Dzimtene mīļa, bet — dzīvot vajag!

Aivars nāk no nelielas ģimenes, kura dzīvo aiz Dagdas — mājas saucas “Āboliņi”. Par viņu jaunākais brālis Ainārs mācās Dagdas vidusskolas 10. klasē. Mamma Ināra ir arodvidusskolas skolotāja — māca pavārus, tētis Staņislavs ir “ātrās” palīdzības automašīnas šoferis Dagdas slimnīcā. Jaunais cilvēks nav gājis vecāku pēdās, bet nelielas paralēles tomēr var novilkt. Pēc Dagdas vidusskolas, kurā ieguva pamatskolas izglītību, Aivars devās uz arodvidusskolu un kļuva par automehāniķi. Tur arī ieguva traktora vadītāja apliecību un automašīnas vadīšanas tiesības. Ģimenei mājās ir neliels traktors T-16, tālab tiesības puisim lieti noderēja, strādājot ar tehniku piemājas saimniecībā. Arī personīgā mašīna viņam jau ir, ar ko brauc uz darbu. Par automehāniķi Aivars tā arī nepastrādāja, bet viņš nenožēlo skolas solā pavadīto laiku. Tagad mācās augstskolā “Attīstība” par sociālo darbinieku, kopumā jāmācas četrus ar pusi gadus.

Aivars: “Nolēmu, ka sociālā darbinieka profesija turpmāk būs pieprasīta. Patiesībā neredzu, par ko citu vēl var mācīties. Daudzi kļuvuši par juristiem, ekonomistiem, sazini vēl ko, bet darba nav. Neesmu pārliecināts, ka man būs darbs šajā specialitātē, bet šī tomēr ir plašāka nozare: varētu meklēt darbu gan skolās, gan pansionātos, gan pašvaldībā. Ceru, ka pēc augstskolas pabeigšanas es atradīšu darbu.
Paralēli studijām šobrīd strādāju jauniešu centrā. Mūsdienās daudziem vecākiem ir grūti uzturēt ģimeni un izskolot bērnus, turklāt gribēju vairāk neatkarības. Gribēju saņemt kaut kādu naudu, vismaz 70 latu, bet — manis paša nopelnītu. Aizgāju uz Nodarbinātības valsts aģentūru, tur tobrīd man varēja piedāvāt tikai angļu valodas kursus, bet mani tas pilnībā apmierināja. Pie reizes uzzināju, ka ir tāda lieta, kā jauniešu darba prakse. Jautāju, kur var pieteikties, bet darbinieku atbilde nedaudz sarūgtināja, proti, pagaidām nav nevienas darbavietas, kurā vajadzētu jaunieti praksē. Sacīju, ka mani interesē datortehnika un gribētu strādāt Dagdas bērnu un jauniešu centrā. Bet tobrīd tur jau bija pieņemts viens jaunietis, līdz ar to mūsu saruna beidzās.

Tikko pabeidzu angļu valodas kursus, saņēmu sertifikātu, man piezvanīja no nodarbinātības aģentūras un sacīja, ka jauniešu centrā atbrīvojās prakses vieta. Nu jau būs pusgads, kopš es šeit strādāju, bet vispār esmu pieņemts uz gadu. Man šis darbs patīk, datoru pie dzīvības dabūšu, ar visu citu arī tieku galā: pārinstalēju programmatūru, atbildu par kārtību, iekasēju naudu par maksas pakalpoju- miem, palīdzu datorlietotājiem, kuriem pašiem pietrūkst zināšanu rīkoties ar šo tehniku. Vienīgi programmēt pats nemāku, bet te tas nav nepieciešams. Datortehnika ir mana aizraušanās gadus piecus. Sakarā ar darbu centrā esmu izgājis apmācību mācību centrā “BUTS” — pabeidzu tālmācības kursus ar interneta starpniecību. Pildīju mājās uzdevumus un testus, sūtīju uz Rīgu un Rīgā kārtoju eksāmenu datorzinībās. Tagad man ir dokuments par izglītību datortehnikā.”

Draugu Aivaram daudz, sākot strādāt centrā, kļuva vēl vairāk. Jaunajam cilvēkam ir ļoti liela vēlēšanās turpināt strādāt arī pēc tam, kad beigsies NVA projekts, kurā viņš iesaistīts šobrīd. Turpmāk gan par sociālo darbinieku, apvienojot darbu ar mācībām. Viņam gribas atrast darbu Dagdas novadā, jo tikai tā varētu strādāt un mācīties. Taču tālākas nākotnes plānus ar šo vietu viņš nesaista un grib no laukiem izrauties. Aivars apgalvo, ka lauki viņam patīk, bet jaunietis neredz šeit perspektīvu galvenokārt tāpēc, ka nav iespējas pietiekami nopelnīt. Viņš vēlētos pārskatāmā nākotnē uzbūvēt sev privātmāju un spēt uzturēt savu ģimeni. Tam visam vajag naudu, to var izdarīt tikai tad, ja cilvēks ir novērtēts un viņa darbs ir labi atalgots.
Datortehnika ir tikai viens no Aivara hobijiem. Viņam patīk sportot, bet labprātāk to dara tieši vasarā — spēlē futbolu. Ziemā, kad ir gana bieza sniega sega, Aivars labprāt slēpo. Kā daudziem vīriešu kārtas cilvēkiem, viņam patīk autosports, bet savu 95. gada izlaiduma automašīnu “Volkswagen Passat” viņš saudzē un vietēja mēroga autobraucēju sacīkstēs Dagdā viņš labāk izvēlējās palikt skatītāju rindās. Kaut lietota un veca mašīna, bet paša nopelnīta, ir žēl.

Juris ROGA