Trīs desmitgades godprātīga darba

Vēl strādājot bērnudārzā, viņa iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātē, sakarā ar šo soli drīz vien pamainīja darbavietu un uzsāka skolotājas gaitas. Vispirms dažus gadus nostrādāja Asūnes pamatskolā par sākumskolas skolotāju, nākamā darbavieta bija Dagdas Lauksaimniecības profesionāli tehniskā vidusskola Nr. 14, kur strādāja par bibliotekāri, kā arī mācīja matemātiku un pasniedza tādu šim laikam ekskluzīvu priekšmetu, kā sabiedrības mācība. Paralēli tam piestrādāja Andzeļu pamatskolā, kur amatu savienošanas kārtībā mācīja bērniem fiziku.

Pirms 26 gadiem Zoja pārcēlās dzīvot un strādāt uz Šķauni, kas savā ziņā bija liktenīgs lēmums, jo Šķaune drīz vien kļuva par savējo ciematu, kurā dzīvo šobaltdien.

“Šķaunes pamatskolā strādāja mana draudzene Viktorija, kura pastāstīja, ka šeit ir darbs un dod dzīvokli”, atceras Zoja. ”Dagdā man arī bija kur dzīvot, tomēr tas bija kopmītnes variants — vienā dzīvoklī mitinājāmies divatā. Turklāt Dagdā vairāk biju kā bibliotekāre, nevis skolotāja, bet Šķaunē bija iespēja strādāt tieši par skolotāju, kas laikam tomēr bija izšķirošais faktors kaut ko kardināli mainīt dzīvē.”

Zoja ilgus gadus nostrādāja par sākumskolas skolotāju Šķaunes pamatskolā, mācīja bērniem arī daudzus citus priekšmetus, jo tai laikā nebija tik striktu ierobežojumu attiecībā par izglītību specialitātē, kā tagad. Tolaik tā bija divplūsmu skola, Zoja, kura pēc tautības ir krieviete, protams, mācīja krievu plūsmas bērnus.

Laikam ritot, notika lielas pārmaiņas — krievu plūsmas klašu kļuva mazāk un mazāk. Vienubrīd Zoja saņēma piedāvājumu strādāt par direktori Upmalas pamatskolā, ko viņa pieņēma un tur viņa nostrādāja trīs pilnus mācību gadus. Tā bija viņas pirmā darbavieta kā direktorei. Iespēja atgriezties uz Šķaunes pamatskolu radās tad, kad šīs skolas direktors Harijs Misjūns pārgāja darbā uz Krāslavas ģimnāziju.

Zoja: “Tas notika 2002. gadā, kad man radās iespēja atgriezties savā skolā, un es to izmantoju. Tiesa, brīvs bija tikai direktores amats, kurā esmu arī šobaltdien.”

Padomju laikā Zoja apmeklējusi daudz pilsētu. Atmiņā palikusi pirmā ekskursija — Krāslavas rajona skolotāju brauciens uz Baltkrieviju, uz Brestu un citām vietām. Viņa ļoti pateicīga Lidijai Ostrovskai par to, ka Latvijas brīvvalsts laikā tika rasta iespēja aizbraukt uz Austriju un Čehiju. Tolaik Zoja studēja par maksu, viņai nebija finansiālu iespēju doties ceļojumā, bet Ostrovskas kundze viņu pierunāja un palīdzēja aizbraukt. 2006. gadā Zoja ar skolēniem piedalījās “Comenius” projektā, rezultātā kopā ar diviem bērniem aizlidoja uz Itāliju, kur bija projekta noslēgums.

— Kurš dzīves posms jums ir bijis spilgtākais un piedzīvojumiem bagātākais?

— Spilgts un piedzīvojumiem bagāts ir katrs dzīves posms, par katru ir saglabājušās īpašas atmiņas. Tālab nevaru izcelt kādu vienu atsevišķu dzīves posmu...

— Tad kāpēc kļuvāt tieši par skolotāju? Bija taču arī citi varianti...

— Kad es stājos Latvijas Universitātē neklātienē, viena mana Rīgas draudzene sacīja, lai aiznesu dokumentus uz Rīgas celtniecības tehnikumu, tad varēšu strādāt pie viņas Rīgas pilsētas pārvaldē. No šī vilinošā piedāvājuma atteicos, paliku par skolotāju. Varbūt tāpēc, ka Dagdā manā dzīvē bija laba skolotāja, kas gadu laikā kļuva man par tuvu draudzeni — Marija Brovkina. Viņa jau ir mirusi, bet savulaik bija spilgts cilvēks. Viņa mācīja mani no 4. līdz 10. klasei. Šī skolotāja ļoti daudz laika veltīja bērniem mūsu klasē. Mēs braucam uzstāties uz Konstantinovu ar aģitbrigādi, gājām uz bērnudārzu uzstāties ar teātra izrādi un darījām daudz cita interesanta. Spilgti atceros mūsu Jaungada izrādi, kas tapa pēc N. Gogoļa stāsta “Vakari ciemā Dikaņkas tuvumā”. Viņa iemācīja mani lasīt dzeju, mīlēt grāmatas un krievu li- teratūru. Ļoti spilgta skolotāja, kura daudz ieguldīja savas klases audzināšanā.

— Kā tik labi iemācījāties runāt latviski, lai gan esat krieviete?

— Varbūt sava loma ir tam, ka skolā biju centīga meitene, bet skolā latviešu valodas zināšanas man nebija tik labas, kā šodien. Tāpēc es uzskatu, ka runāt latviski mani iemācīja dzīve. Parādījās vide un vajadzība — gribi darbu, vajag valodas zināšanas. Man ir daudz paziņu latviešu vidū, savā starpā runājam ne tikai latviski, bet arī latgaliski. Vēl palīdzēja tas, ka, strādājot šeit par sākumskolas skolotāju, es iestājos Daugavpils universitātes Sākumskolas fakultātē un pabeidzu pedagoģijas maģistrantūru. Tur viss bija latviski, tur ļoti daudz ko ieguvu valodas apguvē un nostiprināšanā. Tagad ir tā, ka brīžiem ir vieglāk izteikties latviski nekā krieviski.

Es kopš paša sākuma uzskatīju, ka katram, kurš dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda, ja tā viņam nepieciešama darbā un saziņā ar cilvēkiem. Manas visas saknes ir Krāslavas rajonā, mana mamma nerunāja latviski, jo viņai nebija tādas vajadzības, bet viņa visu labi saprata, ko saka latviski. Mans dēls Elvijs mācās latviski, ģimenē runājam krieviski, latviski un latgaliski.

— Jūsu dēls pabeidza Šķaunes pamatskolu, Dagdas vidusskolu un tagad ir Daugavpils universitātes Humanitārās fakultātes students — topošais vēsturnieks. Sanāk, ka ies mammas pēdās un būs skolotājs?

— Es nevaru apgalvot, ka viņš būs skolotājs, dzīve rādīs. Faktiski Elvijs gribēja studēt saistībā ar robežsardzi, bet tur bija liels konkurss, tādēļ nācās pieņemt citu lēmumu. Viņš pats tā izlēma. Jāmācas trīs gadus, būs bakalaurs, pēc tam redzēs, ko darīs.

— Šodien jums ir pusslodze direktores amatā, kā skolotāja mācāt sākumskolas bērnus, vecākajām klasēm ma- temātiku un informātiku. Kurš darbs ir tuvāks — direktores vai skolotājas?

— Abi darbi jādara godprātīgi. Es domāju: kā skolotājai strādāt vieglāk, jo ir vieglāk atbildēt par sevi un savu darbu. Bet dzīve ir dzīve, man vienkārši nebūtu darba vispār, ja savulaik es nebūtu mainījusi darbavietu un pieņēmusi piedāvājumu doties uz Upmalu. Šķaunē krievu plūsma vērās ciet, paliktu bez nekā. Atgriezos pie pirmās iespējas. Man vairāk drosmes vajadzēja, aizejot uz Upmalu, jo tā vieta tika piedāvāta vairākiem. Kad atgriezos, man tur bija darbs, taču turp bija jābraukā. Turklāt dēls mācījās Šķaunē, padomāju un atnācu atpakaļ. Direktores amatā vajag vairāk strādāt, bet man tas patīk.

Dzīvē iet visādi: ir grūti mirkļi un ir gaišas joslas. Patīkami, ka tev apkārt ir cilvēki, ar kuriem var svinēt pasākumus un uz kuriem vari paļauties grūtos brīžos dzīvē. Skolā vairāk ir spilgtu brīžu: svinam tradicionālos svētkus, skolas tradīcijas, jubilejas un skolas pasākumus, kuros ir tikšanās ar bijušajiem skolēniem un skolotājiem. Šķaunes pamatskola man viennozīmīgi ir sirdij tuvāka. Bija laiks, kad te bija ļoti daudz bērnu. Kad atnācu strādāt, tā bija divplūsmu skola ar bērnu skaitu virs simta ilgus gadus. Bet jau tajā laikā bija apvienotās klases: man uzticēja 1. klasi, kas bija apvienota ar 3. klasi, kopā tie bija kādi 13 vai 14 skolēni. Pamatskolā viņi mācījās jau atsevišķi.

Šķaunes pamatskolas šodienas problēma ir tā, ka ciemats atrodas pie pašas robežas. Naktī mēs varam redzēt Sebežas gaismas. Ja citiem pagastiem skola ir centrā un bērni nāk no visām četrām debess pusēm, tad mūsu gadījumā skola no robežas ir tikai 300 metru attālumā, un bērni uz mūsu skolu var nākt tikai no vienas puses.

— Trīs gadu desmiti pedagoģiskajā darbā ir nopietna bagāža. Kāds ir jūsu spriedums par lauku skolu, audzēkņu zināšanām?

— Lielākā daļa mūsu skolēnu ir ļoti labi sagatavoti, izejot lielajā dzīvē. Mūsu skolotāji bērniem līdzi iedevuši plašu prasmju un iemaņu klāstu. Jā, skolēnu klasēs ir maz, bet, tāpat kā visās skolās, arī pie mums bērniem vajag piedalīties pašdarbībā. Ja klasē ir pieci bērni, tad visiem vajag uzstāties. Līdz ar to viņi ātrāk kļūst droši, viņiem rodas atbildības sajūta. Pie mums nav deju pulciņa, jo nav skolotāja un nav finansējuma, bet dažreiz mūsu skolas meitenes uzstājas ar dejām, kuras apgūst pašas pēc savas iniciatīvas. Liels mūsu skolas bijušo audzēkņu skaits mācās Dagdas vidusskolā, arī tur viņi aktīvi piedalās skolas dzīvē.

Protams, mums gribētos labāku materiālo bāzi. Ļoti labi, ka pilsētu skolās ir interaktīvās tāfeles, citas tehnoloģijas, bet mūsu paaudze izauga bez tā visa, un es domāju, ka neesam sliktāk apmācīti. Ir citas metodes, kā var labi apgūt mācību vielu.

— Kādi ir jūsu skolas knifiņi?

— Mazās skolās pusdienas ir lētākas, pie mums ir pirmais, otrais un trešais ēdiens. Mūsu skolā bērniem ir iespēja dzert tēju pēc otrās stundas. Sākumā valsts deva bērniem pienu par velti, tad pieprasīja dalības maksu. Atteicāmies, jo gandrīz visiem bērniem mājās ir govis. Taču vecāki izdomāja, ka vajadzētu piedāvāt tēju. Uz mūsu skolu ciemos pie bērniem bieži atnāk Landskoronas katoļu baznīcas priesteris. Esam nodibinājuši labas attiecības ar Latgales skolu atbalsta fondu “Veronika”, pateicoties tam pērn vecāki maksāja tikai vienu latu par darba burtnīcām, pārējo skolai nepieciešamo iegādājās Veronikas fonds un pagasts.

Liels paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja realizēt šo projektu. Paldies visiem, kuri man palīdzēja kaut ko nozīmīgu sasniegt mūžā.

— Veiksmīgu tālāko darba cēlienu!

Juris ROGA