Vienviet trīs desmitgades

Skaista ir Vijas dzimtene — te viņa ir dzimusi, augusi, gājusi Skaistas astoņgadīgajā skolā, turpinājusi mācības Krāslavas 1. vidusskolā, vasarā palīdzējusi mammai iznēsāt pastu, līdz ar to darba gaitas faktiski uzsākusi ar 16 gadu vecumu. Pēc vidusskolas iestājās Rīgas sakaru skolā, kuru sekmīgi pabeidza un 18 gados uzsāka darba gaitas Krāslavas pastā. Sākumā laida atvaļinājumā darbiniekus rajona pasta nodaļās, pēc tam strādāja Krāslavas centrālajā pastā. Īsu laiku pastrādāja arī Valsts bankā kā grāmatvede, bet 1981. gadā Longina Zukule uzaicināja darbā uz Skaistas ciema padomi. Uz to brīdi Vija bija ģimenes cilvēks — ar Alekseju apprecējās 1976. gadā. Skaistā abiem bija savs dzīvoklis, Vijai bija izdevīgāk nebraukāt uz Krāslavu, bet strādāt uz vietas. Tālab darba piedāvājumam piekrita, daudz nešauboties.

Jaunais darbs nozīmēja jaunas zināšanas. Jau pirmajā darba gadā viņa apmeklēja mēnesi ilgus kursus Rīgā, laika gaitā bija jāapmeklē vēl citi kvalifikācijas celšanas kursi, jo mainījās darba pienākumi. Vija pildīja grāmatvedes pienākumus, kamēr štatā nebija šāda speciālista. Dzimtsaraksti, kāzu reģistrācija, pieraksts (tagad — dzīvesvietas deklarēšana), kara klausības uzskaite, ciema padomes sēžu sekretāre, vēlāk — pagasta padomes sēžu sekretāre un daudzi citi pienākumi veidoja un veido viņas darba ikdienu. Lai gan to neprasīja darba pienākumi, Vija izmantoja izdevību studēt Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”, kuru pēc četriem gadiem veiksmīgi absolvēja. Jaunās zināšanas viņai vispirms noder saskarsmē ar cilvēkiem — ir vieglāk saprasties, un problēmas risinās racionālāk.

Katrā darbā ir savi plusi un savi mīnusi, bet Vijai darbs ļoti patīk, kas liecina, ka pozitīvā ir vairāk. Arī mūsdienu biroja tehniku viņa apguva bez kurnēšanas. Rakstāmmašīna jau bija pazīstama, līdz ar to arī datora tastatūras apguve nesagādāja grūtības. Cita lieta — pats dators. Šodien Vija smejas: “Ar datoru vajadzēja prast sarunāt! Atnāk cilvēki, saka, tu taču tagad datorā visu redzi un zini. Patiesībā man nebija viegli sadraudzēties ar datoru, mācījos kursos Krāslavā.”

Sekretāres darbā gadījās arī kuriozi. Kādreiz Skaistā tika rīkota bērna dzimšanas svinīga reģistrēšana. Uz pasākumu aicināja skolēnus, kuri lasīja dzeju, nāca kūmas, nesa jaundzimušo bērniņu...

“Foajē bija noklāts krāšņs grīdceliņš, ceremonijas vadītāji stāvēja aiz galda,” atceras Vija. ”Durvis tika atstātas vaļā, zālē skanēja skaisti vārdi, kad pēkšņi parādījās liels suns, kurš lēnīgi nogāja pa grīdceliņu un nogūlās pie galda. Sākumā visi apjukām, taču suns uzvedās mierīgi, apgūlās pie galda, visi viesi palika savās vietās, pasākums turpinājās. Vēlāk izrādījās, ka suns piederēja viena tā bērna ģimenei, kurš runāja dzeju. Tā kā mēs nezinājām, tad pārbaudījums visiem bija gana liels. Skaistā vecāki saviem bērniem lielākoties deva latviskus un tradicionālus vārdus, tikai atsevišķi sekoja modei un saviem bērniem ielika neparastus vārdus. Protams, es neiejaucos viņu izvēlē. Taču bija kāds kuriozs arī šajā lauciņā. Kāda daudzbērnu ģimene atnāca reģistrēt, šķiet, piekto bērnu. Redzēju, bērna tēvs nav noskaņojumā, dusmīgi nosauca sievas vārdu, ko likt bērnam. Sacīju, ka uz brīdi viņus atstāšu divatā, un ierosināju padomāt par vārdu. Kad pēc laiciņa atgriezos, iesniegumā bija pavisam cits vārds. Izrādās, vīrs dusmojās, jo visu laiku dzima tikai meitenes, bet pēc tam viņiem piedzima arī puika.”

Vija neuzskata, ka sekretāres-lietvedes darbs būtu vienmuļš — mainās prasības, mainās darba pienākumi, nianses, un tas neļauj ieslīkt rutīnā. Trīs desmitgažu laikā ne reizi nav bijusi doma meklēt kaut ko citu. Ārpus darba laika viņai patīk rušināties dārzā, audzēt gurķus, tomātus, puķes — visu. Mājsaimniecībā ir arī gotiņa. Sākumā ģimene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, bet pēdējos 22 gadus mīt personīgajā privātmājā. Mantojumā no mammas palika māja pie ezera, ir kur kopā aizbraukt atpūsties tuvāk dabai. Tiesa, bērni jau ir projām pasaulē. Sergejs otro gadu strādā Anglijā, līdz tam dzīvoja un strādāja Rīgā. Viņš ir profesionāls santehniķis. Aleksejs ir galvenais speciālists Valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldes Piedrujas nodaļā. Abiem dēliem ir savas ģimenes, abiem jau ir savi bērni. Sergejam divas meitas: Kristiāna un Viktorija, Aleksejam — Katrīna. Padomju varas gados Vija ir daudz ceļojusi, vistālākie braucieni bija uz Gruziju un Armēniju. Latvijas brīvvalsts laikā izdevās aizbraukt uz Grieķiju. Viņa ir pabijusi arī Sanktpēterburgā, kur dzīvo vīra māsas. Dzīvesbiedrs šogad aizgāja pensijā, līdz tam strādāja kolhozā par šoferi un pēdējos 17 gadus bija kurinātājs skolā.

Juris ROGA