Bērni iepriecina mammas un ģimeni

Tajā piedalījās visu astoņu vispārizglītojošo novada skolu audzēkņi un visu novada pirmsskolas iestāžu — “Saulīte”, “Avotiņš” un Ezernieku PII — bērni. Iespaidīgo koncertu vēroja pilna zāle skatītāju, tostarp arī novada domes vadība. Blakus, izstāžu zālē, bija apskatāma Dagdas novada pirmsskolas vecuma bērnu un skolēnu radošo darbu izstāde, kurā arī tika pārstāvētas visas novada izglītības iestādes. Izstāde pārsteidza ar bērnu un skolēnu radošo fantāzijas lidojumu, viņu rokdarbi nereti ir tuvi mākslinieku veikumam, bet atsevišķi skolēnu darbi ir īpaši kvalitatīvi un labi izdevušies. Šajos darbos dominēja ģimenes tēma, ja arī kāds nepavisam nav tai tuvu, bērns vienalga centās parādīt, ko viņš prot un tādējādi iepriecināt māmiņu un ģimeni.

Vēl aprīlī Dagdas novada kultūras, izglītības un sporta nodaļa izsludināja konkursu, kuram savus literāros darbus iesniedza skolēni no 1. līdz 12 klasei. Viņi rakstīja domrakstus, sacerēja dzejoļus par māmiņu, tēti vai ģimeni kopumā. To bija 117, izstādē bija apskatāmi tikai godalgotie darbi, tos novērtēja komisija, kurā strādāja sākumskolas un literatūras sko-lotāji. Dažu darbu fragmenti tika nolasīti koncerta laikā, ar dažiem darbiem iepazīstinām laikraksta lasītājus.

Juris ROGA

Ieskats konkursa darbos

Ģimene

Kristīne Vinokurova, Dagdas vidusskolas 4.a klase

Ko man nozīmē vārds ģimene, mana ģimene? No, kā viņa sastāv?
Manuprāt, mana ģimene ir viens no sabiedrības kamoliem, kurā valda miers, mīlestība, dzīvesprieks, saskaņa, ticība, bet dažreiz bēdas un asaras. Mana ģimene sastāv no trim cilvēkiem — es, mamma un tētis. Manā ģimenē es esmu vienīgais bērns, un visa mīlestība un uzmanība pieder tikai man. Es savā ģimenē esmu ļoti laimīga, jo zinu — mani visi mīl un atbalsta. Kad man ir slikti, es zinu, ka mammas maigās rokas nomierinās un lielā sirds sasildīs mani, ka tēta taisnie vārdi padarīs mani stiprāku. Manas ģimenes lokā es varu pastāstīt visus savus priekus un bēdas, paraudāt uz mammas pleca un zināt, ka es esmu vajadzīga, mani uzklausīs un sapratīs.

Mana ģimene ļoti mīl svinēt svētkus. Visus svētkus mēs svinam kopā. Mani mīļākie svētki ir mana dzimšanas diena. Šajā dienā mani visi apsveic, velta daudz mīļu vārdu, dāvina dažādas dāvanas un visu man piedod.
Mana ģimene ir vislabākā, vismīļākā ģimene pasaulē. Līdz šai dienai, kad es sāku rakstīt par savu ģimeni, es neaizdomājos par to.

Es esmu laimīga, jo, kad atnāku no skolas, mana ģimene sagaida mani ar smaidu, un visi ir laimīgi un veseli. Mājās smaržo pēc svaigas, garšīgas vistiņas un kafijas, kura tik ļoti garšo manai māmiņai.

Mana ģimene māca mani dzīvot, cienīt vecus un slimus cilvēkus, dara mani stipru un iededzina manā sirdī mīlestību un ticību citiem. Es pateicos Dievam, jo es dzīvoju tieši šajā ģimenē, manā ģimenē!

Katra diena ir kā saules stariņš, katra stunda — kā jūras akmentiņš, katrs mirklis — kā rīta rasa. Un tā ir ģimene, mana ģimene! Tikai mana ģimene!

Es godinu ģimeni

Māris Viļums, Dagdas vidusskolas 9.b klase

Ģimene ir bijusi visos laikos un ikvienā sabiedrībā. Ko man nozīmē ģimene — mana ģimene? Nenoliedzami, ka ļoti daudz. Pastāstīt par ģimeni ir viegli, bet, kad sāc, tad izrādās, ka nemaz tik viegli nav. Ģimene — tās ir īpašas izjūtas, kuras man ir grūti izteikt vārdos, jo kā var aprakstīt mīlestību un pīrāgu smaržu svētkos, tēva dāvinātās, tik ļoti kārotās man- tiņas un mammas dziedāto dziesmu! Manuprāt, ģimene ir kaut kas svēts. Mēs taču katrs vēlamies cilvēkus, ne tikai draugus, kas mūs mīl un atbalsta, bet arī ģimenes locekļus, kas mūs saprot, rūpējas par mums, izpalīdz un audzina, uztraucas par mums, pamāca, kad nepieciešams padoms, un paslavē, kad esam pelnījuši.

Visvairāk atmiņā paliek tieši svētki. Svētki ir tie brīži, kad esmu kopā ar ģimeni. Mani mīļākie svētki ir Ziemassvētki. Tie atnāk klusi un nemanāmi, iededz sirdī gaismu un tikpat nemanāmi aiziet, atstājot aiz sevis degošas sveču liesmiņas un skuju smaržu. Eglītē smaržo sveces. Es zinu, ka Ziemassvētku rītā kāds neredzams gariņš zem eglītes būs salicis dāvanas un saldumus. Lai tiktu pie saldumiem, ir jāatceras vai jāiemācās kāds Ziemassvētku dzejolis. Pat vecmamma katrus Ziemassvētkus zina pastāstīt kādu jaunu dzejoli. Viņai tie arī ir īpaši svētki, jo tieši Ziemassvētkos vecmamma svin dzimšanas dienu.

Arī darbs, ko darām visi kopā, raitāk sokas. Ir brīži, kad mēs kopā varam kaut ko padarīt un pasmieties. Kaut vai kopā nocelt no koka ģimenes mīluli — rudo kaķi, kurš vienmēr pamanās uzrāpties uz ābeles vistievākā zariņa un nevar tikt lejā. Arī kaķis ir mūsu ģimenes loceklis, kurš ir ļoti labi iemācījies katra raksturu. Viņš zina, ar kuru var paspēlēt paslēpes, no kura var izlūgties zivi, pie kura vislabāk gulēt naktī. Man svarīgākais ir mīlestība, veselība un saskaņa. Un visas šīs lietas mēs jau agrā bērnībā iepazīstam tieši savā ģimenē.

Vecmāmuļai

Sandra Rudka, Asūnes pamatskolas 7. klase

Drēgna, tumša novembra pievakare. Pamazām visi pārrodamies mājās. Ārdurvis noklaudz sparīgāk — klāt tētis. Visi sarosās, uzklausot vecmāmuļas norādījumus: saime sēdīsies pie galda. Tēta sastrādātās rokas maigi griež riecienu pēc rieciena no vecmāmuļas sestdienas cepiena — kukulis, man šķiet, smaida un priecīgi zibina spožos vaidziņus, izstarojot gaismu. Kad remdēts pirmais izsalkums, sāk raisīties sarunas par dienas gaitām.

Nu, lūk, klāt arī mans mīļākais brīdis, kad ar māsu esam iekārtojušās blakus vecmāmiņai. Krāsnī mājīgi lēkā liesmiņas, mezdamas spožas šautriņas, vecmāmiņa ņem rokās adīkli un stāsta, stāsta, bet pirksti veikli met valdziņus.

Šovakar vecmāmuļas atmiņas rosās par maizīti: “Lai maizīte būtu garšīga, jāizaudzē labi graudi. Tas nebija viegli — strādājām no saullēkta līdz saulrietam. Dienas ritēja, un ar katru dienu iesētais grauds kļuva arvien apaļāks, pieņēmās spēkā, līdz laida no zemes zaļo, daudzsološo asniņu. Tuvojoties rudenim, zemnieki steidzās uz druvu, lai novērtētu zeltaino vārpu briedumu. Tās līgojās vējā un godināja darba darītājus, jo priekšā bija smags, bet svētīgs darbs. Tomēr ļaudis steidzās to darīt jautri, ar dziesmām: sēdās ratos un brauca talkās no viena saimnieka pie otra. Vīrieši pļāva ar izkaptīm, bet sievietes ņēma rokās sirpjus. Kad graudi jau bija apcirkņos, arī gaidīja grūts darbs — malšana. Griežot maizes dzirnaviņas, pa muguru tecēja sviedru tērcītes, un sieviešu baltie lakatiņi kļuva melni. Arī vecākie saimes ļaudis netika aizmirsti, viņi bija prasmīgi maizes cepēji. Jau no agra rīta krāsnī kvēloja uguns, bet pēcpusdienā istabu piepildīja burvīga maizes smarža...”

Vecmāmiņas stāsts jau sen galā, bet mūsu domas vēl rosās ap maizīti. Jā, patiesi, maizes gaisma dod spēku rokām un garam un paceļ mūsu domas spārnos, bet vecmāmuļas atmiņas un kopā būšana ik dienu ir mans drošais balsts, uzsākot katru darbiņu.

Mana ģimene

Mārtiņš Jakovels, Konstantinovas sākumskolas 6. klase

Ģimene ir vissvarīgākais uz pasaules. Katram cilvēkam ir svarīgi, lai viņam būtu ģimene, kas viņu uzklausa, atbalsta. Ģimene — tā ir cilvēku grupa, parasti to veido vecāki un bērni, bet manā ģimenē ir vecāki, es un vecvecāki, un mūsu ģimenes mīlulis suns Mopsis. Mēs dzīvojam ciematā, kur ir ļoti klusi un skaisti. Pavasarī mūsu māju ieskauj balti ziedošas ābeles, vasarā puķu daudzveidība, rudenī koku krāsainās lapas un mārtiņrožu smarža, bet ziemā viss ir balts.

Mans tētis strādā skolā par saimniecības pārzini, bet ārpus darba audzē aitas, kuru mums ir daudz. Sestdienās arī es eju barot un apmīļot jērus.

Mana mamma skolā ir skolotāja, bet mājās — mamma.

Vecmamma un vectēvs ir pensionāri. Viņi audzē puķes, baro vistas, kopj vienu bailīgu aunu un pa dienu pieskata sunīti Mopsi, kuram ļoti nepatīk vientulība, bet patīk, kad pakasa vēderiņu.

Nu, bet es esmu skolnieks, kurš mācās un palīdz visiem. Mans pienākums ir pabarot savu kāmīti Frosju un trušus, kurus es nesen iegādājos.

Katrai ģimenei ir savas tradīcijas. Manai arī. Kas gan var būt jaukāks par svētku svinēšanu kopā? Ziemassvētki ar dāvanu atvēršanu, Lieldienas ar olu krāsošanu, dzimšanas dienas ar tortes cepšanu un dāvanu dāvināšanu. Un vēl man ļoti patīk katru svētdienu ar vecākiem un Mopsi doties pastaigās, tad mēs redzam stirnas, zaķus, pat bebru redzējām. Es negribētu mainīt savu ģimeni, jo priekš manis tā ir īpaša. Vēl ģimenē glabājas dažādi noslēpumi un krājas visjaukākie piedzīvojumi. Te mēs varam vienmēr atgriezties un justies vajadzīgi, droši.

Mans lepnums — mans tētis

Ilgvars Batņa, Dagdas vidusskolas 6.b klase

Katram cilvēkam ir vecāki. Mani audzina tētis, jo mamma pirms pieciem gadiem nomira.

Manu tēti sauc Jānis, un viņš ir pats labākais. Viņš ir izpalīdzīgs, strādīgs un mīl savus piecus bērnus. Pēc mammas nāves viņš palika viens ar pieciem bērniem, cits viņa vietā padotos, bet ne mans tētis. Viņš viens mūs audzina, un es ar to lepojos. Tētis pats izremontēja mūsu dzīvokļa istabas un ierīkoja vannas istabas vietā pirti. Visi brīnās, ka dzīvoklī ir pirts, bet mums ir. Manam tētim ļoti patīk savu brīvo laiku pavadīt ar saviem bērniem, kurus viņš ļoti mīl. Vasarā mēs kopā braukājam ar laivu, bijām Mākoņkalnā, atpūtāmies pie ezera. Aukstajos ziemas vakaros spēlējam galda spēles un skatāmies komēdijas.
Tēta vaļasprieks ir makšķerēšana. Pagājušajā vasarā viņš noķēra līdaku, kura bija mana mazākā brāļa augumā un svēra 12 kilogramus.

Es lepojos ar savu tēti, viņš ir vislabākais tētis pasaulē!