No Koroļu ģimenes dzīves neatkarīgajā Latvijā

Marijas Magdalēnas vecākiem un viņu novadniekiem bija tas gods dzīvot jaunnodibinātajā neatkarīgajā Latvijas republikā, celt lauksaimniecību, rūpniecību. Panu un grāfu zemes tika sadalītas starp te dzīvojošajiem cilvēkiem, kuriem vajadzēja ne tikai pabarot savas ģimenes, bet arī kaut ko pārdot. Brāļu Koroļu zemes atradās blakus, tāpēc smagākos lauku darbus: atcelmošanu, aršanu, siena pļauju, kulšanu, veica kopīgiem spēkiem.

Jaunā vara palīdzēja ar kredītiem, tāpēc brīvciemu ļaudis sāka būvēties. Piemēram, saskaņā ar Latvijas Valsts vēstures arhīva izziņu laika posmā no 1920. līdz 1934. gadam Juljans un Juzefa Ko-roļi uzcēla dzīvojamo māju, siena šķūni, lauksaimniecības inventāra glabāšanas šķūni, pirti.

Brīvciema iedzīvotāji galvenokārt visu darīja paši. Darba diena viņiem sākās līdz ar saules lēktu. Un beidzās tikai ap plkst. 10.00 — 11.00 vakarā. Vakariņās parasti ēda piena viru vai ceptas sēnes ar kartupeļiem. Saimniecībā obligāti turēja zirgu, vienu vai divas govis ar teļiem, aitas, cūkas un vistas.

Svētkiem parasti sagādāja gaļu, sieru, sviestu, bet gavēnim — linsēklu eļļu. Galvenais ēdiens parastajās dienās bija vārīti kartupeļi ar rūgušpienu, zupas ar zaļumiem vai kāpostu zupa, bet no rītiem nereti cepa pankūkas.

Saimnieces auda drānas apakšveļai un vēlāk pašas šuva. Arī virsdrēbes izgatavoja patstāvīgi. Vīriešu apģērbu šūšanai ataicināja drēbnieku no pilsētas, kurš dzīvoja mājā apmēram nedēļu. Aptuveni reizi piecpadsmit gados no aitādas šuva puskažociņus visiem ģimenes locekļiem. Arī šim darbam meistaru ataicināja no Krāslavas.

Ziemai noteikti sarūpēja velteņus. Bet mēbeles un karotes darināja no koka. Vasarā cilvēki staigāja galvenokārt basām kājām. Svētkiem, “iziešanas reizēs” saimniecei bija tā saucamie šņorzābaciņi, bet saimniekam — garie zābaki, bieži viens pāris visam mūžam. Apģērbi un apavi maksāja ļoti dārgi, it sevišķi ja tie bija karavīru.

Bērni vasarā ēda skābenes, ogas, ēdamas saknes, dārzeņus, ogas un augļus. Ziemai saimniece sagādāja daudz kaltētu sēņu un ābolu. Bez graudaugiem zemnieki sēja zirņus un pupas. Bet ziemā, sēdēdami uz krāsns, bērni grauza kaltētus ābolus, pupas, linsēklu un zirņu raušus, retumis — riekstus.

Maizi cepa paši — pa 6 - 7 klaipiem vienā reizē, krāsnī tos lika uz koka lāpstas, ko klāja kļavu lapas. Izceptās maizes pietika apmēram divām nedēļām. Gurķus un kāpostus ziemai skābēja koka mucās (pa 200 kg) un novietoja pagrabā zem grīdas. Vēl vienu mučeli piepildīja ar mērcētiem āboliem. Tepat, pagrabā, tika glabāta sālīta gaļa, speķis. Cukura vietā tajos laikos izmantoja kaltētas cukurbietes vai no tām pagatavotu sīrupu. Turklāt tolaik paši vārīja ziepes, paši auda un šuva gultas veļu. Ziemā saimniece kopā ar meitām adīja un auda katru brīvu minūti. Svētdienā saimnieks skuvās ar bārdas nazi, vilka mugurā svētku drēbes un gāja uz rīta dievkalpojumu baznīcā. Kad viņš atgriezās, virtuvē pannā vienmēr kaut kas čurkstēja un gaisā bija jūtams ēstgribu rosinošs aromāts. Visa ģimene sēdās pie galda, dziedāja “Godzinkus”, tad sāka maltīti. Tad saimnieks skaļi lasīja atnesto avīzi. Reizēm iegriezās ciemos kāds no kaimiņiem. Pārējās dienās iet ciemos (pat bērniem) nebija pieņemts.
Ziemassvētkos un Lieldienās galdā tika pasniegts kāds gardums, nereti pirkti labumi. Tās varēja būt ķilavas vai siļķe, barankas, pa cukurgraudam, desa utt.

Mūsu senči ļoti saudzīgi izturējās pret mežu. Krāsnis kurināja galvenokārt ar žagariem, ko sagādāja grāvju un ceļu malās. Ceļus, savukārt, ierīkoja īpašumu robežās. Lopu pakaišiem tika izmantotas kritušās lapas, ko sarūpēja lielos daudzumos mežā, kā arī nedaudz salmu.

Saimnieces diena sākās plkst. 5.00 no rīta: vajadzēja paspēt izravēt dārzu, izslaukt govis, pabarot lopus un vēl sakopt māju un līdz plkst 8.00 pagatavot krāsnī brokastis, bet pie reizes arī pusdienas. Pārtraukumos starp rīta pļauju, kad bija vēss, sēņu un meža ogu lasīšanu saimnieks sanesa mājās ūdeni, iznesa saimnieces sagatavoto viru lopiem, dzirdīja tos un veda uz ganību vietu.

Bez mājas rūpēm saimniekam vēl bija jāpilda pagasta uzdevums — jāstrādā ceļu un tiltu būvē, malkas sagādē utt. Taču arī tas nav viss. Vēl saimnieks brauca uz dzirnavām malt graudus, veda linsēklas pārstrādei, sēja, ara, novāca ražu, būvēja un veica daudzus citus darbus. Visu Marijas Magdalēnas patēva Juljana Koroļa ķermeni no pastāvīga darba klāja cīpslu mezgli. Viņš nesēdēja bez darba pat ziemā: vija virves, laboja aizjūgu, remontēja ratus, taisīja virtuves traukus... Marijas māte Juzefa no 1897. līdz 1907. gadam strādāja par mājkalpotāju pie dzelzceļa priekšnieka Daugavpilī. Saimnieks pēc tautības bija vācietis. Mana vecmāmiņa Juzefa, acīmredzot pārņēmusi pedantiskumu un akurātību, pēc apprecēšanās vienmēr stingri sekoja kārtībai mājās. Visus darbus veica precīzi pēc pulksteņa. Pašai vecmāmiņai bija triju klašu izglītību, viņa bija pabeigusi baznīcas draudzes skolu Aleksandra Ņevska baznīcā Krāslavā.

Pirms jebkuriem svētkiem Koroļu mājās notika rūpīga gatavošanās — visu tīrīja, kasīja, nesa laukā. Matračus piebāza ar jauniem salmiem, pieliekot klāt papardes. Krāsni balsināja ar jaunu baltā māla slāni, mazgāja griestus un grīdu, slaucīja logus.
Saimnieku dēls Vladislavs Korolis, Marijas brālis, bija vijolnieks, galdnieks un agronoms (neklātienē pabeidza lauksaimniecības skolu). Viņš darināja lieliskas mēbeles: skapjus, solus, galdus, durvis, būvēja klēti. Deju vakaros spēlēja vijoli. Kas sakāms par mājas saimnieka Juljana brāļiem, tad viņi līdzinājās tam: bija tikpat strādīgi un centīgi. Visi viņi bērnībā apmeklēja dievkalpojumus baznīcā, lieliski saprata to saturu un būtību.

No Marijas Sprukules vārdiem pierakstīja un apkopoja pensionāre Elvīra BAŽENOVA, bijusī skolotāja un bibliotekāre

(Turpinājumu lasiet vienā no nākamajiem laikraksta numuriem)