Laukos daudz vairāk jāstrādā fiziski un garīgi

— Kad tapa novadi, bija jānotiek pārmaiņām uz labo pusi. Diemžēl laikam šīs finanšu krīzes valstī dēļ īstu labumu nav sajutuši ne pārvalžu vadītāji, ne strādājošie, ne citi iedzīvotāji. Varam no rīta līdz vakaram runāt, cik mums ir smagi, bet darbs vienkārši jādara. Taču daži pozitīvi momenti ir. Pateicoties Krāslavas novada domes priekšsēdētāja nostājai un deputātu atbalstam, maksimāli daudz funkciju un finansiālas brīvības ir atstātas pārvaldes rīcībā. Pārvalde mūsu gadījumā nav tikai pakalpojumu centrs, bet īsts starpposms starp tiem darbiem, kas ir ļoti vajadzīgi un tiek darīti šeit uz vietas, un starp domes lēmējvaru — deputātiem. Otrs pozitīvais moments ir labās attiecības ar domes attīstības un finanšu nodaļu, kas neliedz pagastiem tālāko attīstību. Neliedz veikt Kombuļu pagasta ceļa uz Sauleskalnu rekonstrukciju, neliedz realizēt ūdenssaimniecības otro kārtu Kombuļos, neliedz savest kārtībā apkures sistēmu, neliedz uzturēt skolas, turklāt lielās pilsētas skolas padalās ar finansējumu skolotāju algām.

Starp citu, pēc šobrīd pastāvošā modeļa — nauda seko skolēnam — lauku mazajās skolās, konkrēti arī Kombuļos, pietrūkst naudas skolotāju darba algām. Šo Sauleskalna pamatskolai tik ļoti nepieciešamo pusslodzīti atrada kopējā katlā un novirzīja kā palīdzību mums. Kad bija pagasta padome, savs budžets un deputāti pagastā lēma par līdzekļu sadalījumu, nebija iespējas pastiept roku un sacīt: “Lūdzu, Krāslava, palīdziet un iedodiet!” Šodienas modelis ir pluss mazajiem lauku pagastiem, kas ļauj strādāt, plānot un pat virzīt uz priekšu projektus. Šodienas krīzē pagasti paši par sevi neko tādu nevarētu izdarīt. Mani māc šaubas pat par to, vai Kombuļu pagasta pašvaldībai saviem spēkiem šodien būtu izdevies saglabāt Sauleskalna skolu. Pie pašreizējā modeļa un finansējuma par skolu nav jāsatraucas — tā pastāvēs.

— Kā iedzīvotāji var jūs satikt?

— Esmu Kombuļos gandrīz katru dienu, jo iegriežos pagastmājā caurbraucot uz Krāslavu, kur arī daudz darāmā. Sazvanāmies ar darbiniekiem, ja ir risināma kāda problēma, kur nepieciešama mana palīdzība.

Oficiālais pieņemšanas laiks ir katru otrdienu līdz pusdienām un katru piektdienu pēcpusdienā. Šajās dienās mani var droši satikt Kombuļu pagastā. Pārējā laikā var sazvanīties, un lielākoties tās sāpes jau nav tik lielas, lai nevarētu risināt telefoniski. Protams, neērtības ir, un tas ir mīnuss, bet toties ir ekonomija uz pārvaldes vadītāja algas.

— Tā ir tik būtiska?

— Santīmu nekrāsi, pie lata netiksi.

— Iedzīvotāji interesējas, kas tuvākajos gados sagaida pagasta bibliotēku un tautas namu, par kura darbību izskan kritiskas piezīmes?

— Paldies Valsts aģentūras “Kultūras informācijas sistēmas” īstenotā pašvaldību publisko bibliotēku attīstības projektam ”Trešais tēva dēls”, kas nodrošināja interneta ieviešanu bibliotēkās. Tas ir slogs pašvaldības budžetam — ik mēnesi jāsamaksā 70 latu, bet šie bibliotēkā esošie publiski pieejamie datori dod iespēju izmantot pakalpojumu bez maksas bērniem un tai cilvēku kategorijai, kas nevar atļauties internetu mājās. Bibliotēku mēs uzturēsim, rudenī tā tika akreditēta, viss atbilst prasībām. Man liels prieks arī par bibliotekāri, kura tiek galā gan ar tiešo darbu, gan rīko pasākumus, izstādes. Cilvēkiem, kuriem nav pietiekamu zināšanu datoru lietošanā, viņa palīdz strādāt ar šo tehniku. Bibliotēku atbalstām ar grāmatu iegādi, esam nopirkuši fotoaparātu, šogad plānojam minimālu kosmētisko remontu, tostarp arī durvju nomaiņu.

Tautas manā remonts veikts agrāk, tas ir silts un nokrāsots. Tādā ziņā problēmu nav, bet ir jūtama iedzīvotāju pasivitāte. Zāle nav ļaužu pilna, nav apetītes dziedāt un dejot, jo šodien ir radusies plaisa starp pašiem iedzīvotājiem: ja tu strādā, tad tev ir un tev vajag, ja es nestrādāju, tad man nav un nav ko tur iet un rādīties citiem. Tālab tāda pasivitāte. O, viņi tur var atļauties aiziet uz groziņu vakaru, naudu nav kur likt! O, viņi tur koncertam izmeta 150 latus, varēja labāk mums sadalīt! Viņš tur bagātais, tas viņam, ne man. Tāda ir nostāja. Nav tā, ka ir pasākums un cilvēkam gribētos turp iet. Bet cenšamies situāciju mainīt. Tautas namā regulāri notiek diskotēkas, ir pie mums braukuši un arī šogad brauks viesmākslinieki ar koncertiem, ir mums Kombuļos labas dziedātājas, kuras Krāslavas kultūras namā konkursā saņēma 2. pakāpes dip- lomu.

— Kombuļu pagasta teritorijā pastāv ražojošā joma?

— Viena no tām tūrisms — Sauleskalns ir visa novada vizītkarte. Pateicoties tam, ka objekts attīstās, ka no tuvākas un tālākas apkārtnes brauc atpūtnieki un atstāj šeit savu naudu, plānojam rekonstruēt pagasta ceļa posmu, sākot no valsts ceļa līdz Sauleskalnam. Diemžēl tie notikumi ap Sauleskalnu, kas izvērtās ziemas vidū un faktiski apturēja kompleksa darbu, ir sarūgtinājuši mūs visus. Šobrīd tur strādā apsardzes firma, ir vīri, kas visu sargā, lai neviens neiekļūst objektā un neko neizvazā. Bet drīz sāksies peldēšanas sezona, tāpēc gribētos, lai īpašnieki līdz tam sakārto savas attiecības un objekts atsāk darbu. No savas puses mēs ceļu sataisīsim, lai tie cilvēki, kuri brauc slēpot, peldēties un atpūsties, nejustu diskomfortu. Ceļš noteikti būs saremontēts šogad, darbi jau izsolīti. Šis jautājums tika skatīts domes sēdē, ceļš ir prioritāte, ko atbalsta visa novada deputāti.

Mazais tūrisms pagastā īsti neattīstās. Paldies visiem saimniekiem, kuri nav pametuši savu biznesu, daži pat nodarbina cilvēkus mežizstrādē un ziedu biznesā. Piemājas saimniecību līmenī, nenodarbinot strādniekus, ļaudis pagastā nodarbojas ar aitkopību, gaļas un piena lopkopību.

— Kā dzīvo bezdarbnieki? Starp tiem ir dažādi cilvēki: vieni grib mainīt savu dzīvi, citiem jau viss vienalga.

— Liela rinda dalībai simtlatnieku programmā — vairāk par pussimtu gribētāju. Šobrīd programmā nodarbināti 14 bezdarbnieki. Problēmas ir. Izveidojies riņķis: sešus mēnešus saņem 100 latus, pēc tam nāk pēc garantētā minimālā ienākuma pabalsta, un tā tas turpinās. Manuprāt, valsts pārcentusies ar to, ka uzliek pienākumu pašvaldībām rūpēties par maznodrošinātajiem. Starp šiem maznodrošinātajiem daudz alkohola lietotāju un sliņķu. Ļoti maz šajā sarakstā cilvēku un ģimeņu, kas patiesi cīnās par sevi un ģimeni, kuriem palīdzība nepieciešama, jo negaidīti zaudēts darbs, vai vēl kāda problēma radusies, ar kuru viņi vēlas tikt galā, bet bez atbalsta to nespēj.

— Godīgi sakot, arvien biežāk ir jādzird, ka simtlatnieku darbu slikti kontrolē vai nekontrolē vispār un viņi nestrādā ar pilnu atdevi...

— Kontrolēšana ir atklāts jautājums, pie katra strādājošā klāt nepiestāvēsi. Diemžēl kontingents ir tas pats “labākais” — tāds, kam negribas strādāt. Protams, uzdodam konkrētu uzdevumu, konkrētu darba apjomu, sekojam, lai tas tiktu izpildīts. Bet vienmēr jau rodas atrunas — salūza lāpsta, sāka sāpēt mugura un citas. Diemžēl ne visi šie cilvēki spēj izturēt normālu darba ritmu, reiz nācās aizvest cilvēku uz slimnīcu no darba vietas. Pēdējos gadus viņš daudz lietojis alkoholu, kad nācās tīrīt sniegu, sākās veselības problēmas. Arī tā notiek, arī ar to jārēķinās.

Varbūt mani uzskatīs par barbaru, bet par velti naudu nedotu nevienam. Vismaz savu spēju robežās ir godprātīgi jāpastrādā sabiedrības labā. Cilvēks, kurš strādā par minimālo algu, reāli uz rokas saņem ap 140 latiem, bet veicamā darba apjoms un atbildība ir nesamērojami lielāka par simtlatnieka darbu. Bet dilemma tāda: ja mēs atsakāmies no simtlatnieku programmas, tad ieguvēji nebūsim ne mēs, ne pagasta ļaudis, jo šo naudu paņems citi. Galu galā, neraugoties uz visām problēmām, šie ļaudis tomēr kaut ko lietderīgu pagastā padara, sevišķi teritorijas uzkopšanā un labiekārtošanā: pļavas nopļautas, ielas noslaucītas, malka sagatavota.

— Pēc šīs sniegotās ziemas nauda ceļu uzturēšanai ir palikusi?

— Šogad naudas ceļu uzturēšanai ir tikai trešdaļa no tās summas, kas savulaik bija ieplānota 2008. gada budžetā. Kombuļu pagasta ceļu attīrīšanai no sniega šoziem līdzekļi ir pamatīgi pārtērēti: bija plānots izlietot 3-4 tūkstošus, reāli iztērēti seši. Ceļus tīrīja k/s “Sauleskalns”. Diemžēl arī ar šo naudu ceļi nebija iztīrīti labā kvalitātē un laicīgi, jo sniega daudzums bija vienkārši milzīgs. Vajadzēja tīrīt desmitreiz vairāk, bet tik nevarējām atļauties. Skatāmies, vēl vienu dienu var pieciest — ciešam, bet tad nāk putenis un tāds, ka vairs ne piena mašīna var izbraukt, ne skolēnus var aizvest. Bija milzīgas problēmas. Par tiem 2000 latu sniegs uz ceļiem tika tīrīts avansā. Kad mums būs naudiņa, to samaksāsim uzņēmumam. Vasarā pamatā ir greiderēšanas darbi, ja nebūs lietavu, tad tiksim galā. Sāpīgs jautājums ir ceļu nolietošanās — greiderējamais slānis 10 gadu laikā būtu jāatjauno. Tam mums nav nekādas naudas, līdz ar to ceļi kļūst nekvalitatīvāki un pamazām iet bojā.

— Šoziem daudzi sūdzējās, ka netīra ceļu līdz privātmājām?

— Labu gribēdami, savulaik paši esam pieradinājuši, ka regulāri, būtībā uz pašvaldību ceļu rēķina, patīrījām arī ceļus, kas ved līdz privātmājām. Patiesībā par šo pakalpojumu bija jāsamaksā pašam iedzīvotājam, kā tas tagad arī notiek. Tracis rodas saprotamu iemeslu dēļ: mūsu iedzīvotāji kļūst arvien vecāki, slimo arvien biežāk, pie viņiem jātiek feldšerei un ātrajai palīdzībai. Ja sniegs turp ne reizi nav tīrīts, tad ir lielas problēmas. Par laimi kooperatīvam ir PSRS laika kāpurķēžu traktors, kas varēja iztīrīt ceļu arī šādā kritiskā situācijā.

— Iedzīvotāji pamet Kombuļu pagastu?

— Kas attiecas uz migrāciju, pēdējās desmitgades pierādīja: ja esmu izmācījies un gribu strādāt, tad jābrauc projām. Tie ir jaunieši no labām ģimenēm un labi audzināti, kuri aizbrauc. Viena daļa uz Rīgu un aptuveni tikpat daudz tālāk uz ārzemēm. Vai tas ir pareizi? Tas notiek tāpēc, ka nav atbilstošu darba vietu pagastā, novadā un valstī, nav reālas izdzīvošanas iespējas. Kāpēc gan nebraukt? Lai aizbrauc, paskatās, pamācās, kā jāstrādā, iepazīst citu vidi. Kā pārvaldes vadītājam man ir ļoti sāpīgi, bet es nedomāju, ka būtu pareizi un morāli pieņemami aicināt jaunu cilvēku ar augstāko izglītību palikt pagastā un likt viņam slaucīt lapas. Esmu optimists — nevar būt, ka pie mums būs visu laiku slikti. Pamazām kļūs labāk. Ir piemēri, ka pat piemājas saimnieki atrod savas uzņēmējdarbības nišas, varbūt kādam bērns atgriezīsies, lai turpinātu vecāku darbu. Varbūt kādam izraisa nepatiku rūpnīca, kas top pie Krāslavas, jo, iespējams, sadārdzināsies apkure, bet no otras puses es tur redzu iespējas lauciniekiem. Vajadzēs izejmateriālus, kādam pagastā būs darbs ar zāģi, kāds zarus pavalkās, kāds iztīrīs savu aizaugušo pļavu no krūmiem. Te varētu rasties dzīvības pazīmes. Pilnīgi droši var apgalvot tikai to, ka laukos daudz vairāk nekā pilsētā ir jāstrādā fiziski un garīgi, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Paldies lauciniekiem, ka viņi vispār piekopj šo lauku dzīvesveidu.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA