Akmentiņš ar zelta mirdzumu

Skolas gados meitene, kura aizrāvās ar zīmēšanu, pastāvīgi guva uzvaras rajona olimpiādēs. Un ne tikai: valsts mēroga konkursos Julianna Moisejenkova izcīnījusi piecus apbalvojumus — turklāt par pirmajām vietām! Tādā apskaužamā likumsakarībā pamanāma svarīga rakstura īpašība — uzvarēt sacensībās. Starp citu, neatlaidība konkurēt palīdzēja mērķtiecīgajai Juliannai ārpus konkursa iestāties Latvijas Universitātē.

Un piepildījās meitenes pirmais sapnis — viņa saņēma pedagoga diplomu specialitātē “vizuālā māksla un kultūras vēsture”. Bet kas tālāk? Visai problemātisks jautājums tagadējiem Latvijas augstskolu beidzējiem. Sākumā gribējās labi atpūsties, un pēc izlaiduma eksāmena krāslaviete aizlidoja uz ASV pie draugiem. Ceļojums ir labākā atpūta: iespaidu maiņa un jauni atklājumi. Līdz tam Juliannai laimējās pabūt Vācijā, Somijā, Zviedrijā, Luksemburgā, Krievijā, Ukrainā, Lietuvā un Igaunijā. Katras valsts apmeklējums atstāja neaizmirstamas atmiņas, bet, lūk, Amerikas Savienotās Valstis pārsteidza ar cilvēkiem. Plaukstošajā valstī dominē tādas cilvēciskas īpašības kā atklātums, labestība un pozitīva attieksme pret dzīvi. Tā nav tikai acumirklīga nojauta — viņpus okeāna Julianna ciemojās veselus trīs mēnešus. Viņai iepatikās pat Kolorādo štats, kur nav ūdeņu, un kalnainā Denveras pilsēta. Ja tikai nebūtu tā neciešamā karstuma: dienas otrajā pusē nācās īsināt laiku pie kondicionētājiem. Kopumā amerikāņu dzīves veida gaisotne ne tikai iepatikās, bet pat apbūra. Un eiforijas uzplūdā viešņai no Latvijas pat gribējās iestāties ārzemju augstskolā, kas pilnībā bija reāla lieta. Realizēt vilinošo ideju neļāva... smeldzošas skumjas sirdī — mājās palika vistuvākie cilvēki, mīļotais draugs.

Pirmā nostalģijas izjūta...

Galvenokārt stipras mīlestības jūtas pret mīļoto cilvēku arī lika Juliannai atgriezties Latvijā. Mēģināja kopā iekārtoties galvaspilsētā, bet, kad Artūram piedāvāja amatu Krāslavas policijas daļā, abi pat nopriecājās — mājās arī sienas palīdz!
Mūsu pilsētiņa ir laba visādā ziņā, tikai ne nodrošināšanā ar darbu... Sākumā Juliannai laimējās dabūt nepilnu pedagoga slodzi Daugavpils centrālajā ģimnāzijā, taču gribējās strādāt ar pilnu spēku. Te viņai uzsmaidīja veiksme — Krāslavas novada domē Juliannai piedāvāja jaunu amatu — jauniešu koordinatore. Pieņemto piedāvājumu Julianna uzskata par divkāršu veiksmi: viņai gribējās pastrādāt dzimtās pilsētas labā, bet jaunais pienākumu loks pilnībā atbilst viņas sabiedriskajam raksturam.

— Julianna, ko tev nozīmē Krāslava? pajautāju mūsdienu jauniešu efektīgajai pārstāvei. Sekoja neliela pauze, tad izskanēja atbilde.

— Tā ir mana dzimtene šī vārda visskaistākajā nozīmē. Dzīvot vietā, kur ir brīnišķīga daba un starp vistuvākajiem un visdārgākajiem cilvēkiem — tā ir puse laimes. Vai tad tā nav? Pārējais jānopelna ar savu darbu, ko arī mēģinu darīt. Esmu pamanījusi, ka jaunus dzimtā novada jaukumus sāku atklāt pēc atgriešanās no citām valstīm, kas arī notika pēc Amerikas apmeklējuma. Latgales ainavas ir krāšņas, es nevaru iedomāties labāku relaksāciju, kā paieties pa pasakainās Daugavas krastiem.

Sarūgtina viens: kāpēc cilvēki turpina atstāt šo jauko novadu, kur vietējiem iedzīvotājiem lieliski klājies daudzus gadsimtus? Grāfu pils, vecais parks, baznīcas, upes ieloks — tā ir lieliska bagātība, ko mēs negribam vai neesam iemācījušies novērtēt. Agri vai vēlu nāks apskaidrība, ka Krāslavai ir nākotne! Gribas atstāt kaut ko savu laika notikumos vai dzejnieku, mākslinieku un komponistu izslavinātās pilsētas sejā. Labākas dzīves meklējumos var doties uz tālām ze- mēm, kā to pašlaik dara daudzi, taču, manuprāt, cilvēcisku laimi visā pilnībā var izjust tikai mājās.

— Vai daudzi tavi vienaudži nolēma saistīt savu tālāko dzīvi ar Krāslavu?

— Manas tuvākās paziņas Juta Bubina un Inta Kudrjavceva arī izdarīja secinājumu un dara visu savas mazās dzimtenes labā. Un tas nav normāli, kad vairākums jauniešu ar vieglu prātu atstāj dzimtās vietas. Vai viņi atgriezīsies — tas ir jautājums ar daudziem nezināmajiem. Sveši cilvēki diez vai atjaunos Krāslavu. Un kļūt par “savējo” svešā valstī ir tikpat grūti kā pārvarēt nostalģiju. Acīmredzot tas ir jāizjūt, lai visā pilnībā izprastu vārda “dzimtene” jēgu. Pati zinu: Daugavas ūdeņiem piemīt maģisks spēks: tie palīdz atbrīvoties no noguruma un pagaidu vilšanās.

Krīzes pārbaudījumi ir lemti visām valstīm, visiem ir grūti, tikai mājās tu jūties brīvāk un vieglāk. Tas, par ko es tagad runāju, iespējams, arī kļūs par vienu no galvenajiem jauniešu politikas virzieniem. Apsteidzot jūsu jautājumu par maniem darba plāniem, uzreiz pateikšu: Krāslava nav tāda provinces pilsētiņa, kā daudziem šķiet. Pašlaik taču radīti normāli apstākļi sporta nodarbībām, mākslinieciskajai paš- darbībai, tēlotājmākslai. Gribi — vari mācīties tautu dejas, austrumu, modernās dejas vai jogu, karatē...

Jauniešu vandālisms nemaz nav masu slimība, bet dīvaini izlēcieni, ko pastrādā daži cilvēki, kuri nav atraduši savu vaļasprieku. Dažu “līderu” dēļ, kuri pieļauj nekrietnas izdarības nakts aizsegā, pilsētniekiem arī veidojas nepareizs priekšstats par mūsdienu jaunatni. Jauniešu maksimālismam pārsvarā piemīt pozitīva nosliece, tikai negatīvais visbiežāk duras acīs. Alkohols un narkotikas tikai padziļina jau-niešu izlaidības problēmu, kas raksturīga arī plaukstošām valstīm. Tā ka ir pie kā pastrādāt. Sāku ne jau no tīras lapas, Krāslavā jau izveidojušās tradīcijas un uzkrāta sekmīga pieredze darbā ar jauno paaudzi. Jau tuvākajā laikā jāsāk apvienot ar iniciatīvu apveltītus jauniešus, meklēt un atrast jaunas darba formas. Strādāju tikai otro mēnesi, tāpēc runāt pat par pirmajiem rezultātiem pagaidām pāragri.

— Klausoties tevi, Julianna, sāku ticēt, ka viss tev izdosies. Personīgā pievilcība un labie nodomi ir daudz vērti. No visas sirds vēlu tev veiksmi. Un pēdējais jautājums — kāds ir tavs vaļasprieks?

— Diezgan daudz gadu mans vaļasprieks bija zīmēšana, kas tagad ir mans pasniedzējas darbs. Bet bez vaļas-prieka dzīve nav pilnvērtīga, pat garlaicīga. Turpinot ģimenes tradīciju, tagad kolekcionēju akmeņus. Man vienādā mērā ir interesants gan neapstrādāts dzintars, gan pārakmeņojies upes gliemežvāks, gan rets atradums ar zelta mirdzumu. Kolekcija papildinās lēni — es atlasu akmentiņus, kam ir arheoloģiska un estētiska vērtība. Iespējas papildināt šādu kolekciju ir bezgalīgas, jo mēs dzīvojam seno ledāju šļūdoņa zonā. Galvenais ir saskatīt neparasto parastajā.

Otrs vaļasprieks — interesējos par mākslas albumiem, bet ceļojumu laikā vienmēr cenšos apmeklēt muzejus un gleznu galerijas. Nav izslēgts, ka ar laiku sākšu gleznot sirdspriekam. Mana dzimtā Krāslava ir lielisks iedvesmas avots.

Aleksejs GONČAROVS