Domā par rītdienu!

Pēdējos divos gadu desmitos mēs tā arī nespējām izmantot kolosālās zilo ezeru novada iespējas un tikai vārdos skandinām makšķerēšanas tūrisma attīstības ideju. Kamēr mūsu ezeri un upes neatgūs agrāko pievilcību makšķerniekiem un spiningotājiem, runāt par veiksmīgām lauku viesu mājām apmeklētāju ziņā būtu vienkārši naivi. Šodien mēs ar sarūgtinājumu atzīstam: turpinās malu zvejas spiediens — un simtiem smalko makšķerauklas tīklu nodara galveno kaitējumu ūdens iemītniekiem. Ne visi likumīgie rūpnieciskie zvejnieki pilda noteiktās prasības, tādējādi arī veicina zivju krājumu izsīkšanu. Vairāki tūkstoši makšķernieku amatieru, apbruņojušies ar vismodernākajiem rīkiem un motorizētiem peldlīdzekļiem, aizmirst nerakstītu likumu — zivīm jānodrošina normāli dzīves un vairošanās apstākļi. Straujā tempā iztukšojot ezeru un upju krājumu, mēs pavisam aizmirsām par augsto pašapziņu, kas piemīt Eiropas Savienības iedzīvotājiem, kuri mēs esam pēc fakta, nevis pēc būtības. Tās fantastiskās copes Somijas iekšējās ūdenstilpēs, kuras mēs ar skaudību vērojam TV raidījumos, ir mērķtiecīgu zivkopības pasākumu rezultāts. Turpretim mēs turpinām publisku pļāpāšanu, zaudējot dārgo laiku. Pašlaik izstrādātos lokālos pasākumus zivju mazuļu ielaišanā Krāslavas un Dagdas novada ezeros var tikai ar piespiešanos nosaukt par nedrošiem eksperimentiem.

Par to šodien mūsu tradicionālā pavasara saruna ar Valsts vides dienesta pārstāvjiem. Mani sarunbiedri — Edvīns Gasperovičs, Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils sektora vadītājs, kā arī vecākie inspektori Arvīds Viguls un Ingars Soloha, ar kuriem agrāk man nācies strādāt kopā reidos, pārsvarā pavasara nārsta periodā.

Apspriežot plašu jautājumu loku, mēs nolēmām sākt ar klimatiskajiem faktoriem. Atceramies ekstremāli augsto temperatūru pagājušajā vasarā, kā tā ietekmēja ūdens vidi. Karstās vasaras plusiem var attiecināt barības bāzes intensīvu attīstību, mīnusiem — skābekļa badu un problēmas, kas saistītas ar dīķu saimniecības vadīšanu. Ir zināmi kultivēto varavīksnes foreļu, storu, balto amūru un pat sudrabkarūsu bojāejas gadījumi. Saskaņā ar rūpniecisko zvejnieku ziņām pagājušajā vasarā tīklos trāpījušies līņi pat Sīvera centra sēkļos, kas nav raksturīgi šim lielajam ezeram. Turpretim kopumā pagājušā vasaras sezona vienādā mērā radīja vilšanos gan makšķerniekiem ama- tieriem, gan rūpnieciskajiem zvejniekiem. Ūdens iemītnieki grūti pārcieta arī pagājušo bargo ziemu — seklajos ezeros, kur nav caurteces, bija vērojamas smakšanas parādības. Palu ūdeņu līmeņa ziņā pavasaris, no vienas puses, ir labvēlīgs līdaku nārstam. No otras puses, zemā temperatūra neveicina ikru sekmīgu apaugļošanu. Zivju krājumu papildināšanas visefektīvākā metode ir optimāli dabas apstākļi (tā ir visai reta parādība), kas liek cilvēkam vēl saudzīgāk izturēties pret apkārtējo vidi.

Dodiet iespēju plēsoņām!

Četrdesmit gadu ilgajā žurnālista darba praksē es pastāvīgi centos uzturēt lietišķus sakarus ar zivju aizsardzības inspektoriem — dabas interešu aizstāvēšana bija visai grūts uzdevums. Un nebūt ne vienmēr ekoloģisko problēmu risināšanu izdevās nostādīt augstāk par patērētājinteresēm. Nekad neaizmirsīšu tos nemierpilnos padomju varas gadus, kad uz ezeriem un Daugavas tika atļauts zvejot zivis ar... jaudīgām elektroierīcēm, ko vēlāk bez gala izmantoja malu zvejnieki. Šis ir tieši tas gadījums, kad slikts piemērs ir lipīgs. Par laimi veselais saprāts triumfēja, bet pārtikas programmas risinājuma barbariskā metode laikus tika atmaskota un apturēta. Vēlāk tikai motorizēto peldlīdzekļu pilnīga aizliegšana dabas parka “Daugavas loki” teritorijā palīdzēja kontrolēt situāciju un savaldīt visnežēlīgākos malu zvejniekus. Par elektrisko zvejas ierīču pilnīgu aizliegšanu ir pāragri runāt arī tagad.

Ar gandarījumu konstatēju, ka pašlaik laikrakstam “Ezerzeme” izveidojušās ļoti labas lietišķās attiecības ar Valsts vides dienesta pārstāvjiem. Lūk, arī šī saruna noritēja, kā saka, pilnīgas savstarpējās sapratnes apstākļos. Mēs vienprātīgi konstatējām, ka LR neatkarības proklamēšanas gados krasi krītas Latgales ezeru produktivitāte. To pirmām kārtām ietekmē līdaku skaita strauja samazināšanās, jo šīs zivis kļuva par malu zvejnieku, rūpniecisko zvejnieku, spiningotāju visvieglāko ieguvumu. “Zilā druva”, tāpat kā labības lauks, prasa gādīgu kopšanu. Fakts paliek fakts: agrāk veiktie vērienīgie zivkopības pasākumi nedeva jūtamus rezultātus, lai gan pārskata dokumentos par zivju mazuļu ielaišanu figurēja skaitļi ar piecām un sešām nullēm. Izriet praktisks secinājums: ezeru krājumu papildināšana ar līdaku mazuļiem ir pilnīgi neefektīva, tikai pēc tālākas audzēšanas dīķos var cerēt uz pozitīvu rezultātu. Šis faktors jāievēro mūsdienu zivkopjiem. Starp citu, valstī jau radīts zivsaimniecisko firmu tīkls, kuras plašā sortimentā piedāvā kvalitatīvus zivju mazuļus ielaišanai. Konkrētas adreses var saņemt pie Daugavpils sektora vadītāja un inspektoriem. Mums nav jāizgudro velosipēds: Latvijā jau ir stabilas zivsaimniecības, no kuru īpašniekiem var un vajag mācīties. Un nav obligāti jādodas tālā ceļā: ZS “Kalves” (Jēkabpils novads) īpašnieks, kuram pieder desmitiem dīķu, guvis panākumus līdaku, zandartu, karpu audzēšanā. Realizējot zivju mazuļus ielaišanai ūdenstilpēs un preču zivis, prasmīgais saimnieks noregulēja arī savas zivju kombinētās barības ražotni. Galvenā mūsdienu nelaime ir smalko makšķerauklas tīklu plašā izplatība. Ķīnas ražojuma preču plašais piedāvājums ik uz stūra par nieka cenām provocē bezdarbniekus, mazturīgos un vieglas peļņas tīkotājus uz nelikumīgu guvumu. Kaimiņvalsts Lietuva pratusi ieviest stingrus rūpniecisko zvejas rīku pārdošanas ierobežojumus, bet Latvija joprojām turpina veltīgas diskusijas, bet attiecīgā likumdošana atrodas ieilgušās sagata- vošanas stadijā.

Rūgti ir apzināties, ka mūsu slikti vadītajā valstī par birokrātu pieļautajām kļūdām nākas maksāt ne tikai cilvēkiem, bet arī dabai. Klajām likumdevēju kļūdām var attiecināt arī trolinga legalizēšanu, it sevišķi nelielos ezeros un Daugavas augštecē. Makšķerēšanas metode ar velci, kas neprecīzi izklāstīta makšķerēšanas noteikumos, negaidot darīja prieku plēsoņzivju agresīvas zvejas cienītājiem, kuri pielieto motorus. Iznākumā par ierēdņu tehnisko nolaidību tagad maksā daba. Ja trolinga pielietošanas sākumā jaunais plēsoņu ķeršanas veids izraisīja informatīvu interesi, tad tagad, kad šaubīgais rūpals guva plašu izplatību, ir laiks vērsties pie motorizēto spiningotāju sirdsapziņas. Apvaldiet savu dedzību! Netraucējiet samu nārstam jūnijā, saudzējiet līdakas un it sevišķi reto sugu — zandartus, kas slikti vairojas upes apstākļos. Negodīgas zvejas azartā domājiet par rītdienu, citādi Daugavai draud tās pašas neatgriezeniskās sekas, kādas piedzīvoja Latgales ezeri. Dodiet iespēju plēsoņzivīm, jo līdakas, sami un zandarti ir Latgales dabisko ūdenstilpju galvenā vērtība. Apšaubāmu likumu var pieņemt piecās minūtēs, bet pieļautās kļūdas labošanai būs vajadzīgi gadi, ko mēs arī vērojam. Vēl lielāku pārsteigumu izraisa laivu motoru pielietošana aizsargājamajā zonā. Tāpēc īstu dabas draugu pienākums ir izrādīt augstu pašapziņu un apkarot šīs negatīvās parādības. Ja gribi, lai virsroku gūtu veselais saprāts, sāc ar sevi. Vai tad tas nav kauns doties makšķerēt simtiem kilometru tālu no zilo ezeru novada uz Igauniju un Lietuvu? “Zilās druvas” iznīkšana pēdējos divos gadu desmitos jāuzskata par zaudētu laiku un zaudētām iespējām. Tādi nu mēs esam saimnieki...

Pamācība un...prāta aptumsums

Atzinības vārdus pelnījuši zivju aizsardzības inspektori: strādājot finanšu un materiālo ierobežojumu krīzes apstākļos, viņi dara visu iespējamo, bet reizēm arī neiespējamo dabas aizsardzības uzdevumu izpildē. Iedziļinieties šajos skaitļos! Pagājušajā gadā Latvijā par nekaitīgiem padarīts vairāk nekā 3000 malu zvejnieku tīklu pāri par 300 kilometriem garumā! Šie satraucošie skaitļi dod priekšstatu par zivju nesaudzīgās iznīcināšanas apjomu. Daugavpils sektora 2010. gada rādītājus izdevās noturēt iepriekšējā perioda līmenī, bet tas ir 60 kilometru atsavināto tīklu. Piemēroto naudas sodu kopējā summa sasniedza bezmaz 13000 latu, bet valstij nodarītais zaudējums par nelikumīgu zveju — 6400 latu. Apkarot malu zveju izdevās, pateicoties savstarpējai sadarbībai ar policijas darbiniekiem un pilnvarotajiem pārstāvjiem no jaunajām pašvaldībām. Vasarā galvenās galvassāpes sagādā nelikumīgie rūpnieciskie zvejnieki ar tīkliem un šņorēm, bet ziemā — līdaku ķērāji ar ūdām. Mūsu pusē vien par nekaitīgiem padarīti 646 aizliegtie zvejas rīki. Plus vēl solīdi naudas sodi 50 - 100 latu, bet minimālais naudas sods malu zvejniekam ar tīkliem — 200 latu.

Apkarot malu zveju štata dabas sargiem palīdz brīvprātīgie palīgi — makšķernieki amatieri un rūpnieciskie zvejnieki. Vis-efektīvākais operatīvais darbs — pa karstām pēdām un pēc precīzām telefonziņām no vietām. Jebkurā diennakts laikā var jau tagad, nārsta periodā, paziņot konkrētu informāciju pa tālruņiem: Edvīns Gasperovičs — 26146127, Arvīds Viguls — 26105704, Ingars Soloha — 29159810. Nakts laikā labāk sūtīt SMS, uz kurām tiks reaģēts no rīta.

Pēdējā laikā nav notikuši grozījumi makšķerēšanas noteikumos. Līdaku zveja, tāpat kā agrāk, aizliegta līdz 1. maijam, tad sāksies zvejas sezona no laivām. Licencēta zveja ar murdiem atļauta no 1., bet ar tīkliem — no 16. jūnija. Makšķerniekiem un spiningotājiem ve- cumā no 16 līdz 65 gadiem, esot pie ūdeņiem, jābūt līdzi makšķerēšanas kartei un personas apliecībai. Invalīdiem makšķerēšanas karte nav nepieciešama. Godājamie makšķernieki amatieri, atcerieties, ka ir atļauts izmantot divus makšķerēšanas rīkus ar trim āķiem uz katra. Stingri ievērojiet arī lomā paturamo zivju garumu: līdakai un samam tas ir, sākot ar 50 cm, zandartam — sākot ar 45, zutim — sākot ar 40, sapalam un līnim — sākot ar 30 cm. Vienā makšķerēšanas reizē makšķerniekam atļauts uzglabāt un paturēt ne vairāk par piecām līdakām.

Nobeigumā operatīvā darba viena epizode. Pagājušā gada rudenī tika saņemts ziņojums ar vietas koordinātēm, kur darbojas malu zvejnieks ar tīkliem. Kādu laiku novērošana slēpnī bija bez sekmēm — nelikumīgie darboņi rīkojās piesardzīgi un ne katru dienu, taču, kā saka, lai cik valdziņš vītos... Rītausmā inspektors kārtējo reizi, apskatījis klajo krastu, jau taisījās doties prom... Pēkšņi pamanīja, ka kāds kāpj no kalniņa, arī aizsargtērpā, un pajautāja: “Ko tu tāds bēdīgs?”
“Straume acīmredzot ierāva un aizvilka tīklu,” sameloja inspektors.

“Nekas, tagad palīdzēšu atrast, tikai sākumā pārbaudīsim manējo”.

Abi bija ar mieru, inspektors sēdās pie airiem, bet, kad malu zvejnieka rīks un zivis bija laivā, ar vārdiem: “Paskaties, ko es atradu!” uzrādīja dienesta apliecību. Sekoja mēma aina... Kad reida brigāde krastā rakstīja protokolu, nelaimīgais copmanis smagi nopūtās un sacīja: “Jutu lamatas, taču acīmredzot uznāca prāta aptumsums...”

Aleksejs GONČAROVS