Nepieciešams laiks, lai visi kļūtu savējie

— Iepriekšējais priekšsēdētājs Andris Badūns kādā intervijā izteicās, ka Aglonas novadam ir milzīgs parāds — miljons latu. Vai tiekat galā ar šiem maksājumiem? Kā vispār raksturojat novada finansiālo stāvokli.

— Kopējais finansiālais stāvoklis, man šķiet, nevienā novadā nav spīdošs. Esam gandarīti jau par to, ka mums šogad izdevās izvairīties no iknedēļas “bezdarba” dienas speciālistiem. Pērn tāda diena bija, kurā speciālisti nestrādāja un nesaņēma algu. Parāds ir parāds, neko neizdarīsi, tas jāmaksā. Kad veidojās novads, tas tiešām bija tuvu miljonam, bet mēs to maksājam un viss ir kartībā. Kopējās parādsaistības uz šodienu ir aptuveni 10,5% no kopbudžeta, likums atļauj 20%. Pagasta kopbudžets ir 2,5 miljoni latu.

Lieta tāda, ka šodien mēs radām jaunus parādus, jo ir jārealizē projekti un kopējās parādsaistības palielinās. Ne tādēļ, ka tas miljons bija, bet tādēļ, ka realizējam jaunas ieceres. Lieli ieguldījumi nepieciešami ūdenssaimniecības sakārtošanā. Aglonā drīz tiks pabeigta projekta pirmā kārta, gatavojamies otrai kārtai. Nobeigumam tuvojas ūdenssaimniecības sakārtošanas projekts Kastuļinā, sākti darbi Šķeltovā, gatavojam tehnisko dokumentāciju Grāveru ciematam. Tie visi ir lieli projekti, vidēji 300 tūkstoši latu katrā vietā, turklāt Aglonā paredzētas trīs kārtas, katrā apgūstami apmēram 300 tūkstoši latu.

— Iedzīvotāju skaita ziņā Aglonas novads ir pavisam neliels. Tas kaut kādā ziņā apgrūtina vai atvieglo darbu?

— Jo vairāk cilvēku, jo finansiāli izdevīgāk novadam. No otras puses — jo vairāk cilvēku, jo vairāk bezdarbnieku un sociālā pabalsta lūdzēju, kuru jau tāpat ir daudz. Es nevaru viennozīmīgi atbildēt — mazs iedzīvotāju skaits atvieglo vai apgrūtina darbu. Cik cilvēku ir, ar tiem ir jāstrādā. Pat vienam cilvēkam novadā ir vajadzīgs gan sakārtots pagasta ceļš, gan ūdensapgāde un citi pakalpojumi.

— Kopš novada izveides ir tapušas kādas jaunas ražotnes, daudz darbavietu?

— Daudz nē. Aglonas novadā nekad neparādīsies ražotne, kurā nodarbinās 100 un vairāk cilvēku, jo šeit nav tik daudz darbaspēka un novads nav rūpnieciski orientēts. Mums turpina strādāt dvieļu ražotne Jaunaglonā, kas tapusi vēl pirms novadu izveides. Uzņēmējiem bija doma uzbūvēt saviem strādniekiem kotedžas. Nesen braucu tai vietai garām, un pārsteigums — tās ir uzceltas. Tā ka dzīvība novadā ir, turklāt mums ir arī liels neapgūts potenciāls. Aglonas novads lepojas ar 2,5 tūkstošiem hektāru ūdens platību — tie ir mūsu ezeri un upes, no kā nekādu labumu pagaidām negūstam. Šo potenciālu nedaudz izmanto lauku tūrisma bizness, bet zivsaimniecības jomā — pilnīga nulle. Šobrīd top apsaimniekošanas plāni četriem ezeriem, diviem jau tādi ir. Centīsimies šo lietu ievirzīt kādā novadam izdevīgā gultnē. Ja izdosies, būs arī zivju mazuļu ielaišana ezeros. Viena privātstruktūra ieinteresējās un grib izveidot šeit nopietnu zivsaimniecību. Ja tā notiks — būs zivju audzētava un ezeru apsaimniekošana. Tas novadā ir pilnīgi jauns darbības virziens.

— Kas ar to nodarbosies. Būs pieņemts jauns speciālists?

— Šobrīd mūsu sociālajā dienestā strādā Pēteris Ratkevičs no Skaistas pagasta, kuram zivsaimniecība ir sirdslieta. Viņš šodien ir sociālais darbinieks, bet paralēli jau sācis strādāt ar šiem projektiem. Ja viss izdosies, viņš turpinās šo darbu, tāpēc šādu speciālistu obligāti saglabāsim. Nākotnē šis darbības virziens dos arī jaunas darbavietas. Pagaidām nezinām, kādu ceļu iesim: varbūt tas būs privātas darbības lauciņš, varbūt novadā būs kāda stipra struktūra. To šodien nevaru pateikt, papētīsim, kāds modelis būs labāks, tad to realizēsim, bet šo iespēju noteikti garām nepalaidīsim.

Lauksaimniecības joma visstiprāk attīstīta Kastuļinas pusē, te ir trīs ļoti nozīmīgas zemnieku saimniecības, kas attīstās. Grāveros un Šķeltovā arī lauksaimnieciskā ražošana pastāv, bet ne tik lielos apjomos. Aglonā un pagastā izteikti attīstītu lauku saimniecību nav, bet ar lauksaimniecību lauku ļaudis nodarbojas arī šeit. Aglona vairāk pozicionējas uz tūrismu, taču ne Aglonā, ne arī visā novadā nav tā, ka būtu tikai tūrisms. Visi paralēli tūrismam dara vēl kaut ko, lai izdzīvotu. Biežāk roku rokā iet lauksaimniecība un tūrisms, jo mums nav viesnīcu bizness. Neliels izņēmums ir varbūt tūristu mītne “Aglonas Cakuli”, kas atrodas gleznainā, ekoloģiski tīrā Cirīša ezera krastā Aglonas ciemata nomalē, bet viņiem ir arī būvmateriālu veikals.

— Kā praksē izpaužas novada ieinteresētība ražošanas un tūrisma attīstībā?

— Ir izveidots Aglonas novada uzņēmējdarbības atbalsta centrs, kurā aktīvi strādā Ināra Gražule. Viņa raksta daudz projektu, ir pirmā patīkamā ziņa. Saņemta atbilde, ka pirmo pārbaudi izgājis amatniecības centra projekts, kas iecerēts vecā tirgus vietā. Ja viss labi izdosies līdz galam, uzreiz atrisināsies jautājums par vietu mūsu zemniekiem un mājamatniekiem, kur viņiem parādīt savu produkciju un to arī tirgot. Būs vieta semināriem. Vārdu sakot, tur būs radīta tieši ar uzņēmējdarbību saistīta vide. Projekts nav mazs, tas atkal palielinās parādsaistības, bet nevaram stāvēt uz vietas.

— Tajā pašā laikā jaunatne aizbrauc arī no Aglonas novada, kā tas visur Latvijas laukos notiek.

— Aizbrauc, taču mēs lietas labā cenšamies darīt, ko varam. Piemēram, ja novadam rodas vajadzība pēc kāda darbinieka, tad cenšamies ņemt savējos un jauniešus. Ceram, ka uz Jaunaglonas arodvidusskolas bāzes tiks izveidots Viduslatgales kompetences centrs. Tas gan nav atkarīgs no mums, bet ministrijas, taču tādā gadījumā tam arī varētu būt pozitīvs efekts un daļa jaunatnes paliktu novadā.

— Ja ir jaunatne, ir skolas, ja nav — arī skolas jāslēdz ciet...

— Pēc šīsdienas situācijas redzam, ka visas skolas varēs turpināt darbu. Pati sāpīgākā vieta ir mūsu vismazākā izglītības iestāde — Grāveru pamatskola, kurā mācās 33 bērni. Nākamgad viņu skaits būs tāds pats, plus mīnus viens bērns. Bet tur palīdz Latvijas Pareizticīgo baznīca, liels paldies tēvam Aleksandram par ikmēneša ziedojumiem skolas atbalstam. Bez tās palīdzības būtu smagi, jo šogad finansējumu sadalījām pa skolām atkarībā no bērnu skaita, bet Grāveros situācija vienkārši traģiska. Bet ar to palīdzību skola pastāv. Arī skolas pedagogu kolektīvs aktīvi darbojas pats — pērn tur realizēts Sorosa fonda projekts, kas arī bija liels atbalsts skolotājiem. Domāju, būs vēl projekti, jo citādi nekas nesanāks. Labi, bērnu ir tik, cik ir, mēs iedodam finansējumu atbilstoši skaitam, un viss atduras tajā, vai skolotājs būs ar mieru strādāt par algu, kas viņam sanāk, vai — nē? Protams, ja skolotājs grib strādāt savā skolā, nevis meklēt darbu pasaulē, tad viņam pašam jādomā, kur un kā dabūt papildus ienākumus, lai izdzīvotu. Ar ministrijas finansējuma algām ir pilnīgi nereāli izdzīvot mazo skolu kolektīvam.
Šķeltovā un Kastuļinā ir ap sešdesmit bērniem, nekas izcils nav, bet strādāt var. Aglonā mums divas vidusskolas: Aglonas internātvidusskolā ir kādi 140 bērni, Aglonas vidusskolā ir apmēram 190 bērnu. Internātvidusskola ir valsts apmaksāta iestāde, bet mums arī par viņiem vienalga sāp galva, jo nesanāk tikai ar valsts atbalstu izdzīvot. Šogad internātvidusskolai piešķīrām aptuveni 18000 latu saimnieciskajai darbībai. Viņiem nav sava internāta, šīs telpas nomā no arodvidusskolas.

— Arodskolu finansiāli arī atbalstāt?

— Tā skola dzīvo no valsts finansējuma un pašu aktivitātēm.

— Ja skolas pastāvēs arī nākamgad, tad vasarā visās ieguldīsiet naudu remontiem vai tikai perspektīvākajās?

— Kaut nelielus kosmētiskos remontus vajag visās lauku skolās. Par laimi neviena no tām nav tādā stāvoklī, ka tecētu jumti vai būtu citas smagas problēmas. Ideālas nav nevienas, bet mācīties var.

— Jau drīz pēc Aglonas novada izveides tā trijos pagastos: Kastuļinas, Grāveru un Šķeltovas, izpaudās iedzīvotāju neapmierinātība un sākās kurnēšana. Vajadzēja viņiem iet projām no savējā rajona un veidot Aglonas novadu vai nevajadzēja?

— Es nevienu nemudināšu uz palikšanu vai atgriešanos.

— Noliegsiet, ka pastāv neapmierinātība?

— Protams, ka neapmierinātība ar novadiem pastāv, un ne tikai pie mums. Citur varbūt nav runa par atgriešanos, bet vienalga ir domas par to, ka bija jādara citādāk, varbūt vajadzēja veidot savu, varbūt iet kopā ar citiem pagastiem. Neteikšu, ka mums viss ir ideāli, bet nav prāta darbs saraut to, kas jau izveidots. Iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka centrs ir Aglona, un tas jāpieņem. Bet mēs cenšamies rīkot arī kopīgus pasākumus, iesaistot visus pagastus. Aglonas kultūras centrs ir vadošā iestāde, un kultūra faktiski ir vienīgais, caur ko varam visi vienoties. Bet šī centra vadītāja nebūt nav kā galvenā persona, kurai visi pakļauti, viņa ir tikai koordinatore.

— Labi, jautāšu citādāk — aglonieši jūs pieņēma? Jūs pieņēmāt agloniešus? Jo īstenībā viņiem ir jābūt dziļi pateicīgiem šiem trim Krāslavas pagastiem, ka to iedzīvotāji vispār piekrita iesaistīties Aglonas novada izveidē. Jūs esat sagaidījuši viņu paldies?

— Taisnība, ka bez šiem trim pagastiem Aglona būtu daļa no kaut kā, tā nekļūtu par centru ne Riebiņu, ne Preiļu novadā. Paldies varbūt dzirdēsim pēc gadiem, kad cilvēki ieraudzīs konkrētu materiālo labumu. Vēl ir tāda lieta, ka vēsturiski Aglona, Grāveri un daļa Kastuļinas bija zem Kapiņiem — agrāk centrs bija tur. Savā ziņā esam atgriezušies pirmskara robežās.

— Taisnība, ka Aglonas novadā ir asas domes sēdes, kādas nav ne Krāslavas, ne Dagdas novadā?

— Taisnība, bet tas nav tāpēc, ka apvienojās četri pagasti. Vēsturiski Aglonas pagastā sēdes bijušas ļoti asas. Mēs iegājām novadā un pārņēmām šo viņu tradīciju. Tā var sacīt. Viņi vienmēr tā strādāja, vienmēr. Pašā Aglonā viedokļi ir diametrāli pretēji.

— Pozitīvais pienesums no tāda asuma ir? Varbūt tas tikai traucē normālam darbam?

— No vienas puses, ir labi, ka ir citi viedokļi, cits redzējums. Nevar viens cilvēks vai vienādi domājošu cilvēku grupa visu izdarīt pareizi. Ja ir pretējs viedoklis un atrodam kopsaucēju, tad risinājums būs labākais. Bet pati metode nav īsti laba — pasniegt savu viedokli kā pārmetumu. Būtu cits viedoklis pasniegts konstruktīvāk, būtu vieglāk strādāt un būtu labāks efekts. Jebkurā gadījumā cits viedoklis ir jāuzklausa un ir jāpaņem labākais. Slikti būtu, ja draudzīgā barā visi paceltu rokas un nobalsotu. Lūk, tas nav labi, jo tas parasti noved pie bēdīga fināla. Bet šeit es zinu, ka mani kontrolē, pats princips ir ļoti labs, bet metodes es gribētu citas.

— Ko jūs gribētu pateikt sava novada iedzīvotājiem?

— Galvenais, lai mēs kopīgi strādātu novadam, lai saprastu, ka tas ir mūsu novads. Es nedomāju, ka gada vai divu laikā visi sacīs: “Es esmu aglonietis”. Ātri tas nebūs, bet ceru, ka ar laiku tas notiks un ar laiku uz jautājumu: ”Kur dzīvo?” cilvēki lepni atbildēs: “Es dzīvoju Aglonas novadā!”. Ceru, ka ar laiku iedzīvotāji sāks mazāk skatīties uz to, kas bijis, bet daudz būs atkarīgs no tā, kā veidosies situācija valstī. Viens mūsu novads nevar dzīvot labāk nekā valsts kopumā, jo finansē mūs valsts. Jā, mums pašiem jārada vide, lai cilvēkiem ir darbs, vēl labāk, ka viņi nodarbojas ar savu biznesu. Uz 1000 iedzīvotājiem nepieciešami 40 uzņēmēji, pie mums viņu skaits ir daudz mazāks.

— Pieminējāt vārdu “vide”, un es atcerējos dažu jūsu novada iedzīvotāju senu jautājumu. Kāpēc Aglonas novadā nav tādas programmas vai koncepcijas, kādu realizē Dagdas novadā, kur ar katru mēnesi paliek mazāk graustu, pussagruvušu būvju.

— Mums tādas koncepcijas diemžēl nav. Pēc viena raksta “Ezerzemē” par šo tēmu es palūdzu pagastu vadītājus apzināt situāciju un varu apliecināt, ka novadā ir grausti, ēkas un būves, kas būtu jānojauc. Bet ir problēma. Jā, tas grausts, bet tas ir arī privātīpašums. Ietekmēt privātīpašnieku nevaru. Bet mani ir ieinteresējusi Dagdas novada pie- redze, noteikti pajautāšu Viktoram Stikutam, kā viņi to dara. Vēlēšanās sakārtot novada tūrisma vidi mums ir, bet diemžēl pastāv finansiālā puse. Jā, gribas izdarīt, bet jāiegulda līdzekļi, un tad var gadīties, ka ir jāizdara smaga izvēle, piemēram, starp skolas funkcionēšanu un graustu nojaukšanu.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA