Dzīve — svešumā, kāzas — dzimtenē

Taču mēs gan saprotam: bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā, un par kredītiem, tāpat kā par procentiem, kas sakrājušies pēc bezrūpīgajiem “treknajiem” gadiem, būs jāmaksā ne vienai vien Latvijas iedzīvotāju paaudzei. Ministru prezidenta nesenā atskaite Saeimas plenārsēdē, ne tik daudz nomierināja mūs, cik lika būt piesardzīgiem: “Varam runāt par augšupeju...”. Par kādu gan augšupeju, ja pie mums iesēj kaut vai ko, izaug tikai cenas, bet no kādreizējās varenās industrijas palikuši tikai gruveši un lielveikali, kuru vairākums nepieder Latvijai. Ministru kabinetam būtu nevis jālepojas, bet jākaunas par to, ka 65000 bezdarbnieku stipendiātu (simtlatnieku) armija iztiek par ES līdzekļiem. Ja Vecās pasaules valstīs cilvēki cīņā par savām tiesībām rīko masu demonstrācijas, tad savaldīgie Latvijas iedzīvotāji izvēlējās savu protesta formu — kājām un ar koferiem. Par to, cik daudziem tūkstošiem cilvēku dzimtene pamāte piespieda doties svešumā, mēs varēsim uzzināt tautas skaitīšanas beigās. Baidos, ka esošā statistika par iedzīvotāju skaitu Latvijā ir stipri piepušķota.

Apstiprinājums teiktajam ir tipisks mūsdienu stāsts par diviem jauniešiem, kuriem ir vienkāršs sapnis — dzīvot, mīlēt, strādāt normālu darbu, lai radītu ģimenes pavardu. Diāna un Dmitrijs ir skaists mūsdienu pāris ar galveno starta kapitālu — jaunību, veselību un mērķtiecību. Abi mēģināja gūt laimi dzimtenē, taču kaut kā nesanāca. Arī jaunības gadi ir tāds laiks, kad gribas visu un uzreiz, protams, cik vien to atļauj iespējas. Krāslavietis Dmitrijs Paškevičs, saņēmis autoservisa speciālista diplomu, mēģināja atrast darbu Latvijā, taču bez sekmēm. Riskēja un devās uz Angliju, kur dabūja darbu loģistikas sfērā. Jaunais vārds nozīmē informācijas, materiālu, produkcijas, cilvēku un enerģijas plūsmu. Runa nav par baltām apkaklītēm, bet, ja maksā pienācīgi...

Nekur nav tik labi kā mājās... Pirmo reizi izjutis nostalģiju, Dmitrijs pēc trim gadiem atgriezās mājās. Nolicis autovadītāja tiesības, strādāja Krāslavā un Rīgā, taču, kā saka, viss tiek iepazīts salīdzinot. Pirms diviem gadiem kompānijas pēc draugi uzaicināja doties jau uz Īriju, kur Dmitrijam laimējās iekārtoties atbilstoši specialitātei. Un tagad darbs automobiļu nomā Dublinas lidostā viņam pat patīk.

Arī Diāna Gerlinga mācījās tajā pašā “Varavīksnes” skolā, kur mācījās Dmitrijs. Vēl būdama desmitās klases skolniece, draugu kompānijā viņa iepazinās ar Dimu. Pievērsa uzmanību prātīgajam puisim, kurš nebaidījās doties peļņā uz Rietumiem. Pāris gadu draudzējās, periodiski satikās, bet vēlāk radās mīlas jūtas — kā jau jaunībā. Saņēmusi atestātu par vidusskolas izglītību, Diāna nedaudz pastrādāja mājās, taču iemīļotais drīz vien piedāvāja pārvākties uz Īriju. Strādāt par bārmeni galvaspilsētas kafejnīcā viņai pagaidām nesagādā grūtības, lai gan Diāna sapņo par studijām, iespējams, ārzemju augstskolā. Pagājušā gada septembrī Dmitrijs bildināja Diānu, un abi plānoja apprecēties pavasarī. Kāpēc ne uzreiz? Vienkārši naudu kāzām nolēma nopelnīt paši. Tas viņiem arī izdevās. Bet līdz paredzētajam laikam dzīvoja kopā, īrējot divistabu dzīvokli, pat ar garāžu. Starp citu, Dmitrijs nomainīja otro personīgo automobili.

Laulāties nolēma Izvaltas baznīcā, kur vecāki kādreiz kristījuši Dimu. Jaunais pāris ielūdza kāzu viesus uz Krāslavu, kur prot klāt ļoti skaistus galdus.

Pirms gadiem divdesmit — trīsdesmit gan mūsu pilsētā, gan laukos jautras kāzas ar simts vai pusotra simta viesu bija parasta parādība. Divi desmiti vietējo kāzu ansambļu tik tikko spēja izpildīt pasūtījumus. Deviņdesmitajos pārejas gados sākās vispārējās pieticības laiks, un, “izdevīgi” apmainījusi rubļus pret “repsēniem”, nabadzībā nonākusī tauta varēja novēlēt jaunlaulātajiem laimīgu ceļu patstāvīgajā dzīvē ar mājas viesībām un obligātu laulāšanos baznīcās, ko, kā mēs zinām, padomju vara neatbalstīja. Jaunajā tūkstošgadē pamazām sāka atgriezties svinības ar plašu vērienu. Un, kā man stāstīja lielajās viesu mājās, radās jauna tradīcija: nopelnīt naudu svešumā, bet greznas kāzas nosvinēt dzimtenē starp baltajiem bērziem un ezeriem, kur klusi šalc viļņi. Tā zilo ezeru novadā parādījās mīlestības, romantikas salas... Oriģinālais latgaliešu piedāvājums sajūsmināja pat izlepušos ārzemniekus.

... Kāzu brauciens, kas sastāvēja no diviem desmitiem ārzemju vāģu, lēni virzījās no Krāslavas uz Izvaltu, kur jauno pāri svinīgi salaulāja priesteris Alberts Cimanovskis. Tikai šajā baznīcā ir iedibināta skaista tradīcija noslēgt jaunlaulāto svētīšanas aktu ar valsts himnu, kas būtībā ir ne tikai Latvijas simbols, bet arī lūgšana — “Dievs, svētī Latviju...”. Un vēl vietējais izgudrojums — sasist Latgales māla trauku pie slavenā keramiķa Valda Pauliņa darbnīcas vārtiem. Aizslēgt uzticības cietoksni uz visu mūžu, bet atslēgu iemest Daugavā — tas jau ir vispārējs rituāls.

Daudz kāzu esmu pieredzējis savā mūžā, tāpēc pateikšu, ka zinu situāciju: galdu noformējuma dizains attīstās straujā tempā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka padomju laiku jēdziens “produktu deficīts” palicis pagātnē uz visiem laikiem. Jaunā paaudze nemaz nezina, ka viņu vecākiem nebija priekšstata par ananāsiem, banāniem, kivi, lašu sugas zivīm, garnelēm... Kas tur ko teikt, ja tajos nesenajos laikos laimes kalngals bija iegādāties pa blatam konservētos zirnīšus, šprotes, somu ražojuma dzēr-veņu liķieri, kuru brīvi nevarēja nopirkt. Bija arī savs pluss: toreiz mums nebija priekšstata par konservantiem un citām ķīmiskām piedevām, kas saindē tagadējo dzīvi. Ar smaidu atceros arī bezalkoholiskās kāzas, kuras mums rekomendēja gādīgie biedri no rajonu komitejām. Mēs, tiesa, ātri iemanījāmies liet degvīnu no kafijas kannām un krūkām tasītēs un krūzītēs, bet drīz vien jaunieveduma direktīva izzuda tikpat ātri, kā iesākās. Toties alkohola lietošanas kultūra tagad atklāti progresē, ko arī pierāda Latvijas iedzīvotāju eiropeizācija. Stipri iereibušus kāzu viesus tagad gandrīz neieraudzīsi — alkohols sen vairs nav aizliegtais auglis. Bet augsto marku vīni, grieķu konjaks un kristāldzidrais degvīns, uzlabojot omu, tikai noskaņo viesus uz dejošanu un dziesmu ritmiem. Un ne vairāk. Tieši tā bija arī Dmitrija un Diānas kāzās — tur jautrība sita augstu vilni. Patiešām tā bija skaista diena, kuru jaunais pāris atcerēsies visu mūžu. Jaunlaulāto vienīgais mazais sarūgtinājums — lidmašīnas biļetes atradās kabatās, kas lika drīz atgriezties tālajā Īrijā.

Katras valsts augstākā vērtība ir cilvēki, ko nekādi nevar saprast mūsu politiķi. Labāko darba resursu, tajā skaitā jauno cilvēku ar augstāko izglītību migrācija apdraud Latviju. Viens zaudē, cits atrod... Tikai ne mūsu valsts, tāpēc vissatraucošākās prognozes par pensiju sistēmas krahu var kļūt reālas jau tuvā nākotnē.

Šaubu nav, ka civilizētajās Eiropas valstīs viss ir līdz sīkumiem funkcionāli, harmoniski un skaisti. Lūk, arī jaunlaulātie Paškeviči neslēpj plānus kuplināt ģimeni un nopelnīt naudu mājai Īrijā, kas ir pilnīgi reāli. Atklāto robežu pasaule — tās, bez šaubām, ir jaunas iespējas cilvēkiem spēku un gadu plaukumā. Tas ir labi vai slikti — strīdīgs jautājums. Man gribētos nodzīvot līdz tam lieliskajam laikam, kad parlamentārieši, veselā saprāta apskaidroti, vērsīsies pie tūkstošiem piespiedu emigrantu ar patriotisku aicinājumu: “Laipni lūdzam braukt mājās!” Un savus vārdus apstiprinās ar tādiem dzīves apstākļiem, kas atbilst civilizētajām normām. Dzimtā puse taču ir mīļāka.

Diānas māsa atbrauca uz kāzām no Vācijas, Dmitrija tēvs piecus gadus būvē golfa laukumus ārzemēs, brālis strādā Rīgā... Bet kurš palīdzēs atdzimt Krāslavai?

Aleksejs GONČAROVS