Jauns, gudrs, mērķtiecīgs...

Savu soli Edgars argumentē tā: “Uzskatu, ka mūsdienās ir praktiskāk un arī izdevīgāk iegūt vidējo izglītību kopā ar profesiju. Nav jēgas nomācīties trīs gadus vidusskolā un palikt bez profesijas un tālākas perspektīvas, ja gadījumā augstskola nekļūst par primāro mērķi, kurā, starp citu, jāmācās vēl trīs vai četrus gadus, tikai tad iegūsti kādu profesiju. Vārdu sakot, mana izvēle bija balstīta tikai uz praktiskiem apsvērumiem, man nav slinkums mācīties. Dagdas vidusskolā mācījos uz 7 ballēm un augstāk, arī šajā skolā sekmes nav sliktākas. Nesaku, ka kādreiz negadās zemāks vērtējums, bet kopumā es mācos pietiekami labi. Lai gan vidusskolas priekšmetiem stundu arodskolā ir atvēlēts mazāk nekā vidusskolā, bet vienalga mums ir jāapgūst pilnībā viss vi-dusskolas kurss, plus profesionālie priekšmeti. Toreiz manu soli neizprata ne skolotāji, ne klasesbiedri, bet es tā izdarīju un esmu ļoti apmierināts. Tieši šo skolu izvēlējos ne jau tādēļ, ka tā bija tuvāk, bet pirmām kārtām tāpēc, ka iepriekš dzirdēju daudz labu atsauksmju, un tās visas izrādījās patiesas. Turklāt tieši šeit varēju apgūt to profesiju, kuru uzskatīju par katram puisim, vīrietim pašu piemērotāko un pašu praktiskāko. Manuprāt, katram īstam vīrietim ir jāsaprot tehnika un jāmāk ar to rīkoties.”

Edgaram prātā ir vismaz divi lieli nākotnes plāni. Viens no tiem paredz pēc šīs skolas turpināt mācīties tālāk par inženieri, iegūt augstāko izglītību. Turklāt jaunietis sapņo uzsākt savu mazo biznesu — atvērt nelielu autoservisu. Šodien viņš neatmet nevienu no šiem diviem ceļiem. Vai ir iespējas šos sapņus piepildīt? Edgars pilnībā pārliecināts, ka tas atkarīgs no katra paša vēlmēm. Viņaprāt, tas ir pats galvenais, lai gūtu panākumus dzīvē — ja ir liela vēlēšanās, var paveikt visu! Sākumā būs grūti, viņš to labi apzinās, bet darbs atalgojas.

Edgara vecākiem ir zemnieku saimniecība, kura nodarbojas ar pienkopību un graudkopību. Līdz ar to ir daudz dažādas tehnikas, kuru nepieciešams arī remontēt. Tuvākajā laikā jaunietis plāno iegūt traktora vadīšanas tiesības. Viņš cer, ka vasarā tās jau būs rokā, jo darba saimniecībā gana un tiesības ļoti noderētu. Pēc tam jau nebūs problēmu arī iegūt autovadītāja tiesības, jo, strādājot uz traktora, var nopelnīt naudiņu, lai samaksātu par autoapmācības kursiem. Lai gan vecāku saimniecībā darba netrūkst, Edgars atrod laiku visam, jo, kā pats saka, jāmāk sadalīt savu laiku, tad ne par ko nebūs jāsūkstās.

Edgars: “Dzīvojam pie Dagdas savā mājā, ģimenē — mamma, tētis, es un brālis Armands, kurš mācās Dagdas vidusskolas 2. klasē. Viņš vēl ir mazs, bet jau cenšas visā palīdzēt. Vasarā saimniecībā visvairāk darba, šķiet, siena sagatavošanā. Nav jau patīkamākais darbs, bet ir tāds vārds: vajag! Ja vajag, tad — vajag. Siena lopiem vajag daudz, tāpēc gatavojam to ar tehniku, bet lielākais roku darbs ir iekraut šķūnī. Nākotnē vecāki plāno iegādāties rituļpresi, lai atvieglotu arī šo procesu. Vēl smags roku darbs ir govju slaukšana. Plānojam paplašināt saimniecību, rezultātā tiks mehanizēta arī šī joma.

Varbūt tas kādu izbrīna, bet man patīk lauksaimniecība, jo šeit ir saikne ar tehniku. Principā ļoti daudzi procesi ir veicami ar traktoru. Vienīgais sarežģījums ir trāpīt īstajā brīdi ar sēju un ražas novākšanu. Tā ir bezmaz kā loterija. Pērn bija tā, ka tēvs riskēja un iesēja graudus, kad citi tikai noskatījās. Rezultātā vinnējām. Man tētis ir vietējais, lauksaimnieks vairākās paaudzēs. Mamma gan ir rīdziniece, agrāk strādājusi un dzīvojusi galvaspilsētā.”

Atšķirībā no daudziem jauniešiem, mans sarunbiedrs uzskata, ka, nav jātriecas meklēt laimi pasaulē, dzīvojot laukos, arī var nopelnīt. Tikai jāmāk labi orientēties laikā un telpā. Protams, lauciniekam nākas riskēt varbūt pat krietni vairāk nekā jebkuram citam, bet, kurš neriskē, tas nedzer šampanieti! Tomēr varētu būt situācija, kad arī Edgars pamet Latviju.

“Plānu doties uz ārzemēm pagaidām nav,” apgalvo Edgars. ”Es vispirms gribu izmēģināt savas iespējas tepat Latvijā, izmēģināt savu mazo biznesu. Es negribu mukt no valsts kopā ar citiem, kas tā dara, jo uzskatu, ka Latvijā būs pieprasīti cilvēki tieši ar tehnisko izglītību, tieši viņiem ir iespēja celt valsts ekonomiku, ieinteresēt citus strādāt, radīt jaunas darba vietas. Jā, ir skumji un rūgtums par to, ka darbs, ko daru es un mani vecāki savā saimniecībā, ir slikti atalgots. Šodien cilvēki brauc projām labākas dzīves meklējumos, aizmirst par savu dzimteni, tēvu un vectēvu zemi.

Varbūt arī man nāksies aizbraukt, bet tikai tad, ja izmācīšos par inženieri un izaugsmes rezultātā panākšu, ka ar savām zināšanām varu paveikt vēl vairāk, tik daudz, ka Latvijā man tam vienkārši kļūs par šauru. Tad gan jāizmanto iespēja strādāt ārpus Latvijas. Lai aizbrauktu, ir jābūt skaidram mērķim, rīkoties bezmērķīgi nav manā dabā.

Katrā ziņā es cenšos būt Latvijas patriots. Lai gan savām acīm neesmu redzējis barikādes, jo esmu piedzimis Latvijas brīvvalstī, taču zinu šo vēstures lappusi. Caur dzīvokļa logiem Rīgā mana mamma savām acīm redzēja to dienu notikumus, esmu klausījies mammas stāstījumu par barikāžu dienām, tālab patriotisms man nav tukša skaņa. Toreiz tie nebija joki, patiešām bija šausmīgi, jo apkārt lidoja lodes un cilvēki, kam vājāki nervi, pat krita panikā. Es gan neteiktu, ka mani interesē vēsture kā tāda, izņemot varbūt jau pieminēto barikāžu laiku un 2. Pasaules kara posmu. Tikai tāpēc, ka šeit vēl dzīvi daudzi cilvēki, kuri tajā visā piedalījušies vai savām acīm visu to ir redzējuši. Aculiecinieku stāsti ir paši vērtīgākie.”

Edgaram nav daudz interešu, arī izklaidēm viņš atvēl minimālu laiku. Puisim patīk dažāda mūzika, līdz ar to arodvidusskolā viņš ir kļuvis par dīdžeju. Apmeklē sporta zāli, kur cilā svaru bumbu. Dara to savam priekam, nopietni trenēties negrib, jo apzinās, ka šobrīd nevar veltīt pietiekami daudz laika, lai svaru bumbas celšanai pievērstos profesionālā līmenī un startētu sacensībās. Ja jau nevar darīt profesionāli, tad pa roku galam arī nevajag — labāk, lai paliek kā izklaides veids.

Edgars ir arodvidusskolas parlamenta prezidents. Parlaments organizē dažādus pasākumus, arī labdarības akcijas, organizē lekcijas, cenšas pilnveidot sadarbību ar skolas pedagogiem. Parlamentāriešu pienākumos ir palīdzēt audzēkņiem risināt konfliktus, ja tādi rastos starp viņiem un pedagogiem. Par laimi tādu nav bijis, parlamenta prezidentam par to ir neviltots prieks.

Edgars: “Skolas parlaments nebūt nav statiska organizācija, mēs aktīvi darbojamies arī skolas tēla popularizēšanā. Ir prieks, ka skolotāji ieklausās mūsos, mēs, savukārt, viņos. Pats katru dienu braucu mājās, bet daudzi skolēni dzīvo dienesta viesnīcā. Arī dienesta viesnīcas iemītnieku vajadzības ir skola parlamenta redzeslokā. Interesējamies, kādus uzlabojumus audzēkņi vēlētos. Pateicoties daļēji arī parlamenta aktivitātēm, tagad dienesta viesnīcas audzēkņiem ir pieejams teniss un novuss.”
Kādreiz Edgaru interesēja makšķerēšana, bet makšķerētāja azarts izgaisa pēc vecmāmiņas nāves. Tās ir sāpīgas atmiņas — vecmāmiņa nomira brīdī, kad puisis bija aizgājis pie upītes makšķerēt. Piezvanīja vectēvs un paziņoja viņam sēru vēsti, kas izrādījās smags pārbaudījums, jo kopš bērnības Edgars daudz laika pavadīja kopā ar vecmāmiņu, viņam tā bija ļoti mīļa. Varbūt tālab viņš ļoti labi saprot tos skolas jauniešus, kuriem arī nākas pārdzīvot šķiršanos no tuviniekiem. Viņš nepaliek malā, cenšas parunāt, nomierināt. Šīs situācijas nav patīkamas, bet cilvēks ir jāatbalsta.

Bija laiks, kad Edgars krāja monētas. Par šo aizraušanos jāpateicas vectēvam, kurš, būdams jūrnieks, ir apceļojis vai visu pasauli un pārvedis mājās daudz dažādu monētu.

“Man patīk daudz un dažādas lietas, bet konkrētu hobiju tikpat kā nav,” turpina Edgars. ”Mani noteikti neinteresē datorspēles, arī dators pamatā vajadzīgs tikai mācībām, paretam ieskatos portālā draugiem.lv. Vēl man patīk fotografēt, tas ir ļoti interesanti notvert īsto mirkli, lai izdotos laba bilde.”

Juris ROGA