Vecāku galvenais uzdevums ir iemācīt bērniem dzīvot patstāvīgi, attīstīt bērnā īpašības, kas noderēs dzīvē: patstāvību, neatlaidību un drosmi. Abām pusēm ir jāsagatavojas un jāpieņem jaunā sociālā loma, emocionāli saglabājot labas un tuvas attiecības (ne vairs kā bērns ar vecākiem, bet kā pieaugušais ar pieaugušo).
Saskarsmes problēmas rodas tāpēc, ka satiekoties abas puses psiholoģiski jūtas tāpat kā tad, kad bērniem bija 5-7 gadi.
Attiecībām ir jāmainās, jākļūst līdzvērtīgām, kur tiek cienīta katra personība. Katrā dzīves posmā cilvēkam jāveic noteikti uzdevumi, jāsaskata jauni mērķi un iespējas.
Pieaugušo bērnu un viņu vecāku attiecības nosacīti varētu iedalīt četros tipos. Protams, šis iedalījums neaptver visu dzīves daudzveidību, jo to nevar ielikt stingros rāmjos. Interesanti ir tas, ka šie tipi sastopami neatkarīgi no tā, vai bērniem ir savas ģimenes, vai visi dzīvo zem viena jumta vai nē.
* Savstarpēja sapratne un sadarbība — attiecībām raksturīgas divpusējas rūpes un palīdzība, tās norisinās uz līdzvērtības pamata. Vienīgais satraukums rodas nevis no attiecību problēmām un sasprindzinājuma, bet no laika trūkuma saskarsmei.
* Vecāku vardarbība (ne fiziska, vairāk emocionāla) pret bērniem, tieksme vadīt un kontrolēt viņu dzīvi. Vecāki vai nu tiešām uzskata, ka bērni bez viņu palīdzības neko nevar izdarīt, vai arī iztēlo sevi kā upuri — “Es tev atdevu savu jaunību, tagad tev ir pienākums.” Šādās attiecībās nav sapratnes un ģimeniskas tuvības, vecāki pazemojoši kontrolē bērnu dzīvi it visās jomās, sākot ar saimnieciskās dzīves sīkumiem līdz pat privātajai dzīvei. Tiek izmantotas pavēles, paaugstināts balss tonis, apelēšana pie pienākuma un vainas apziņas.
* Neuzticēšanās un slēpta vadība, kontrole. Galējais šo attiecību variants — visu sakaru pārraušana un nesazināšanās gadiem. Parastais variants — vecāku mēģinājumi ik pa brīdim kontrolēt dažādus bērnu dzīves aspektus, piemēram, dzīvesbiedra izvēli vai mazbērnu audzināšanu. Tiek izmantoti rafinētāki līdzekļi: mīmika, daudznozīmīgi skatieni vai divdomīgas piezīmes.
* Bērnu atkarība no vecākiem. Bērni vai nu nevar iztikt bez vecāku palīdzības un uzvedas labi, lai izdabātu, vai arī atklāti pieprasa un komandē. Cik nav dzirdēts par gadījumiem, kad dēls ierodas mātes pensijas dienā un atņem viņai visu pensiju, labi vēl, ja pašu atstāj dzīvu.
Dažreiz vecāki līdz sava mūža galam finansiāli uztur bērnus vai sniedz tiem ievērojamu materiālu palīdzību, palīdz mājas darbos 12 stundas dienā bez atvaļinājuma. Bez tam nevis saņem pateicību, bet jaunas pavēles: atnes, pagatavo, nopērc, sakārto, netraucē. Tam, kāpēc vecāki pieļauj vai reizēm veicina uzsēšanos uz kakla, ir rinda iemeslu, piemēram, bērniem nav līdzekļu patstāvīgai dzīvei vai viņi vienkārši nevēlas uzsākt tādu dzīvi, arī vecākiem mierīgāks prāts — bērns ir acu priekšā. Vēl trakāk, ja bērns ir vienīgā dzīves jēga, kuram veltītas visas pūles, jūtas un cerības. Cilvēki, paliekot vieni, apjūk, viņi nezina, kā aizpildīt laiku un telpu, kas atbrīvojusies pēc aktīvās darbības beigām kādā no sociālajām lomām. Ne visiem pietiek tikai ar atmiņām par pagātni vai raizēm par savu veselību.
Ik pa brīdim, audzinot savus bērnus, ir jāapstājas un jāpadomā, kādi esam mēs paši attiecībās ar saviem vecākiem, vai nepieļaujam tās pašas kļūdas. Atcerieties — bērni ir mūsu spogulis.
Materiālu apkopoja Krāslavas pamatskolas psiholoģe Velta DAŅIĻEVIČA
.jpg)
.jpg)
