Bērna sodīšana

Nedrīkst sodīt par iedzimtām nepilnībām, kuras bērns nevar izlabot. Piemēram, par stostīšanos vai kādām citām kaitēm. Sods par sliktu mācīšanos ļoti reti dod pozitīvu efektu. Šajā gadījumā drīzāk ir vajadzīga palīdzība un individuāla pieeja mācībām. Nedrīkst bērnu sodīt par pārkāpumiem, kas izdarīti tāpēc, ka bērns nav sapratis un zinājis, ka tas ir slikti. Vecākiem ir pienākums izskaidrot, kāpēc tas ir slikti, kāpēc tā nedrīkst darīt. Reizēm var būt tāda situācija, ka pārkāpumu atklāj daudz vēlāk. Tikai pārlieku pedantiski vecāki, kuriem ir svarīgs pats pārkāpums, ir spējīgi sodīt bērnu šādā situācijā. Vecākiem ir jāsaprot, ka jau pārkāpuma atklāšanas faktam ir pamācoša loma. Pamēģiniet pārrunāt šo notikumu, jo ir taču skaidrs, ka sods nokavēts.

Kā nedrīkst?

Neviens sods nedrīkst būt vardarbīgs. Roku laušana, raušana aiz ausīm, kniebieni, spērieni nav pieņemami. Tā jūs varat sakropļot bērnu un traumēt viņa psihi. Tas gandrīz vienmēr rada patoloģiskas bailes no soda, un tas ir aplami. Vecāki, kuri bieži izmanto fiziskus sodus, panāk tikai nosacītu paklausību no bērna puses. Kad bērni ir ārpus vecāku redzesloka, viņi rīkojas tā, kā grib, nevis tā, kā to pieprasa vecāki.

Bērnam vajadzētu saprast, ka nevajag sagādāt vecākiem sarūgtinājumu. Nevajag bērnu sodīt, liekot viņam izpildīt kādus mājas darbus. Pirmkārt, tā jūs ieaudzināsiet riebumu pret darbu. Otrkārt, iespējams, ka viņš darbu paveiks ļoti pavirši. Audzināšanas efektam būs nulles vērtība. Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu sodīt viņa draugu, vienaudžu vai svešu cilvēku klātbūtnē. Un atcerieties — pat likums aizliedz sodīt divas reizes par vienu pārkāpumu. Regulāri sodi bērnos neizsauc nožēlu un vēlēšanos laboties, bet pavisam citas izjūtas:

* apvainojumu, sašutumu: “ Tas nav taisnīgi. Es neesmu pelnījis tādu attieksmi!”
* atriebību:”Viņi pašlaik ir uzvarējuši, bet es norēķināšos, atriebšos!”
* protestu:”Es darīšu viņiem par spīti, lai saprot, ka man ir tiesības rīkoties citādāk!”

Padomi vecākiem

1. Jūs varat mainīt situāciju tā, lai bērnam nebūtu vajadzības uzvesties nepareizi. Izmantojiet jebkuru iespēju, lai paustu siltas jūtas.
2. Neprasiet no bērna rīcību, kas neatbilst viņa vecumam un iespējām.
3. Ja bērnus bieži soda, viņi var pierast reaģēt tikai uz fizisku sodīšanu. Bez fiziskas sodīšanas pastāv daudz citu audzināšanas paņēmienu, kuri disciplinē bērnu un kurus, iespējams, jūs vēl neesat izmēģinājuši.
Uzmanību!

Pirms ņemt siksnu rokā

1) nerīkojieties mirkļa iespaidā. Apstājieties un izanalizējiet, kāpēc jūsu bērns uzvedās tā, kā jums nepatīk;
2) padomājiet, vai jūs neprasāt no bērna pārāk daudz;
3) iespējams, ka bērna rīcība, par kuru jūs viņu sodāt, ir trauksmes signāls, ka bērns nokļuvis grūtā situācijā;
4) jūs varat palīdzēt savam bērnam — atbalstot, bet nevis fiziski sodot.

Kā drīkst?

Svarīgi, lai sods būtu adekvāts bērna izdarītajam pārkāpumam. Pirms sākt izskaidroties ar bērnu, vecākiem pašiem ir jānomierinās. Emocijās rezultātu negūsiet. Fizisks sods ir pieļaujams tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos — piemēram, bērns ir nomocījis kaķi, nežēlīgi sitis vājāku, par sevi jaunāku bērnu u. tml. Pēc visiem sodiem ir jāseko piedošanai. Bērnam jājūt, ka vecāki viņu mīl, neraugoties ne uz ko, ka grib viņam palīdzēt un vēl tikai labu. Vecākiem jāiemācās paskaidrot bērnam, ka mīlestība pret bērnu pēc pārkāpuma nemazinās, tikai netiek pieņemta konkrēta nepareizā rīcība — “Es mīlu tevi, bet man nav pieņemama tava rīcība”. Tikai tad sodam būs kāda jēga.

Materiālu izveidoja Velta DAŅIĻEVIČA, Krāslavas pamatskolas psiholoģe KIF pragrammas “Kopā ar ģimeni un skolu“ atbalstītā projekta “Mēs esam īpaši, jo mēs esam” ietvaros