“Maja vokorā atnōc pi krysta…”

Pārtraukuši ikdienas darbus, cilvēki katru vakaru steidzas no-runātajā laikā godināt Dievmāti.

Arī man pērn bija iespēja ņemt dalību. Dziedātāju pulciņš visai raibs, ja vecākajai ir 73 gadi, tad jau-nākajai dalībniecei Annijai trīs gadiņi. Vajag redzēt, ar kādu atbildības sajūtu viņa izdala katram “značkas” — īpašas zīmītes ar uzdevumu, kas jāizpilda līdz nākamajam vakaram. Galvenokārt tās ir lūgšanas, grēku nožēla un gandarīšana. Ja gadās, ka kaut kādu iemeslu dēļ uzdevums netiek izpildīts, tad parādu nasta krājas kā “astes” eksāmenu laikā.

Interesanta un uz pārdomām vedinoša ir paša krusta vēsture. Agrāk tas atradās pie krustcelēm, bet aculiecinieki zināja stāstīt, ka kolhoza laikos kāds svarīgs partijas vīrs bija norāvis tam “menku” — krucifiksu. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš smagi cieta avārijā.

Tad vietējie iedzīvotāji krustu pārvietoja tuvāk mājām, un nu tagad, kā katru gadu, pušķots ar meijām (šoreiz tas ir skolotājas Līgas roku darināts vainags), krusts sagaida svētceļniekus no tuvākas un tālākas apkārtnes.

Visu organizē un vada, lai nesajūk pātari, mūsu “diriģente”, kas ir arī Izvaltas baznīcas ērģelniece Viktorija, kura šogad absolvēs Krāslavas mūzikas skolu.

Jau pats ceļš līdz krustam plaukstošo ievziedu un papeļu smaržā, dzeguzes un lakstīgalu kora pavadījumā rada noskaņu. Jūt tikko uzartas zemes elpu. Neviļus aizmirstas visas likstas un raizes, un tu jūties kā viens vesels — neaprakstāma Dieva, dabas un cilvēka mistērija...

Tādi maija vakari var būt tikai Latgalē, tādēļ dosimies pie Krusta dziedāt slavas dziesmas mūsu Māras Zemes Karalienes godam!

Zinaida-Terēze

2011. gada 1. maijā