskursiju nenožēlo.

Viesturs uzsver, ja viņa saimniecība būtu pie Rīgas, lūk, tad bizness plauktu! Nevajadzētu strausus, pietiktu ar kazām, bet par to nedaudz vēlāk. Šodien zoodārzā ir seši strausi — četras dāmas un divi puikas. Izrādās, strausi dzīvo vidēji apmēram tikpat, cik cilvēks — 80 gadus.

— Kamdēļ vajadzīga brīdinājuma plāksnīte: tuvāk par 2 metriem tuvoties bīstami! Putni taču aiz žoga...

— Labāk skanētu “nāvējoši”! Ai, bet patiesībā tas nav sāpīgi, es taču zinu! Viņš ar kāju sit uz priekšu, uzreiz caurdur, nesajutīsi. Pēc tam kastē iekšā, mūzika spēlē, vienīgi nedzirdēsi, kāda. Tāpat tur būsim agri vai vēlu, 50-100 gadu pasaules vēsturē nav nekas. Tomēr labāk turp nonākt vēlāk nekā agrāk. Tāpēc arī brīdinājums.

— Kā tad viņus pabarot, apkopt? Laikus var nojaust briesmas?

— Kad strauss gatavojas uzbrukt, viņš šņāc kā čūska — labāk momentā atlekt.

— Skatos, alpaka spiesta dalīt pastaigu laukumu ar parastu melngalvaino Latvijas aitu...

— Nav vietas, labāk būtu katru dzīvnieku turēt atsevišķi, bet šo to var kombinēt.

— Kas tās par mazām kaziņām?

— Ā, tas ir mans lielais bizness! Par Āfrikas kazām vislielākā sajūsma. Bērns noplēš zāles kušķi, padod caur žogu, un kaziņas tūlīt klāt, ēd zāli no rokas. Mamma ar tēti fotografē, taisa tev konkurenci, sūtot bildes žurnāliem — redz, kā mans bērniņš rūpējas par dzīvniekiem! Visiem milzīgs prieks: gan bērniem, gan vecākiem. Jo bērns priecīgāks, jo māte laimīgāka. Skaties, pāris soļus no šim kaziņām lepni stāv Latvijas baltā kaza — uzreiz jūt mentalitāti! Viņa neies ubagoties, nobeigsies, bet neies.

— Skatos, tev tāda jauka, jauna mājiņa, kas tur dzīvo?

— Rūķītis dzīvo, bet nevaru parādīt — nav mājās. Es redzēju, jo mostos četros rītā. Līdzko gaismiņa aust, rūķītis lāpstu pār plecu un aiziet darbos. Vēlu, vēlu vakaros nāk mājās. Tā, lūk.

— Kas tur tā par milzu žurku?

— Gudra žurka, maizi ēd, rokās turēdama, kā cilvēks. Biju “aizskrējis” uz Maskavas metro, bet zini, kā jau no laukiem, iekūlos tajās kanalizācijas caurulēs un nomaldījos. Ja tu zinātu — vesela pilsēta pazemē, un caurules milzīgas, var stāvus stāvēt. Un šitādas žurkas! Kā man iepatikās! Tur bija tādas, kā mans suns, bet tās manā tarbā nelīda. Sabāzu mazās, atvedu, lai aug un vairojas. Foršas žurkas, ja tev tādas būtu un labi barotu, izaugtu lielas un suni nevajadzētu. Neuztraucies par brūnajiem zobiem — tas no cigaretēm un kafijas. Pīpēsi, tev arī būs tādi paši smuki... Gadījumā, ja neatpazini, — tās ir nutrijas.

— Pekars arī pēc žurkas izskatās, tikai krietni briesmīgāks. Tie vēl dzīvi?

— Kaut arī grūti laiki bija, bet pekarus neapēdām. Pavisam nopietni, viņu gaļa ir delikatese — dārga. Paskaties, kādi viņiem zobi — pekars māk ar tiem sist ātrāk par šujmašīnas adatu! Es nekad nesaku “nē”. Saku ”jā”, bet tikai pirkstiņu — to tev ir desmit. Rociņu nebāz, tās tikai divas. Būs žēl, ja paliks viena. Pirksts viens šur vai tur — vai tad jāpārdzīvo? Brīnos, neviens negrib bāzt viņiem savus pirkstus. Ja pavisam nopietni, pekars nekodīs, ja viņu neaiztiks. Viņi ir kā sievietes — ar tevi dara, ko grib, bet pamēģini tu viņu aiztikt! Paldies Dievam, ka sievietēm nav tādu zobu!

— Visiem dzīvniekiem savs jumts virs galvas, bet zoodārza apmeklētājiem nav kur pārnakšņot...

— Pirmoreiz apmeklētāji man to sacīja pirms gadiem desmit. Nav tādas naudas, lai uzbūvētu viesu namu. Iesaistoties projektā, pusi naudas var dabūt, bet kur otru pusi ņemt? Turklāt negribu iesaistīties tūrismā pavisam, pats nebūsi laimīgs. Lūk, jau kuro gadu būvēju sev atpūtas namiņu paša spēkiem. Gan kādreiz pabeigšu. No ārpuses izskatās košāks nekā iekšpusē, kur viss vēl būvniecības stadijā: jātaisa starpsienas, logi un viss pārējais. Tajā viss ir interesanti un daudziem nesaprotami, piemēram, ūdens no jumta satek betona vāzēs un tad tiek novadīts mežā. Būve ir no koka, jāgādā, lai viss mitrums tiek tālāk projām. Varbūt nākotnē uzņemšu tajā tūristus, varbūt arī nē. Redzēs, kā viss attīstīsies.

— Paldies par īso ekskursiju. Lai jums ir apmeklētājiem bagāta vasara!

Juris ROGA