Pārmetumi lieki

“Izlasījis šo publikāciju, pagasts varbūt atcerēsies par mums — trūkumcietējiem. Esmu divu bērnu māte, abi ir invalīdi kopš bērnības. Vecākajam ir nepieciešama ārstēšanās stacionārā. Nauda nepieciešama ne tikai zālēm, bet arī citām vajadzībām. Izdzīvot no mūsu ienākumiem ir ļoti grūti. Es vēlos, lai pagasts palīdz man saņemt trūcīgas ģimenes statusu. Taču pagasta sociālais darbinieks mums atteica — vienkārši pateica, lai atrodu naudu un stājos uzskaitē biržā (nodarbinātības valsts dienestā).”

Piebildīšu, ka R. Lebedoka izsaka pārmetumus ne tikai pagasta sociālajam darbiniekam. Savā vēstulē redakcijai viņa ir izklāstījusi arī situāciju ar savu vecāku dzīvojamo māju, kuru kopā ar citu īpašumu un dokumentiem viņas ģimene esot zaudējusi pēc mātes nāves. Toreiz viņa esot lūgusi bāriņtiesas palīdzību, bet neviens neesot padomājis par viņu un bērniem. Vēstules turpinājumā R. Lebedoka arī izsaka pateicību Piedrujas pagastam un Kalniešu skolai par ģimenei sniegto atbalstu un piebilst: “..ko var gaidīt no jaunās paaudzes, ja pat dzimtais pagasts mūs visus sadala divās daļās? Netaisnības vairāk nekā taisnības.”

Dūmi bez uguns...

Jau dažas dienas pēc vēstules R. Lebedoka piezvanīja žurnālistam un bija visai neapmierināta, ka vēstule arvien vēl nav publicēta. Bija sarežģīti izskaidrot sievietei, ka jautājums nerisinās piecās minūtēs. Ar R. Lebedokas vēstules saturu tika iepazīstināta Krāslavas novada sociālā dienesta vadītāja Vija Bārtule, kura ir speciāliste pabalstu jautājumos. Viņa noskaidroja, ka Kalniešu pagasta pārvaldē pie sociālā darbinieka patiešām bija vērsusies Regīna Lebedoka ar lūgumu piešķirt trūcīgas ģimenes statusu savai ģimenei. R. Lebedokai tika paskaidrots, kādus dokumentus ir nepieciešams iesniegt ienākumu un citu materiālo resursu izvērtēšanai.

“Ministru kabineta noteikumi nr. 299 (30.03.2010.) “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” nosaka ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot, ģimene, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu,” atbildē laikraksta “Ezerzeme” žurnālistam raksta V. Bārtule. “Ierodoties pie sociālā darbinieka atkārtoti, Regīna Lebedoka atnesa dokumentus, taču trūka izziņas no Nodar- binātības valsts aģentūras vienam no vecākiem. Sociālais darbinieks vēlreiz palūdza to atnest, uz ko R. Lebedoka sāka izteikt apvainojumus.

Reāli R. Lebedokas ģimene dzīvo Piedrujas pagastā, kas arī ir jāizvērtē. Regīnai Lebedokai sociālā palīdzība netika atteikta, bija tikai jāsakārto dokumenti. Viņa vienmēr var vērsties pie sociālā darbinieka Kalniešu pagasta pārvaldē, taču personai, kura vēršas pie sociālā darbinieka, ir pienākums sniegt ziņas par sevi saskaņā ar iepriekš minēto noteikumu 2. punktu, ka arī iesniegt izziņas par šo noteikumu 13. punktā minētajiem ienākumiem, ja nepieciešamā informācija nav pašvaldības un valsts datu reģistros. Savukārt sociālo pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Krāslavas novada pašvaldības saistošie noteikumi Nr. 2009/2/10 “Par sociālās palīdzības piešķiršanu Krāslavas novada iedzīvotājiem”.”

Atgādināšu, ka pēc citu iedzīvotāju lūguma svarīgākais šī dokumenta saturs jau tika publicēts šī gada 10. maija laikrakstā “Ezerzeme” (”Kā un kādus pabalstus var saņemt?”). Spriežot pēc visa, teiciens “Nav dūmu bez uguns!” šoreiz ir pagalam nevietā, un R. Lebedokas kundzei vienkārši ir jādodas uz pagastu un jāizpilda sociāla darbinieka ieteikumi un norādījumi. Nevar piešķirt palīdzību, ja cilvēks neiesniedz sociālajā dienestā visas nepieciešamās ziņas un dokumentus.

Juris ROGA