Notikums ar laimīgām beigām

Kādā pavasara dienā Krāslavā es negaidīti satiku savu seno paziņu Florianu Kumačovu no Ezerniekiem. Bija laiks, kad lasītājiem ne reizi vien stāstīju par krietnu zemnieku un lielu cienītāju piedalīties zirgu sacensībās, kurus rīko pazīstamā agrofirma “Brīvība”. Sabiedrisks cilvēks ar jautru raksturu — tādu es viņu pazinu agrāk, bet šoreiz it kā tas nebija viņš.

Juceklīgs sarunas sākums Daugavas krastā pārklājās ar noslēpumainības plīvuru. “Uzklausiet mani, ja atļauj laiks. Jūs visu sapratīsiet, vēlāk arī palīdzēsiet, jo man jāatbrīvo dvēsele no smaguma, kas nospiež,” pēc ilgas pauzes teica uztrauktais cilvēks. Man pat likās, ka vīrieša acis juteklīgi iemirdzējās, un es kļuvu par uzmanīgu klausītāju. Dzīve sen mani iemācījusi: tādos sarežģītos gadījumos galvenais ir iejūtība, bet ko darīt žurnālistam tālāk, situācija rādīs.

... Kopš tā neaizmirstamā laika aizritēja trīs gadu desmiti. Jaunie vecāki Kumačovi, aizsūtījuši jaunāko meitiņu Irinu no Ezerniekiem uz Dagdas mūzikas skolu, diemžēl nesagaidīja pirmklasnieci kā parasti ar vakara autobusu, kurš pienāca plkst. 19.00. Tās mokpilnās četras gaidīšanas un šausmīgu nojautu stundas nevar izdzēst pat gadi. Par laimi, paldies Dievam, viss beidzās labi, un Irina nakts melnumā (tas bija vēlā rudenī) atbrauca mājās ar pēdējo autobusu Rēzekne — Dagda, kas pienāca Ezerniekos stundu pirms pusnakts.

Laimīgie vecāki bija bezgala priecīgi par meitiņas atgriešanos. Pārbiedētā bērna juceklīgais stāsts bija šāds. Ceļā no Dagdas uz mājām Irina pati nepamanīja, kā iesnaudās siltajā salonā, bet, kad pamodās, autobuss brauca... gar Rāzna ezeru. Viņa sāka raudāt, bet šoferis aukstasinīgi paziņoja, ka tālāk bez biļetes nevedīs. Un pavēlēja raudošajam bērnam atstāt autobusu, bet ārā bija melna tumsa. Te konflikta situācijā iejaucās jauneklis, kurš striktajam autobusa šoferim piedāvāja savu plānu.

Novērtējis situāciju un saprazdams, kas tagad notiek Ezerniekos (mobilo telefonu tajā laikā nebija), Rēzeknē nopirka mazulei biļeti un pavadīja viņu uz nakts autobusu.

Tēvišķas pateicības pārņemtais Florians Kumačovs pēc mēneša tomēr uzzināja, ka viņa meitiņas glābējs bija Valdis Pauliņš no kaimiņu Kumpiņu ciema. Sazinājās ar viņa tēvu un pajautāja, kā viņš varētu pateikties Valdim. Tas tieši arī pateica, ka dēls esot mākslas skolas audzēknis un viņam esot ļoti vajadzīga malka keramikas ceplim. Florians pats piekrāva traktora piekabi ar malku un aizveda uz Rēzekni pēc norādītās adreses, diemžēl satikt meitiņas glābēju un pateikties personīgi viņam neizdevās.
Ritēja gadi, laiku pa laikam laikrakstā viņš redzēja slavenā keramikas meistara Valda Pauliņa portretus, bet iepazīties neiznāca. Tā arī nodzīvoja visu mūžu ar neizpildīta pienākuma sajūtu: vajadzēja, bet tā arī nepateica sirsnīgus pateicības vārdus. Lūk, arī lūdz tagad ar laikraksta starpniecību pateikt lielu paldies Valdim un novēlēt veiksmi viņa ģimenei. Labāk vēlu nekā nekad. Starp citu, meita Irina, ar kuru atgadījās tas notikums vēlā rudenī, izaugusi, ieguvusi augstāko izglītību un tagad strādā Maskavā — televīzijā. Kad apciemo vecākus, visa ģimene atceras to satraucošo gadījumu ar laimīgām beigām. Lūk, Florians arī secināja, ka labie darbi nepazūd, tie dzīvo. Arī tagad viņam nav saprotams, kā šoferis mēģināja izraidīt apjukušo bērnu laukā tumšā un tukšā pieturā. Šaubu nav: ne tikai pasakā labais uzvar ļauno, pasauli balsta cilvēciskums, līdzcietība un sirds dāsnums.

Tā jau gadījās, ka nesen man iznāca tikties ar savu labo paziņu Valdi Pauliņu. Es pajautāju viņam par to atgadījumu pirms trīsdesmit gadiem. Valdis tikai pasmaidīja un sacīja: “Jā, tā bija, kā lai nepalīdz...” Bet es nejauši nodomāju, ka bez tikuma dzīvē daudz nepanāksi. Lai tev, Valdi, vienmēr spīd saule!

Aleksejs GONČAROVS