Profesionāls sportists gādās par tautas sportu

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas absolventam, Krāslavas sporta skolas basketbola trenerim tas viennozīmīgi ir jauns izaicinājums gan tamdēļ, ka tautas sports pilsētā un novadā ilgus gadus atrodas, tēlaini runājot, brīvā peldējumā, gan tamdēļ, ka Raitis tomēr nav vietējais un būs jāveido jauni kontakti, dziļāk jāiepazīst lauku vide. Uz Krāslavu Raitis pārbrauca no Gulbenes pirms gadiem 16, pateicoties tam, ka personīgi pazinis Valēriju Ļaksu kopš studiju gadiem Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Piedāvājumu uzņemties novada sporta organizatora pienākumus Raitim izteica tagadējais novada domes priekšsēdētājs.

— Kamdēļ tas viss?

— Kā saka — veselā miesā vesels gars! Savulaik par tautas sporta lietām rūpējās sporta skola, bet viss ir mainījies. Arī es domāju, ka sporta skolai ir jānodarbojas ar profesionālā sporta jautājumiem, bet mans kā Krāslavas novada sporta organizatora uzdevums ir strādāt ar visiem pārējiem, kas ir bijušie sportisti, citi pilsēta un novada iedzīvotāji, kuri dažādu iemeslu dēļ vairs nesporto. Nav jēgas kaut ko veidot mākslīgi, tas neiedzīvosies. Jāpaļaujas uz pašu iedzīvotāju iniciatīvu, interesēm, piedāvājumu. Tāpēc visās iespējamās vietās esmu iedevis savus kontaktus, lai cilvēki var ar mani sazināties.
Es arī saprotu, ka nevar likt cilvēkam sportot ar pilnu slodzi, ja viņš nekad neko nav darījis savā labā. Man būtu interesanti iekustināt gan pensionārus, gan strādājošo paaudzi, gan jaunatni. Ir dažādi līmeņi: vieni brauc uz pasaules čempionātu, citiem ir savas sporta spēles. Savulaik notika sacensības starp organizācijām. Varbūt šo pieredzi atjaunot? Ja nevari skriet, varbūt vari uzspēlēt dambreti vai šahu. Es ne no kā neatsakos, man ir saraksts, kādas šeit bija sacensības, ja būs interese — darīsim. Varētu pamainīt arī sacensību formātus, lai tās ir pieejamākas, interesantākas un tautai draudzīgākas.

— Varbūt beidzot šovasar arī Krāslavā būs?

— Novada budžets jau apstiprināts, nezinu, vai varēs rast finansējumu kaut kam tādam. Bet es neizslēdzu iespēju, ka novada sporta spēles mēs varētu sarīkot. Patlaban novada domē tapšanas stadijā ir vairāki projekti saistībā ar jaunu sporta bāžu celtniecību un veco renovāciju vai pārbūvi aktīvam dzīvesveidam. Mans uzdevums būs līdzdarboties šajos jautājumos. Kad projekti būs pabeigti, sekot, lai bāze tiktu izmantota pēc nozīmes. Ir konkrētas ieceres par slidotavas laukumu, kur būs sintētiskais segums un vasarā tas varētu būt izmantojams kā tenisa un volejbola laukums. Vietas kur spēlēt basketbolu, pilsētā ir daudz. Katrā ziņā jebkurš bērns, jaunietis, pieaugušais var atrast grozu, kur iemest bumbu. Kā basketbola trenerim, man par šo sporta veidu būtu daudz ko sacīt, bet varbūt kādā citā intervijā.

— Kuri ir problemātiskākie aspekti?

— Lai katram cilvēkiem būtu kur aiziet aktīvi atpūsties. Ja man ir kāda brīva sestdiena vai svētdiena, es ar ģimeni braucu uz Daugavpili, jo tur bērnu laukumi labāki, ir slidotava, ir baseins. Pie mums ir ezeri, bet ziemā peldēt nav kur. Arī Krāslavas sporta skolas bērni brauc uz Daugavpils peldbaseinu, jo peldēšana ir nepieciešama sportiskās formas uzturēšanai. Ja par sapņiem — būtu jauki, ja kādreiz Krāslavā uzbūvētu savu baseinu!

Domas ir par veco stadionu, kas ir parkā pie kultūras nama. Manu viedokli atbalstīs arī vieglatlēti — stadions jāatjauno, lai tajā atgrieztos sportisti. Tur ir ļoti laba vieta ar labu auru, daudz labāka nekā jebkur citur pilsētā. Varētu sākt ar skrejceliņa atjaunošanu. Jau šodien tur būtu vajadzīgs pilnīgs nožogojums, jo cilvēki staigā krustu šķērsu pāri stadionam, pat taciņu ieminuši, jo viņiem tā ērtāk.

— Jūsu amats uzliek pienākumu neaizmirst arī lauku pagastus...

— Katrā ziņā šodien nesāksim kaut ko ieguldīt tur, kur aktivitātes nav nekādas un cilvēku maz, bet arī par viņiem nevaram aizmirst. Esmu domājis par to, ko pats varētu viņiem dot. Es varbūt varētu braukt uz lauku skolām reizi nedēļā un pamācīt bērniem basketbolu. Vēl neesmu īsti izdomājis, kā tas notiks, bet man gribētos atrast variantu, kas būtu visiem pieņemams. Ja neko nedarīt vispār, tad arī Latvijas basketbolu nevarēs attīstīt. Es zinu, ka Lietuvā bērnus trenē basketbolā gandrīz visur, citur ārzemēs ir sporta skolotājs, kurš strādā ar visiem, bet pēcpusdienās uz skolu nāk konkrēta sporta veida treneris un turpina darbu ar tiem, kuri grib to darīt profesionālā līmenī. Domāju, mūsu laukos ir talantīgi bērni, vajag viņus tikai ieraudzīt, bet to nevar izdarīt vienā dienā. Mums notiek basketbola sacensības starp skolām, bet lauciniekiem nav interesanti braukt un spēlēt pilsētā, jo šeit viņi zaudēs ar graujošu rezultātu tiem, kuri trenējas pie manis. Nav interesanti ne vieniem, ne otriem. Tas ir kā profesionāļus nostādīt pret amatieriem — kādas tur sacensības! Vajag līdzvērtīgus pretiniekus. Prātīgāk ir rīkot sacensības atsevišķi, bet rīkot vajag, jo arī starp lauku bērniem var uzspīdēt kāda zvaigznīte.

— Varbūt ne katram der lielas fiziskas slodzes, sportā ir arī galda spēles. Vai tās arī ir jūsu redzeslokā?

— Arī par tām ir šādi tādi plāni, bet atkal — es vairāk gaidu iedzīvotāju piedāvājumus. Ko viņiem vajag? Ko viņi vēlas? Man ir doma citādāk rīkot šautriņu mešanas sacensības (dārts). Nav noslēpums, šautriņas kā sporta veids cēlies no krogiem. Esmu domājis, ka vienā atpūtas vietā pilsētā varētu katru nedēļu rīkot sacensības un popularizēt šo sporta veidu. Tas, starp citu, ir ļoti interesants, tam nevajag plašu sporta zāli, tas ir tuvāk tautai. Bet es nevaru pie katra sēdēt klāt, esmu šajā amatā tāpēc, lai palīdzētu visu organizēt. Iniciatīvai jānāk no pašiem iedzīvotājiem un tai jābūt ar domu, ko es pats tajā darīšu?

— Vai nenotiks tā, ka basketbola treneris svaru kausu pamazām novirzīs basketbola virzienā?

— Nē, tā nebūs. Vai esat padomājuši, kāpēc mūsu bērni ir tik mazkustīgi? Starpbrīžos skolās viņiem neļauj izkustēties — redz, skriet nevar, skaļi uzvesties nevar utt. Ceturtajā piektajā klasē viņam pēkšņi saka: “Tev vajag skriet!”. Kad bērnam fizioloģiski gribas kustēties, mēs viņam to aizliedzam, kad šo aizliegumu dēļ viņš zaudējis interesi kustēties, mēs sakām: “Tev vajag!”.

— Ko un kā jūs īsti varat palīdzēt pagastiem?

— Pagastos cilvēkiem pašiem vajag izdomāt, ko viņi grib. Basketbola treniņi ir mans piedāvājums, protams, ne par baltu velti, jo benzīns jāpērk un ir citi izdevumi. Es vispār uzskatu, ka jāsāk ir ar bērniem, viņi ir tie, kas pēc tam var ievilkt tajā savus vecākus. Nevar viss notikt pēkšņi: šodien bija tā, rīt būs šitā — daudz labāk. Ja ir idejas, varam mēģināt kopā tās realizēt. Timma tagad amatā, nu tik tagad visi staigās eiforijā, nu tik viss būs. Nē, katram pašam vajag rīkoties. Protams, pilsētai tuvākajiem pagastiem ir vieglāk, bet arī pilsētā patiesībā iespēju nav daudz, nav slidotavas, nav baseina, nav daudzu citu lietu. Tā ka darba lauks plašs, bet viss prasa naudu. Nevaram kalt plānus, ka jau rīt būs sporta pilis un baseini. Novadā ir plānošanas nodaļa, kas nodarbojas ar projektiem, tur tiek domāts par daudzām lietām, tiek domāts arī par sporta skolas ēku, kas šodien nav diez cik pievilcīgs objekts.

— Viens sporta veids kādā noteiktā teritorijā plaukst un zeļ pie minimāliem ieguldījumiem infrastruktūrā, savukārt citā vietā sportistiem var nopirkt pašu to labāko, bet tas neiedzīvojas...

— Jā, tā tas notiek. Bet mēs neko iepriekš negrasāmies pirkt. Jāstrādā, pamatojoties uz esošo bāzi, ja būs interesenti, ja būs redzams, ka vajag ieguldījumus, tad arī domāsim, kur ņemt naudu un ko iegādāties. Es būšu priecīgs, ja pēc 10-15 gadiem būs mainījusies iedzīvotāju kopējā attieksme pret tautas sportu, ja viņiem būs kur iet un ko darīt — jau būs ļoti labi. Šodien mūsu iedzīvotājiem ir datori un viņi raksta komentārus: “Ai, man nav futbola komandas, ja būtu, es ietu un darītu, bet es te sēžu un neviens mani neaicina...” Un tamlīdzīgus. Es tūlīt pat atbildēju, ka gaidu visus uz tikšanos sporta zālē, pēc basketbola treniņa parunāsim. Neatnāca neviens, bet internets bija pilns ar komentāriem, ka futbolu neatbalsta, tikai basketbolu. Jā, basketbolā ir pilnas tribīnes, gribētāju nodarboties ar šo sportu mums netrūkst. Taču arī telpu futbolā sapulcējas ap pussimta skatītāju. Tie, kuri spēlē, domāju, neko tādu neraksta. Bezjēdzīgus komentārus raksta tie, kas neko negrib. Kad viņiem saka — ņem, re kur ir — viņu atbilde ir: “Ai, man nevajag, es tik tāpat parunāju…”.

— Velosipēdisti interesējas par iespējām viņiem?

— Šis jautājums virzīsies uz priekšu, esmu runājis par Ingu Kavinsku, kas aizraujas ar velobraukšanu. Tur, protams, ir savi nosacījumi, toties nav nepieciešams dārgs sporta velosipēds. Jā, vajag ķiveri un citas aizsarglietas, bet realizēt to var un interesenti ir.

Arī par slēpotājiem nav aizmirsts. Es te nerunāju par profesionālo slēpošanas sportu, ar tiem cilvēkiem strādā sporta skolas treneri. Varētu uztaisīt pilsētā veloceliņu, kas vasarā kalpotu velosipēdistiem un rolleristiem drošai braukšanai, bet ziemā to pārveidotu par apgaismotu slēpošanas trasi. Jo vairāk ideju, jo labāk, lēnā garā viss jāsaraksta, tad var izdomāt, ko vajag, kas var pagaidīt, no kā atteikties.

— Nūjošana — mums jauns sporta veids. Krāslavā ir entuziasti?

— Nezinu, neesmu redzējis, ka kāds nūjotu pilsētā.

— Tad ir jājautā: cik liela ietekme uz tautas sportu ir parastai cilvēka kautrībai? Varbūt liela daļa vienkārši kautrējas — kā es ņemšu rokās nūjas un iešu? Kā es braukšu riņķus uz velosipēda, ko kaimiņš sacīs?

— Tas nāk no bērnības. Jo vairāk bērnus iesaistīsim tagad, jo labāk būs nākotnē. Nevajag ierobežot viņu aktivitātēs, tās jāievirza īstajā gultnē. Jo vairāk viņi piedalās dažādos pasākumos, jo vairāk komunicēs un būs viss citādāk. Es pats labprāt daudz staigāju kājām. Neesmu iedziļinājies nūjošanas tehnikā, bet princips vienkāršs — nūjas rokās un tu vico uz priekšu. Tad es tā arī padomāju, ja ņemšu tās rokās un iešu, krāslavieši varbūt nodomās: “Timma “sagājis sviestā”“. Es bez tām nūjām — agri pieceļos un eju pa pilsētu. Lielais aplis — 8 km. Ja par maz, piemetu pusīti klāt. Pats sportoju no 7-8 gadiem. Nupat apritēja 45 gadi, veselība gana laba. Man ir nosliece uz lieko svaru, tālab daudz jākustas. Basketbola treniņos nav tā slodze, tāpēc izvēlējos staigāšanu. Jūtos ļoti labi, pie dakteriem aizeju šad tad, kad rodas kādas nianses.

— Tātad arī personīgais piemērs noderēs aģitācijā par sportošanu...

— Ģimenē visi sporto. Jānis ir basketbolists, jau esat dzirdējuši par viņa panākumiem, var sacīt — viņš ir profesionāls sportists. Galvenais tagad pabeigt 12. klasi, protams, ir lielas grūtības visu savietot. Lelde ir RTU studente, mācās par inženieri. Viņu interesē ekoloģija, enerģētika, profesionāli ar sportu nenodarbojas, bet piekopj kustīgu dzīvesveidu un ir ar sportu uz tu. Rinalds apmeklē basketbola treniņus, šovasar pabeigs 2. klasi. Daniela apmeklē mākslas skolu un nāk pie manas sievas uz vieglatlētikas treniņiem.

— Daudzi vecāki sapņo redzēt savu bērnu lielajā sportā. Kā Jānis tik tālu tika?

— Bērnudārzs un sporta zāle atradās blakus, ņēmu viņu no bērnudārza pie sevis agrāk, jo tā dēls gribēja. Sākumā viņš nodarbojās ar skeitu, tad pa maliņu brauca ar velosipēdu, pēc tam arī to nolika nost un sacīja: “Gribu basketbolu!” Es neko nespiedu un neliedzu, tagad mazais Rinalds skatās uz lielo brāli un arī grib būt basketbolists. Lai būtu panākumi, vecākiem vajag vairāk pievērst uzmanību bērnam, sevišķi tad, kad viņam ir krīze un neko negribas. Arī šajos jautājumos var nākt un jautāt pēc padoma, ko darīt? vecāku loma ir neatsverama, būtu jāpainteresējas, kas notiek ar paša bērnu. Šodien ir tā, ka darba nav, naudas nav, galva sāp un vecāks nepaskatās, kur un ko dara bērns. Pa ielu jau klīst daudzi.

— Lielu daļu no sporta aizbaidīja nomazgāšanās iespēju trūkums. Piekrītat?

— Jā, tas ir ļoti svarīgi. Personīgā higiēna ir pirmajā vietā. Daudziem bērniem ir jāiemāca, ka pēc treniņiem jāiet dušā, jāmaina zeķes. Tāpēc arī skolās, kur problēmas ar šo lietu, bērni negrib sportot, jo pēc tam nav patīkami sēdēt sasvīdušam un smakojošam stundā. Dažu reizi laika pietrūkst, jo īss starpbrīdis. Tas ir izglītības speciālistu ziņā. Kā sporta speciālists varu sacīt, ka iespējai nomazgāties jāpievērš ļoti liela uzmanība. Nobeigumā gribu pateikt, ka būšu priecīgs uzklausīt jebkuru jaunu ideju.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA