Zemnieka pasaules slavas noslēpums

Pavasarī, dodoties uz Vitebsku, kur notika pasaules un Eiropas čempionāts, kā arī M. Lomonosova piemiņas IV starptautiskais turnīrs svaru bumbu sportā, Latgales svarcēlājs sacīja sev: “Laiks pielikt punktu.” Domāja atvadīties no draugiem — sacensību partneriem, kuru vairāku desmitu gadu garumā sakrājies ne mazums, un ar to pabeigt sporta karjeru. Taču nekā nebija.
Komandējums uz Baltkrieviju (te paldies jāsaka Dagdas novada domei) izrādījās visražīgākais viņa dzīvē! Pasaules svarcēlāju meistarsacensībās piedalījās trīs simti stiprā dzimuma pārstāvju un bezmaz pieci desmiti sieviešu. No Baltkrievijas, Grieķijas, Itālijas, Kazahijas, Krievijas, Somijas. Baltijas valstis pārstāvēja Vladislavs Petrovs no Daugavpils, Antons Arnicāns un Nikolajs Ratuševs no Dagdas novada. Starp citu, arī Ezernieku sportists atgriezās ar apbalvojumu komplektu. Kas sakāms par šīs publikācijas varoni, tad mūsu Antons savā svara kategorijā vecuma grupā no 70 līdz 74 gadiem izcīnīja piecas personīgās zelta un vienu sudraba medaļu. Un neviens sporta programmas veids neiztika bez spēcīgiem sāncenšiem. Turklāt kaimiņi baltkrievi pie-runāja latgalieti startēt stafetē par Baltkrievijas izlases komandu, kur Antons Arnicāns papildināja savu kolekciju ar vēl vienu otrās pakāpes diplomu.

Kad vajadzēja atvadīties no sava sporta hobija kolēģiem, tie sāka pierunāt pasaules čempionu piedalīties veterānu svarcēlāju pirmajās olimpiskajā spēlēs, kurām jānotiek augustā Arhangeļskā. Krievijas spēkavīru pilsētā Antons jau bijis četras reizes, bet 5 ir laimīgs skaitlis. Gan ziemeļnieks Hermanis Miņins, gan omskietis Anatolijs Kačāns, gan Tambovas smagatlēts Jurijs Skrebkovs, gan ukrainis Nikola Ļevčenko, gluži kā vienojušies, teica: “Bez tevis, Anton, olimpiskās spēles nav spēles. Ņem piemēru no svarcēlājas Ludmilas Čerepahas, kura līdz 46 gadiem sakrāja deviņus kilogramus medaļu! Bet ko tu dari? Arī Hermanis Miņins, būdams 77 gadus vecs, turpina piedalīties sacensībās.”. Dagdietis aizdomājās, taču neapsolīja. Ja trauma, kas iegūta Vitebskā, ceļot svara bumbu, sadzīs...

Arnicānu māja klusajā Asūnes ieliņā atgādina muzeju. Kausi, septiņi desmiti medaļu, piemiņas balvas, diplomi... Uzmanīgi apskatu jaunākos baltkrievu diplomus ar Starptautiskās svarcelšanas sporta federācijas prezidenta, itālieša T. Picikemi parakstu. Medaļas tādas, ka prieks skatīties, ar zelta lāsmojumu, skaistas un smagas, kā darbs, ko prasīja izcīnītās medaļas. Sports palīdzēja Antonam ieraudzīt pasauli — vairākkārt apmeklēt Krievijas pilsētas, Vācijas Hamburgu, kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, ļoti daudz piedalījies sacensībās dzimtajā Latvijā. Baltkrievijas apmeklējums kļuva par īstu triumfu.

Pasaules un Eiropas čempiona nosaukums tiešām izraisa sajūsmu. Latvijas lepnums, ko apstiprina milzum daudz apbalvojumu. Pastāvīgi stāstot par Dagdas fenomena spīdošajām uzvarām, kurš padarījis mazo Latviju slavenu visā pasaulē, mēs, žurnālisti, kaut kā aizmirsām noskaidrot viņa neiedomājamo fizisko spēju noslēpumu. Tas izrādījās vienkāršāks par vienkāršāku: neredzētu spēku un sportista degsmi mans senais paziņa smeļas ne tik daudz treniņos, cik pastāvīgos lauku darbos, kas viņu dara laimīgu. Lūk, arī tajā maija rītā, kas mēs tikāmies, viņš steidzās: pagalmā saimnieku gaidīja ķēve Linda, kuras spalva spīdēja un laistījās. Pavasara diena gadu baro...

Antona Arnicāna mantojamā zeme atrodas piecu kilometru attālumā no Dagdas. Tur, lielajā Račevas ciemā, arī pagāja viņa pēckara bērnība. Viņam rūgti ir atcerēties to laiku. Tagad no trim desmitiem ciema māju līdz mūsu dienām saglabājusies tikai katra piektā. Laukos pašlaik palikuši cilvēki, kuri ir vai nu ļoti uzticīgi zemei, vai arī tie, kuriem nav kur likties. Lauku dzīve nekad nav bijusi viegla, tāpēc, rodoties pirmajai iespējai, vietējie cilvēki pēckara gados bēga uz pilsētām. Tikai tādu masveida migrāciju, kā pēdējos divos gadu desmitos, Latgale vēl nav pazinusi.

Bērnība ir visneaizmirstamākais laiks, īpaši ja tu dzīvo draudzīgā ģimenē un apkārt ir pasakaina daba. Lauku dzīves proza ir nebeidzamais darbs, un tikai garie ziemas vakari dod nelielu atelpu. Antons, vecākais no sešiem brāļiem, labi atceras, kā bēdājās tēvs, kad jaunās kolhoza dzīves dibinātāji, nemaz nejautājuši, atņēma daudzbērnu ģimenei pāri darba zirgu. Lai kaut kā nomierinātu savu zemnieka sirdi, tēvs pat ar prieku piekrita strādāt par zirgkopi. Ar lielu zirgu baru jāja pieguļā, bet pa dienu viņu aizvietoja dēli. Tolaik Antons arī iemīlēja zirgus, un zēna lielākā laime bija jāt un uzvarēt jāšanas sacensībās starp vienaudžiem. Nesenajos kolektīvo saimniecību sabrukuma un jauno mērnieku laikos Antons Arnicāns noformēja mantojamo zemi un par pāris tēva zirgiem atguva šķirnes ērzeli. Tas bija tas retais gadījums, kad taisnība triumfēja, un drīz vien Antons veiksmīgi apmainīja straujo Arodu pret pāris darba zirgiem, šim nolūkam pat devās uz Gulbeni. Neiedomājoties savu dzīvi bez zemnieka galvenā palīga, viņš tagad rūpīgi kopj jau septīto savu zirgu un ir pilnībā apmierināts ar Lindu. Regulāri apmeklējot darba zirgu svētkus “Brīvībā”, ne reizi vien es tīksminājos par brašo braucēju Arnicānu. Vienu reizi viņš izcīnīja galveno balvu. Man bija izdevība redzēt Antona pajūgu kā sakoptās Dagdas ielu rotu.

Kas sakāms par lauku darbiem, tad bez tiem Antons ir gluži kā bez gaisa. Daļu savas zemes viņš iznomā prasmīgajam Račevas saimniekam Viktoram Krūmiņam. Uz pārējās zemes audzē graudaugus, kartupeļus, citus dārzeņus. Arī siena sagāde zirgam prasa lielu darbu — lūk, jums arī treniņš. Katru dienu Antons sāk ar rīta rosmi, bet svaru bumbas biežāk cilā ziemā, kad uznāk noskaņojums. Vecums nav joka lieta, bet ar gadiem vēl var pastrīdēties — viss cilvēka rokās. Spēks nāk ar laiku, bet saglabāt možu garu, kad tev aiz muguras septiņdesmit, izdodas tikai retajam.

No kurienes tāds nevaldāms azarts un interese par sportu? Piecdesmitajos gados sagadījās tā, ka viņam nācās mācīties Rīgas arodskolā. Apguva galdnieka specialitāti kopā ar bērnu nama audzēkņiem — ne reiz vien viņam vajadzēja aizstāvēties. Rīgā nācās līdz mielēm iepazīt izdzīvošanas skolu — vājais var palikt bez uztura devas. Darba biogrāfiju sāka mēbeļu kombinātā Sarkandaugavā, bet, kad atnāca strādāt uz uzņēmumu “Latvijas bērzs”, spēcīgo puisi pamanīja un uzaicināja futbola komandā, un Antons gadus četrus spēlēja Staļina rajona izlases komandā. Kādi laiki — tādi nosaukumi. Antona divas māsas palika Rīgā, trešā — Salaspilī, bet viņu nezināms spēks vilināja uz mājām. Deviņpadsmit gadu vecumā atgriezās dzimtajā pusē. Te viņš uzņēmās Dagdas rajona sporta kluba “Vārpa” sporta instruktora amatu. Neklātienē ieguva vidējo izglītību un pat pāris gadus strādāja par fizkultūras skolotāju Asūnē. Tur liktenis viņu saveda ar jauno grāmatvedi Skaidrīti, nesen apritēja 45 kopdzīves gadi. Strādīgās ģimenes galvenā bagātība — dēli Aivars un Ainārs, kā arī mazmeita Laura. Darbos un ģimenes rūpēs ātri aizritēja gadi. Vairāk nekā trīs gadu desmitus Antons nostrādāja Dagdas elektrisko tīklu rajonā, bet pēc tehnikuma pabeigšanas — par energouzraudzības inspektoru.

Nemanot Antons Arnicāns sasniedza pensijas vecumu. Laba pilsētas māja, zemes gabals vietās, kas pazīstamas kopš bērnības, pāris šķirnes kazu. Svarcēlāja ar pasaules slavu sporta sasniegumu kaldināšanā svarīga loma bija arī veselīgam lauku uzturam. Šis pavasaris Antonam sagādāja divkāršu prieku. Nesen Rīgā viņam svinīgos apstākļos tikai pasniegta 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Tajos neaizmirstamajos tautas atmodas gados mums šķita, ka Latvijas Republikas proklamētā neatkarība paver jaunus horizontus. Taču aizritējušie divi gadu desmiti sagādāja vienlaidu vilšanos — pieviltas tautas intereses, izpārdota dzimtene. Antonam šajā ziņā ir savs viedoklis: “Vecie partijas amatvīri veikli iekārtojās jaunās varas struktūrās un turpina muļķot cilvēkus.”

Aleksejs GONČAROVS