Gadi un cilvēki (1920. - 2011.)

pārdomas par dzīvi un nāvi

M. M. Karoles-Sprukules atmiņas apkopoja viņas vecākā meita Elvīra BAŽENOVA (Krāslava).

Aprīļa sākums. Pa Daugavu peld ledus gabali, dzirdama dobja ūdens šalkoņa... No Indricas baznīcas pakalna labi saskatāms upes līkums parkā “Daugavas loki”. Vēl viena šī novada vecās iedzīvotājas dvēsele drīz atstās Lielindricu. Tā ir Marija Magdalēna. Viņas tēva Josifa māja stāvēja blakus dižliepai Indricas — Podgurjes ceļa malā, pretim bijušajai pasta ēkai. Te pagāja viņas tēva Josifa bērnības un jaunības gadi. Pēc apprecēšanās ar Juzefu Drozdovsku (Jalovecka c.) Josifs saņēma 6 ha zemes Slobodā. Zemes gabali bija piešķirti arī viņa daudzajiem brāļiem — Bronislavam, Stanislavam, Mečislavam, Jucijanam, Juljanam, Leopoldam un Ludvigam.

Ģimenes leģenda vēsta, ka Koroļu (Karoļu) dzimtas ciltstēvs bija Marijas vecvectēvs, arī Josifs — poļu karavīrs, kurš kalpoja pie Indricas grāfa Plātera. Par nevainojamu darbu Krāslavas sila sargāšanā tas uzdāvināja kalpam 80 ha zemes. Tā arī bija Belaja Sloboda — cilvēku grupas radu apmetne uz “savas zemes”. Šādas apmetnes parādījās gadsimtu garumā, no XI līdz XVIII gs. un bija atbrīvotas no nodevām un nodokļiem. Slobodā bija skola un “špitals” (pansionāts nabagmāja), divas bodes un “monopolka” (valsts vīna bode — red.).

Bez Koroļiem pašā Indricā bija vēl daudz iedzīvotāju: Spalvas, Stankeviči, Saksoni, Japiņi, Naruševiči, Kučiki, Zemcovi, vēl trīs ebreju ģimenes — Kaidanovi, Prjanikovi un Meščaņinovi, tatāri vaļinieki, divas plostnieku ģimenes, Polijas vāciešu Lutocku ģimene. Blakus Podgurjē pie pana Limanovska no 1918. līdz 1920. gadam atradās Polijas pulka orķestris ar pulka ārstu, kurš dziedināja visus apkaimes ļaudis. Bet Indricā bija apmetušies kazaki. 1920. gada novembrī kaujās par Krāslavas novadu gāja bojā apmēram 45 poļi, iznākumā vara pārgāja latviešu rokās. No 1914. gada augusta līdz 1918. gada 11. novembrim Marijas nākamais tēvs cīnījās Pirmā pasaules kara frontē. Vēlāk viņš nokļuva franču gūstā un tikai tuvojoties 1920. gada ziemai atgriezās mājās, kur drīz vien nomira, nesagaidījis sava trešā bērna — Marijas Magdalēnas — piedzimšanu.

Zinātkārā meitene Maņa vēl agrā bērnībā no saviem brāļiem iemācījās mazliet lasīt un rakstīt. Otrajā pasaules karā abi brāļi gāja bojā, un Marija palika vienīgais bērns ģimenē.

Tas viss bija vēlāk. Bet 1928. gadā viņa sāka iet Slobodas 4-gadīgās skolas 1. klasē, kas atradās netālu no Indricas baznīcas. Te mācījās 80 bērnu, ar kuriem strādāja divi skolotāji — Viktorija Ļapere un Antons Dzenis. Skolā mācīja četrās valodās — krievu, poļu, latviešu un vācu. Matemātiku un vēsturi skolotāji mācīja poļu valodā, bet Latvijas vēsturi — latviešu valodā. Fizkultūras nebija vispār. Trešajā klasē visos priekšmetos bija jākārto pārejas eksāmeni. Poļu skolas 4. klasē, kas strādāja Slobodā no 1925. līdz 1935. gadam, bērni mācījās no 17 mācību grāmatām, bet jau ar 3. klasi apguva vācu valodu. Bez Slobodas bērniem te mācījās bērni no Podgurjes, Krivoseļciem, Peščankas, Bindariem un citām sādžām: Butņicku, Lukjansku, Vaičuku, Rukmanu, Pecuļeviču, Kučiku... Kādu laiku Marija mācījās Skaistā, bet 7. klasi pabeidza Krāslavā. Pēc mācību iestādes beigšanas Marija tekoši runāja un rakstīja četrās valodās un pat mazliet baltkrievu valodā. Tad vēl trīs gadus Krāslavā viņa apguva šuvējas profesiju.

1942. gadā Marija Magdalēna apprecējās, dzīvoja Rīgā. Dzemdēja trīs meitas. Viena no viņām nākotnē kļuva par skolotāju, otra — par prečzini, trešā — par pasta darbinieci.

Marija Karole-Sprukule bija lieliska rokdarbniece — izšuva, auda, tamborēja. Būdama brīnišķīga meistare, viņa šuva kleitas daudzām modes dāmām. Viss viņai izdevās: gan svētku, svinību tērpi, gan mēteļi, gan kostīmi... Ilgām dienām, bet reizēm arī naktīm klabināja savu šujmašīnu “Singer”, šuvēja pastāvīgi kaut ko pārtaisīja, pāršuva, sadiedza. Vēlāk klientes nāca uz pielaikošanu, grozījās spoguļa priekšā, apskatot sevi, priecājās par jauno apģērbu. Arī mēs, Marijas meitas, palīdzējām māmiņai, veicām dažādu “nekvalificētu” darbu.

Ilgu laiku ģimene centās iet kopsolī ar laiku: mums bija pirmais radioaparāts, patafons. Audzējām dekoratīvos augus. Pie mums auga dzeloņplūmes, baklažāni, bija daudz kultūraugu. Visas dzīves laikā pie māmiņas mājas auga topinamburi, rabarberi, smiltsērkšķi, šķirnes bumbieres, košumkrūmi. Pie mājas vienmēr bija daudz puķu, gar visu perimetru auga dzeltenas dālijas, rudbekijas.

Mēs nereti spēlējām volejbolu. Bet vēl braucām uz dažādām apdzīvotām vietām, kur notika gadatirgi.

Mūsu tēvs Aleksandrs Sprukulis 35 gadus nostrādāja Krāslavas slimnīcā par šoferi, bet amatu savienošanas kārtībā arī par “ātrās palīdzības” sanitāru. Nu jau pagāja 15 gadu, kopš viņš aizgājis mūžībā. Bet tagad pienāca arī māmuļas kārta. Arī mēs pašas neesam nekādas jaunās: rit sestais un septītais gadu desmits. Taču atgriezīsimies pagātnē...

1954. gadā ģimene pārbrauca uz Krāslavu, lai būtu tuvāk māmiņas Marijas vecākiem, kuri dzīvoja Slobodā. Te piecdesmitajos gados piedzima divi puikas — Volodja un Aleksandrs. Vēlāk Vladislavs kļuva par galdnieku un apavu meistaru, bet Aleksandrs — par tālbraucēju šoferi.

Mana māmiņa Marija piedalījās mazpulcēnu darbā. Ar savu divriteni viņa brauca uz dažādiem pasākumiem, apmeklēja dievkalpojumus Indras, Piedrujas, Varnaviču baznīcās. Viņas dvēsele visu laiku rāvās uz dievnamu. Viņa zināja daudzas garīgās dziesmas, tāpēc bieži iepriecināja draudzes locekļus ar savu augsto un melodisko soprānu.

Māmiņa ļoti mīlēja savu mazo dzimteni. Nemierīgā pilsētas dzīve apgrūtināja viņu. Viņa pastāvīgi palīdzēja vecākiem lauku darbos, viņai ļoti patika iepriecināt tuviniekus ar smalkmaizītēm. Svētkos mājā vienmēr smaržoja pēc svaiga cepiena.

Marija Magdalēna aizgāja mūžībā marta pēdējā dienā. Pavadīt manu māmiņu ieradās daudz cilvēku. Paldies visiem, bet jo īpaši mūsu priesterim Genādijam Alferovam par nenovērtējamu palīdzību. Bet vēl dziedātājiem J. Račickai J. Spalvei, L. Vaičukai, V. Medjuhai, G. Laužalei un J. Butņickim. Lai aizgājējai vieglas smiltis! Ardievu, mūsu mīļā māmiņa, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa!
Valsts iekārtas maiņa, progress liek cilvēkiem pielāgoties jaunajai dzīvei, gūt jaunas zināšanas un iemaņas. Un veciem cilvēkiem tas nav vienkārši. Taču viņi cenšas. Tad arī mēs mācīsimies no viņiem gudrību, zināšanas, pacietību.