Pēdējā lazdas makšķere

Tiklīdz parādās atvariņi, kas ir ērti copei, tos tūdaļ noskata makšķernieki. Taču siltās sezonas sākumu par veiksmīgu nosaukt nevar. Grūti klājas spiningotājiem, bet makšķerniekiem noķert lielas upes raudas palaimējās tikai maija pirmajā pusē. Iemesli ir pilnībā izskaidrojami: temperatūras un atmosfēras spiediena svārstības. Tomēr Daugava gluži kā magnēts vilina uz saviem gleznainajiem krastiem klusās atpūtas cienītājus.

Sestdienas pastaiga ar fotoaparātu pa upes krastu iepriecināja mani tikai ar vienu sarunu. Tāpat kā pirms trīsdesmit un četrdesmit gadiem, aiz Zelta pludmales Priedainē satiku savu ļoti seno paziņu Josifu Šakeli. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vecāku copmani apkaimē neatrast: 4. martā viņam apritēja 87 gadi! Možs, spēcīgs, dzīvespriecīgs.

Šis mierīgais un vienkāršais cilvēks laimīgs tāpēc, ka visu mūžu atdevis namdara amatam. Kopā ar sievu Nadeždu uzaudzināja trīs bērnus, sagaidīja mazbērnus. Kara veterāns, kurš katru gadu 9. maijā atnāk pie karavīru kapa ar ziediem, bet bez apbalvojumiem, kas tiek saudzīgi glabāti ģimenes arhīvā.

Es labi pazīstu izskatīgo māju Parka ielā 14. Labi atceros, kā septiņdesmitajos gados manā fotopulciņā bija visspējīgākais un visčaklākais zēns Ēriks Šakelis. Pēc sekmīgas fotoizstādes, kurā Ērika fotogrāfijām nebija līdzīgu, viņa vecāki arī uzaicināja mani, pulciņa vadītāju, ciemos. Kopš tā laika, tiekoties Krāslavā, es vienmēr sasveicinos ar Josifu Šakeli, kuru neskar gadi.
Lazdas makšķerkāts viņa rokās un kanniņa krastā man atsauca atmiņā neaizmirstamos bērnības gados. Agrā pavasarī mēs, Krāslavas puikas, gājām uz Šokolādes kalna stāvajām kraujām, kur lazdu saaudzēs varēja atrast piemērotu metrus piecus vai vēl garāku kāta sagatavi. Pēc apstrādes ar nazi un stiklu kāts tika kaltēts un tikai tad tam piestiprināta makšķeraukla, pludiņš, atsvars un āķis. Auklas un āķi tolaik bija deficīts, un es labi atceros, ka sešu gadu vecumā es ar asarām acīs izlūdzos no tēva savā dzīvē pirmo makšķerauklu — par vienu rubli metrā! Protams, no spekulanta, jo veikalos makšķerēšanas piederumi parādījās krietni vēlāk. Parasti lazdas makšķerkāti kalpoja gadu divus un, kad pārdošanā parādījās saliekamie bambusa makšķerkāti, sākās cita dzīve. Tie kalpoja piecus, desmit gadus, taču elastības ziņā, no kā atkarīgs metiena tālums un precizitāte, atpalika no paštaisītajiem lazdas makšķerkātiem. Bet tagad jauno tehnoloģiju straujās attīstības laikmetā katrs sevi cienošs makšķernieks iegādājas vismodernākos plastikāta makšķerkātus. Manā arsenālā ir astoņus metru garš karbona makšķerkāts, par kuru bez vismazākās nožēlas es atdevu tieši 100 eiro. Vērojot cienījamā vecuma copmani ar tiešām pēdējo lazdas makšķerkātu, es piesardzīgi pajautāju, vai viņš ir ņēmis rokā mūsdienīgus zve- jas rīkus. Atbilde bija vienkārša: “Kā tad, mēģināju — makšķeres ar spoli man neder. Es taču ķeru tikai vīķes, un ērtākas makšķeres par pašdarināto nav. Par vēlu ir mācīties no jauna.”

Siltajā maija vakarā es nesteidzos uz mājām, arī Josifs Šakelis bija priecīgs par sarunbiedru. Viņš pastāstīja man, ka bezmaz pirms sešiem gadu desmitiem viņš pārvācās no Braslavas puses uz Krāslavu — pierunāja sievas radiniece no Kaplavas.

Piecdesmitajos gados savākt 25000 rubļu mājas pirkšanai bija gandrīz fantastiska lieta. Savējo viņi pārdeva par 10000 rubļu, vēlāk palaimējās vēl tikpat nopelnīt ar antonovkas ābolu pārdošanu Minskā. Lielā peļņa nelika mierā Krāslavā, un kādu reizi kopā ar pārinieku piepildīja kravas mašīnu ar antonovkas āboliem un aizbrauca uz Maskavu. Augļi, kas nebija salikti kastēs, zaudēja preces izskatu, galvaspilsētā tos neizdevās realizēt pat vairumā. Komercijas azartā viņi devās pat uz seno pilsētu Vladimiru. Kaut kā jau izdevās realizēt preci, bet kad saskaitīja peļņu, bija vai jāraud. Tā Josifs atmeta ar roku spekulācijai, no kā padomju vara nekādi nespēja atradināt nedz Krāslavas gurķu audzētājus, nedz Latgales dārzkopjus un dārzeņu audzētājus. Cilvēki vienmēr gribēja dzīvot labāk, un visos laikos viņiem traucēja pastāvošā vara. Gan toreiz, gan tagad. Lūk, arī tagadējie varasvīri rūpējas tikai par savu labklājību, bet tautai tiek tikai tas, kas paliek pāri pēc budžeta dalīšanas.

Aleksejs GONČAROVS