Krāslavas Valsts ģimnāzijas debašu klubam “Sokrāts” 15 gadu

Izrādās, nav tiesa. “Sokrātieši” pārliecināti, ka viņi sabiedrībai dod būtisku ieguldījumu, jo debatētāju darbošanās spektrs ir ārkārtīgi plašs. “Bijušie debatētāji pilnīgi noteikti strādā valodas centrā, jo nereti spēles laikā izgudroti tādi vārdi un vārdu savienojumi, ka pat pašiem bijis jābrīnās. Arī daudzi sportisti atzīst, ka spēcīgās plaušas ieguvuši, pateicoties ierobežotajam laikam savas lietas izklāstīšanai. Reizēm vienā minūtē nācies pateikt tik daudz, ka pat paelpot nav bijis laika. Vēl debatētāji ir sastopami ekstrasensu lokā, jo visi ir iemācījušies, kā ar skatienu iespaidot tiesnesi un konkurentus. It īpaši, ja konkurenti bija puišu komanda brillēs, bet Krāslavas Valsts ģimnāzijas komanda — meitenes svārciņos un kurpītēs.”

Tā, sagaidot debašu kluba “Sokrāts” 15 gadu pastāvēšanas jubileju, sprieda bijušie un esošie debatētāji. Debašu klubs ir viens no Krāslavas Valsts ģimnāzijas skolēnu iecienītākajiem ārpusstundu laika pavadīšanas veidiem, un tajā iegūtās zināšanas un prasmes tiek novērtētas vēl daudzus gadus pēc skolas absolvēšanas. Līdz ar to piedāvāju pašķirt atpakaļ dažas vēstures lappuses un ieskatīties kluba darbības sākumposmā.

“Sokrāts” radās kā diskusiju klubs 1996.gadā, kad vairāki erudīti skolēni izrādīja iniciatīvu iesaistīties politisko notikumu apspriešanā, dažādos erudītu treniņos un turnīros. Inga Nazarova, Kaspars Ratkevičš, Inese Nalivaiko, Ilze Zvaigzne un Marija Eksta bija pirmā debatētāju paaudze, kas ar vēstures, filozofijas un politikas skolotājas Viktorijas Nalivaiko atbalstu iedibināja Krāslavas ģimnāzijā debatēšanas tradīciju.

“90.gadu vidus bija tas laiks, kad Latvijā ienāca interaktīvās mācīšanās metodes, un skolotājiem tika piedāvāti dažādi profesionālās izglītošanās kursi. Man radās iespēja apmeklēt kursus ”Debašu kustība”, ko atbalstīja Sorosa fonds. Tā, uzkrājoties zināšanām un paplašinoties interesentu lokam, klubs sāka darboties. Oficiāli debates aizsākās 1998. gadā,” atceras V. Nalivaiko.

Skolēnu atsaucība bijusi viļņveidīga. Bija periodi, kad iesaistījās mazāk skolēnu, un bija tādi gadi, kad nāca veselas klases. Taču parasti klubā darbojas no piecpadsmit līdz divdesmit diviem skolēniem. Tas ir optimālais skaits, lai veiksmīgi sagatavotos debašu turnīriem.

Gatavošanās process ir gana komplicēts. Vispirms sapulcējas komanda triju cilvēku sastāvā un ar skolotāju apspriež konkrēto tēmu. Pēc tam skolēni meklē informāciju, nāk pie kluba vadītājas un stāsta, ko ir uzzinājuši. No atrastajiem materiāliem tiek formulēti vai nu apstiprinošie vai noliedzošie argumenti, turpinās liecību meklēšana, lai apstiprinātu argumentus. Un tikai pēc tam sākas debašu treniņi.

Ne velti debatēšana tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajām mākslām un vērtēšanas kritēriju izpilde tiek pielīdzināta neiespējamajai misijai. Reģionālajās un nacionālajās debatēs vērtē lietas organizāciju, sagatavotos argumentus, argumentu pamatošanu ar liecībām un sniegumu. Taču nereti vislielākās grūtības debatēs sagādā spēja pārvarēt savus iekšējos šķēršļus, proti, piespiest sevi strādāt. “Pagājušajā gadā klubā iesaistījās daži 9.klases skolēni, kas šogad vēsturē ir vieni no stiprākajiem. Taču debatēt viņi atteicās, pamatojot, ka ir slinkums gatavot tēmu. Savukārt cita 10.klases komanda, nebūt ne spēcīgākā, izrādījās ārkārtīgi uzņēmīga. Un tieši šī komanda aprīlī notikušajās nacionālajās debatēs triju spēļu ietvarā guva divas uzvaras,” saka V. Nalivaiko.

Kā citus zemūdens akmeņus debatēs kluba vadītāja min neprasmi izteikties konkrēti. “Debatētājiem ir dotas piecas minūtes savas lietas izklāstīšanai, bet daudzi nespēj iekļauties šajā īsajā laikā.” Citiem grūtības sagādā neitrālas pozīcijas attīstīšana par debatēs apskatāmo problēmjautājumu, jo parasti tēma ir tāda, uz kuru nav iespējams rast viennozīmīgu atbildi. ”Ir bijuši ļoti gudri skolēni, kuri nespēja debatēt, jo, uzzinot debašu tēmu, nostājās vienā vai otrā pozīcijā. Viņi teica, ka tēmai piekrīt no vienas puses, līdz ar to nevarēja pārslēgties uz pretējo pusi. Taču, uzzinot tēmu, ir jādomā nevis par to, kurai pozīcijai pats piekrīti, bet par to, kādus argumentus var atrast vienā un kādus otrā pozīcijā.”

Runājot par lielākajiem sasniegumiem kluba darbībā, V. Nalivaiko saka: “2002./ 2003. mācību gadā mūsu skolas komanda Karinas Diņevas, Olgas Procevskas un Veronikas Rožinskas sastāvā nacionālajās debatēs tika līdz pusfinālam, cita komanda bija iekļuvusi ceturtdaļfinālā. Tiesa, pēdējos gados spēcīgākas izrādās Cēsu, Rīgas, Liepājas komandas.” Taču Latgales reģiona debatēs Krāslavas Valsts ģimnāzijas debatētāji ieņem vadošās pozīcijas. Tam par pierādījumu kalpo kaut vai tas, ka šī gada 10.martā Daugavpils Valsts ģimnāzijā notikušajā Latgales novada debašu turnīrā 12.b klases skolnieces Evija Vagale, Daiga Ugare un Ilga Skerškāne uzvarēja sesto reizi pēdējo četru gadu laikā. Meitenes centās pārliecināt oponentus un tiesnešus, debatējot par tēmu ”ES un Āfrikas valstu līdztiesīga partnerība ir/nav perspektīva”.

Debates jauniešiem ir sava veida atkarība. Reiz iesācis debatēt — skatuvi tik viegli nespēsi pamest. Anete Aišpure, 2009. gada absolvente, saka tā: “Debatēs iesaistījos 10. klases sākumā, draudzenes pamudināta. Taču atlika nospēlēt vienu spēli, lai saprastu, ka esmu kļuvusi atkarīga.”

Kā lielākos ieguvumus no debatēšanas jaunieši min spēju organizēt savu runu — nevis vienkārši pļāpāt, bet runāt loģiski, tāpat spēju dzirdēt, ko runā citi, prasmi strādāt komandā un uzstāties auditorijas priekšā. Ilona Sakoviča, 12.d klases skolniece, uzsver, ka, pateicoties debatēm, ir guvusi ievērojamus panākumus dažādās jomās. “Pirmā reize bija briesmīga, jo aptvēru, ka manas latviešu valodas zināšanas ir diezgan zemā līmenī. Taču, kad es izpratu trešā runātāja darbības būtību, kļuva pavisam viegli. Tagad es vairs nebaidos runāt publikas priekšā un izteikt savu viedokli, es iemācījos uzdot āķīgus jautājumus ar zemtekstu, ar kuru palīdzību varu dabūt sev vēlamo informāciju. Tāpat, apmeklējot dažādus forumus, iepazinos ar citiem jauniešiem.” A. Aišpure piekrīt, piebilstot, ka nereti debates izvērsušās par nervus kutinošu pasākumu, kur no svara bija ne vien tas, cik labi sagatavoti argumenti, bet gan šo argumentu pasniegšanas veids. Tagad studente zina, kā veidot savu runu, kā sastrukturēt liela teksta gabalu rakstu darbos un prezentācijās un kā pārliecināt apkārtējos par savu pozīciju.”
V. Nalivaiko izskolojusi jau vairākas debatētāju paaudzes. Kā lielākās atšķirības starp debašu sākumposmu un pašreizējo kluba darbību viņa min tieši informācijas ieguves veidus. “Ja pirms pieciem sešiem gadiem galvenie informācijas avoti bija grāmatas un avīzes, tad pēdējos gados tie ir Interneta resursi.” Taču skolēnu attieksmē būtisku izmaiņu nav. “Skolēni arvien ir azartiski un alkst darboties.”

Iespējams, tieši skolēnu aizrautības iespaidā V. Nalivaiko pārliecināta par kluba nākotnes perspektīvām. Viņas ieceres “nav nocelt mēnesi no debesīm”, bet gan turpināt soļot jau iemītajās sliedēs, proti, startēt reģionālajos un nacionālajos turnīros. Tiesa, par reģionālo debašu pastāvēšanu viņa izsakās šaubīgi. “Ja pirmajās debatēs Daugavpilī pulcējās trīsdesmit komandas, tad tagad daudzās skolās debašu kustība ir apsīkusi un reģionālajās debatēs tiekas vien desmit līdz divpadsmit komandas.” Kā redzams, finansiālā situācija apdraud arī debašu kustību. Debatēšana prasa finansiālos resursus, skolotāju uzņemšanos, transportu. Te jāpateicas Krāslavas novada domei, kas parasti nodrošina transportu braucieniem uz debašu turnīriem. V. Nalivaiko saka paldies arī Daugavpils Valsts ģimnāzijas skolotājai Oksanai Deičai, kura joprojām Latgalē organizē debašu turnīrus.”

V. Nalivaiko, jautāta, vai viņu debašu kluba vadītājas pienākumi piecpadsmit gadu laikā nav nogurdinājuši, vaļsirdīgi atzīst: “Ir brīži, kad man apnīk. Bet tas ir īslaicīgi, jo skolēni nāk un prasa, kad būs nākamās debates.” Izskatās, ka V. Nalivaiko entuziasms, prasme ieinteresēt un spēja aizraut ir “Sokrāta” veiksmīgās darbības noslēpums. Par to liecina Jūlijas Sakovičas vārdi: “Skolotāj! Ir jārūpējas par tiem, ko mēs pieradinām. Tā nu ir sanācis, ka jums ir vesels lērums pieradinātu debatētāju, par kuriem jārūpējas vēl ilgi, ilgi.”

Anna ZEMBLICKA