Cinisms kā vadības stils

Neierobežotas kundzības divdesmit gados nemainīgā valdošā elite mērķtiecīgi izvazāja tautas mantu ar smalki izdomātu privatizāciju, apšaubāmu denacionalizāciju un neatmaksājamiem privātajiem kredītiem, par kuriem nācās norēķināties tautai. Jaunbagātnieku šķira, pēc pilnas programmas novērtējusi demokrātiskās iespējas, vienprātīgi apvienojās partijās. Lai sasniegtu galveno mērķi — noturētu varu — visi līdzekļi ir labi: melīgie pirmsvēlēšanu solījumi, uzbāzīgā reklāma, starpnacionālā naida kurināšana... Nesodītas kundzības azartā, atklāti iedzīvojoties uz budžeta rēķina, kļuvis par normu izvirzīt atbildīgajos vadības amatos nevis profesionāļus un patriotus, bet gan partiju biedrus, radus un savus cilvēkus. Tā ka Latvijas grimšana miljardu latu parādos ir ne tik daudz pasaules krīzes sekas, cik apsūdzība varas augstāko ešelonu nespējā rīkoties. Kārtējā “gaišā nākotne” ES un NATO paspārnē kļūst par cerību krahu, nostāda cilvēkus pilnīgā atkarībā no starptautiskajiem kreditoriem un veicina ļaužu masveida izbraukšanu no Latvijas.

Katrai paaudzei ir lemta daļa dzīves pārbaudījumu, un bezrūpīgo “trekno gadu” sekas varētu vieglāk pārvarēt, ja nebūtu varasvīru atklātā cinisma. Viens ministrs dziļdomīgi apgalvo, ka valsts nevar auklēties ar katru cilvēku. Otrs, apspriežot valdībā jautājumu par algu paaugstināšanu resora darbiniekiem, izteicas atklātāk: “Konsolidācija nenozīmē, ka valsts jāvada tikai muļķiem. Par 100 latiem var strādāt tikai muļķi!” Domāju, ka te būtu vietā jautājums: “Bet kuru gudrajā vadībā Latvija pārvērtās par mazturīgo, bezdarbnieku un “simtlatnieku” valsti?

Nemanot sasniedzis pensijas vecumu, pelnītās atpūtas vietā es pēkšņi sāku justies kā... “valsts nasta”. Kad nelikumīgi atņēma pensijas desmito daļu, es mierīgi pārdzīvoju šo Dombrovska “dāvanu”, jo sapratu, ka visiem ir grūti. Kad to atmaksāja, es ne visai priecājos, jo sapratu, ka mūs gaida vēl grūtāki laiki. Valsts parāds aug kā sniega pika, un neviens nezina, kā izkļūt no šī finanšu slazda. Man kā emocionālam cilvēkam pēdējā laikā ir nepatīkami un sāpīgi dzirdēt publiskus pārmetumus pen- sionāriem. Politiķiem, ekspertiem un citiem cienītājiem izteikt savu viedokli nācis modē atmaskot un vainot pensionārus. Pastāvīgi skan vaimanas par to, ka vecie cilvēki dzīvo pārāk labi, ka viņi ir galvenā nasta valstij, bet līdzekļus jaunu programmu realizēšanai varētu pameklēt sociālajā budžetā. Pirms Saeimas vēlēšanām visas partijas, kuras pretendēja uz varu, svēti solīja nesamazināt pensijas. Taču politikas diplomāti jau tagad sāk diskusiju par to, ka nedrīkst apcirpt bāzes pensiju, bet, lūk, tā saucamās piemaksas par darba stāžu līdz 1996. gadam var gan.

Laikrakstā “Delovije vesti” profesors ekonomists Uldis Osis pensiju rekvizitoriem atbild asi: “Būtībā visas sarunas par pensiju pazemināšanu nav nekas cits kā mēģinājums atņemt pensionāriem dzīves laikā nopelnīto naudu. Runāsim skaidri — tas ir mēģinājums atņemt personīgās mantas daļu.”

Visa cilvēces vēsture ir cīņa par pasaules pārdalīšanu. Var paplašināt teritorijas ar raķešu, lidmašīnu un tanku palīdzību. Ir arī cits ceļš — iekarot valstis ar finanšu ekspansijas palīdzību, ko sekmīgi arī dara Starptautiskais valūtas fonds. Šķiet, ka Latvija zaudē neatkarību, nokļūst zem ārzemju donoru spiediena un nonāk sakrājušos parādu gūstā. Gādīgo ārzemju padomnieku direktīvas neiesaka atbalstīt vadošās rūpniecības nozares, aizstāvēt savu tirgu, saglabāt radīto pensiju sistēmu... Ļoti acīmredzama ir mūsu valsts varas elastība striktu prasību priekšā. Likties nav kur — te skaidri jūtams valsts bankrots.

Vecums nav nabadzības simbols

Turpināt aktuālo tēmu es piedāvāju Krāslavas novada galvenajam senioram Edmundam Gekišam, kurš pēdējā laikā apmeklējis trīs lielus pensionāru pasākumus — valsts, reģionālo un vietējo.

— Rūpēs par cilvēku dzīves ilguma paaugstināšanu mūsu varasvīri izstrādāja plānu, lai pakāpeniski paaugstinātu pensijas vecumu līdz 65 gadiem. Žēl tikai, ka varasvīri neievēroja vienu sīkumu: pašlaik vīriešu vidējais mūža ilgums ir... 67 gadi. Šajā sakarā mani pārsteidza Stokholmas Ekonomikas augstskolas profesora Roberta Ķīļa publiskais paziņojums: “Var paaugstināt pensijas vecumu līdz 70 gadiem. Sarunas par to jau notiek, un es domāju, ka šis scenārijs Latvijai ir grūts, tomēr iespējams.” Lauku apvidū tagadējie pensionāri tiek uzskatīti par turīgu šķiru, pilsētā viņus apskauž bezdarbnieki, “simtlatnieki” un “budžetnieki”, kuri iztiek ar pusslodzi. Bet jums, pensionāriem, aizvien ir par maz?

— Statistikas spogulī pensionāru labklājība strauji aug. Vidējā pensija 2007. gadā bija 111,75 lati, pagājušajā gadā — 182,39. Protams, sadalīšana bagātajos un nabagajos vērojama arī mūsu rindās, pat izveidojusies veco cilvēku elite, kura saņem 1000 latu un lielākas pensijas. Bet... vairākums pensionāru — 336,4 tūkstoši jeb 67% saņem pensiju, kas ir mazāka par 180 latiem, tas ir, uz iztikas minimuma robežas. Pastāvot augošām pārtikas produktu cenām, komunālajiem pakalpojumu tarifiem, medikamentu cenām. Katram ir skaidrs: nesenais degvielas un elektroenerģijas cenu kāpums veicinās preču un pakalpojumu cenu paaugstinājumu, bet inflācijas indeksācija pat netiek solīta. Tā ka runa nav par pārticīgu dzīvi, bet gan par veco cilvēku bēdīgo stāvokli. Un ne jau pensionāri ir vainīgi, ka pēdējos gados sociālais budžets sāka katastrofāli samazināties. Izeja ir viena — pensionāru apvienībām jāiemācās aizstāvēt savas tiesības! Divtik sāpīgi ir pastāvīgi klausīties publiskus pārmetumus pensionāriem, kas ir neattaisnoti, bet reizēm atklāti ciniski, jo to, cik civilizēta un humāna ir sabiedrība, pirmām kārtām nosaka attieksme pret veciem cilvēkiem, invalīdiem un bērniem.

— Pastāstiet īsumā par Latgales Pensionāru apvienības reģionālo konferenci, kuras darbā jūs piedalījāties.

— Šis svarīgais pasākums notika februārī Rēzeknē. Galvenais jautājums “Latgales attīstības plānošana un prioritātes un sociālo pakalpojumu attīstības programma” skāra reālo situāciju reģionā. Ekonomiskā nestabilitāte, demogrāfija ar mīnusa zīmi, pensionāru skaita palielināšanās, augstais bezdarba līmenis, darbaspējīgo iedzīvotāju migrācija...

Referents, Latgales reģiona attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieks, Preiļu novada domes priekšsēdētājs Adamoviča kungs savu uzstāšanos akcentēja uz galveno — projektu realizēšanu, izmantojot pierobežas sadarbības iespējas. Darba vietu skaita palielināšana, kā arī investīciju piesaistīšana perspektīvā ļaus sekmīgāk risināt arī sociālās problēmas.

Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vadītāja Jana Muižniece paziņoja, ka esošais sociālais budžets garantē visas pensiju nodrošināšanas vajadzības tikai līdz 2012. gada beigām. Bet, lūk, piemaksas par stāžu (līdz 1996. gadam) tiem, kuri aizies pensijā, sākot ar 2012. gadu, netiks aprēķinātas. Tika sniegti paskaidrojumi divu pensiju — Latvijas un Krievijas — saņemšanas sakarā. Pēc starpvalstu līguma parakstīšanas tika uzsākta šī jautājuma regulēšana. Savā runā Latgales reģionālās pensionāru apvienības padomes priekšsēdētāja Zofija Zujeva nosodīja nepamatotus publiskus uzbrukumus pensionāriem, kuri pilnīgi likumīgi saņem ļoti pieticīgas pensijas. Konferences delegāti ar gandarījumu uzņēma paziņojumu par to, ka X Latgales senioru festivāls notiks šā gada 6. augustā Viļakas novadā. Pieņemta rezolūcija, kurā pievērsta varas iestāžu uzmanība pensionāru bēdīgajam stāvoklim Latgalē, kur vidējā pensija ir tikai 171 lats.

— Kā noritēja VIII Latvijas Pensionāru federācijas kongress?

— Analoģiski pārskata un vēlēšanu pasākumi notiek reizi trijos gados. Apsveikumu kongresam atsūtīja Valsts Prezidents Valdis Zatlers, kura kandidatūru pensionāri atbalsta arī uz otro termiņu. Pārskata referātā Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aina Verze norādīja, ka panākta savstarpēja sadarbība ar veselības aizsardzības un labklājības ministriju, kā arī ar arodbiedrībām. Ja agrāk federācijai nācās cīnīties par pensiju palielināšanu, tad krīzes laikā — par saglabāšanu. Inflācijas indeksāciju atcelšana pastiprina pensionāru izdzīvošanas problēmu. Pārsteidz medikamentu augošā dārdzība valstī, kurai ir sava farmakoloģijas rūpniecība. Izrakstot receptes, ārsti ne vienmēr ņem vērā gados veco pacientu iespējas. Šo problēmu federācija plāno risināt apspriedē ar Ģimenes ārstu asociācijas pārstāvjiem.

Pensionāri kritiski vērtē pastāvošo pabalstu piešķiršanas sistēmu bezdarbniekiem, kad saņēmēji necenšas godīgi atstrādāt budžeta un Eiropas naudu. Rodas jauna pasīvu cilvēku kategorija, kuri nevēlas uzlabot ģimeņu materiālo stāvokli, apstrādājot piemājas zemes gabalus, attīstot sīkus arodus, vācot meža veltes. Citi vispār necenšas meklēt darbu, uzskatot bezdarbnieka pabalstu par pilnīgi pietiekamu eksistencei. Tā arī izsīkst nodokļu iemaksas avoti budžetā, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc pašlaik sociālajā budžetā izdevumi pārsniedz ienākumus. Bet vecumdienas pienāk katram cilvēkam.

Debatēs izskanēja aizvainojumi par to, ka seniori tiek publiski pazemoti, ka viņi rada budžeta problēmas un it kā saņēma nepamatoti lielas pensijas “treknajos gados”. Tās visas ir ekspertu un politiķu izdomas, kuri nevēlas saprast patieso stāvokli. Jā, patiešām 729 cilvēki saņem vairāk nekā 1000 latu lielas pensijas, taču, kā tika uzsvērts pārskata referātā, 80% pensionāru nesaņem pat iztikas minimumu. Pagaidu deflācija ir virtuāls, nevis reāls lielums. Cenas nevis vienkārši palielinās, bet gan strauji paaugstinās.

Augstie kungi neilgi pagodināja ar savu klātbūtni kongresa delegātus, viņus neinteresēja debates.
Bija ierosinājums par pensionāru piedalīšanos konsultācijās ar SVF pārstāvjiem.
Par federācijas priekšsēdētāju ievēlēta Aina Verze, pieņemta kongresa rezolūcija.

— Nobeigumā pasakiet dažus vārdus par Krāslavas novada pensionāru biedrības pārskata sapulci. Un arī pietiks runāt par skumjām lietām! Visiem ir zināms, ka mūsu pensionāri — ne tikai sabiedrības aktīvā daļa, bet arī atpazīstamā lappuse novada kultūras dzīvē.

— Ko darīt, ja Krāslava zaudē daudz cilvēku un pakāpeniski kļūst par senioru pilsētu. Tāpēc dzīves apstākļi diktē cienījamā vecuma cilvēkiem aktīvu dzīves veidu. Pensionāri saka savu izšķirošo vārdu vēlēšanās, bet mūsu biedrības organizētās mikrorajonu iedzīvotāju tikšanās ar domes vadītājiem un speciā-listiem ir efektīvs un izkopts mehānisms atgriezeniskajā saiknē ar vietējo varu. Tieši šādos pasākumos tiek izvirzītas, bet vēlāk risinātas visaktuālākās problēmas.

Saskarsme kļuvusi par dzīves nepieciešamību tiem sirmajiem cilvēkiem, kuri dzīves labākos gadus atdeva Latvijas un dzimtā novada labā. Kad izauguši bērni, dzimst mazbērni, kā gan te nesāksi dziedāt. Četras reizes gadā mēs rīkojam balles. Pensionāru biedrība nopietni aizraujas ar pašdarbību. Vokālais ansamblis “Retro” un deju kolektīvi “Mežrozīte” un “Senči” iznāk ne tikai uz vietējām skatuvēm, bet arī piedalās senioru festivālos, par ko īpašs paldies sakāms vadītājām A. Andžānei un A. Tučei. Mūsu muzikālajai vizītkartei “Pieci airi” galvaspilsētā aplaudēja Pensionāru federācijas domes un Starptautiskā senioru festivāla Jūrmalā dalībnieki.

Jau tagad uzsākta gatavošanās reģionālajam festivālam Viļakā, kur kopā ar mūsu kolektīviem uzstāsies folkloras kopa “Rudzutaka”, krievu “Ivuška”, poļu “Strumeņ” un baltkrievu “Kutok”.

Novēlu visiem novada senioriem labu veselību, možu garu, optimismu. Uz redzēšanos pavasara talkā grāfu parkā!
Pensionāri nav valsts nasta, bet ir pilsētu un visas Latgales lepnums!

Aleksejs GONČAROVS