Atceroties pagātni

Ir pagājuši 18 gadi no tās dienas, kad 1993. gadā grupa politiski represēto Krāslavas aktīvistu sanāca kopā Krāslavas so-ciālās nodaļas telpās Krāslavā, Lāčplēša ielā 5, lai nodibinātu politiski represēto klubu, jo citos rajonos tas jau bija izdarīts agrāk.

Pirmajā sapulcē tika ievēlēta valde septiņu cilvēku sastāvā, par valdes priekšsēdētāju tika ievēlēta Ērika Andžāne, kura šajā postenī atrodas arī pašreiz. Pirmais svarīgākais valdes darbs bija apzināt un anketēt visus rajona represētos, kā arī palīdzēt noformēt politiski represētā statusu. Neilgā laikā tika apzināti 620 politiski represētie cilvēki rajonā.

Pilsētas dome iedalīja telpas kluba darbam, kā arī visus pasta izdevumus un komandējumus apmaksāja pilsētas dome. Tā kā Krāslavā nebija nevienas piemiņas vietas, kur varētu atzīmēt atceres pasākumus, mūsu kluba valde kopā ar domes vadību sāka risināt jautājumu par pieminekļa celšanu Krāslavas centrā.

Ar pilsētas domes speciālistu palīdzību bija sastādīts projekts un nosūtīts latviešu fondam uz Čikāgu, kur šis projekts guva atbalstu un tika piešķirti līdzekļi šī projekta realizācijai.

Sadarbībā ar komunālās saimniecības speciālistiem un pilsētas arhitekti I. Danovsku tika izstrādāts projekts un apzināta vieta pilsētā, kur uzstādīt pieminekli. Pieminekļa autors un izpildītājs tika atrasts Daugavpilī, tas bija Ivo Folkmanis. Viņa un viņa tēva darbnīcā piemineklis tika izgatavots un 2003. gadā uzstādīts, bet 11. novembrī par godu Lāčplēša dienai iesvētīts. Vairāki piemiņas akmeņi par godu represētiem tika uzstādīti dažos pagastos: Ezerniekos, Izvaltā, dzelzceļa stacijā Krāslava un Indrā, piemiņas plāksne Ezernieku vidusskolā.

Pašreiz mūsu darbs vairāk saistīts ar atceres dienu atzīmēšanu, likumu izskaidrošanu, kuri skar represēto stāvokli, un dažādas atbildes, kā pēdējo likumu Ministru kabinets pieņēma par politiski represēto aiziešanu pensijā piecus gadus agrāk, kā arī daži atvieglojumi medicīnā un braukšanai transportā. No vecākiem pensionāriem paliek arvien mazāk, arī mūsu valdē no pirmsākumiem palikuši tikai divi cilvēki, jo pārējie pieci aizgāja mūžībā.

Tuvojas 25. marts, tas traģiskais 1949. gada pavasaris, kad no Latvijas bija izvesti uz Sibīriju 45 tūkstoši cilvēku, no kuriem daudzi neatgriezās, bet daudzi, jau dzimtenē būdami, nav vairs starp dzīvajiem, tāpēc atcerēsimies viņus un 25. martā noliksim ziedus un iedegsim svecītes represēto piemiņas vietās.

Politiski represēto kluba valdes loceklis K. PONTAKS, tālr. 65623592, Krāslavā