Neapzinīgie suņu īpašnieki jāsoda nežēlojot

Ik pa laikam savas pretenzijas pret suņu īpašniekiem un klaiņojošu dzīvnieku sakarā izsaka arī citi pilsētnieki, kuri parasti vēlas palikt anonīmi, jo acīmredzot nejūtas droši aizsargāti pret kādu iespējamu agresiju.

Ko tad saka likums?

Ministru kabineta noteikumi Nr.266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” cita starpā nosaka, ka pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suni jāved pavadā. Sunim ir jāuzliek uzpurnis, ja suns ir atzīts par bīstamu saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu un nosaka turpmāko rīcību ar to, kā arī par prasībām bīstama suņa turēšanai. Pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā un mežā (izņemot vietējo pašvaldību noteiktās vietas, kur saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem tas ir aizliegts) pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.

Savukārt ārpus pilsētām un ciemiem viensētās suni var turēt ārpus telpām nepiesietu, ja tiek nodrošināts, ka tas neapdraud cilvēkus un dzīvniekus. Ja suns veic sargāšanas uzdevumu, tā uzturēšanās teritoriju norāda ar zīmi “Suns!”. Ārpus īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas suns bez pavadas var atrasties pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.

Noteikumi arī paredz, ka suņa īpašnieks vai turētājs sabiedriskās vietās var īslaicīgi atstāt suni vienu, ja suns ir piesiets pavadā, kas nav garāka par metru, un ja tas netraucē personu un transportlīdzekļu kustību un neapdraud cilvēku vai dzīvnieku drošību.

Jāraksta iesniegums

Krāslavas novada pašvaldības policijas priekšnieks Pēteris Jacina apgalvo, ka klaiņojošo dzīvnieku problēma pilsētā nav atstāta novārtā: “Top jauni mājas dzīvnieku turēšanas saistošie noteikumi, kuri sakārtos šo jomu, piemēram, suņu un kaķu reģistrācijas kārtību, maksas lielumu, jautājumu par pastaigas laukumiem suņiem un kaķiem un citus.

Ja suns klīst pilsētā bez kakla saites, tad mēs to uzskatām par klaiņojošu suni. Par šādiem suņiem vajag nekavējoties informēt Krāslavas novada pašvaldības policiju vai zvanīt Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidlatgales pārvaldes Krāslavas filiālei, ar kuru mums ir izveidojusies laba sadarbība. Mūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad suņa īpašnieks sēž mājās, palaidis suni savā vaļā, un šis dzīvnieks uzbrūk bērnam vai pieaugušajam. Tādos gadījumos sastādām protokolu, un īpašniekam nākas atbildēt par šo pārkāpumu. Pērn bija vairāki nelaimes gadījumi, kuros iesaistīti suņi, par visiem tapa protokoli, suņu īpašnieki tika izsaukti uz komisiju un saņēma sodu. Bet jebkurā gadījumā cietušajiem ir jārēķinās ar to, ka būs nepieciešams uzrakstīt iesniegumu, jo uzsākt rīkoties paši uz savu galvu mēs nevaram.

Ja runājam par bīstamiem suņiem, tad nemaz nav vienkārši atzīt suni par bīstamu. Pamatojoties uz cilvēka iesniegumu par suņa uzbrukumu, kurā viņš apraksta notikumu, pašvaldībai ir jāizveido komisija vismaz triju speciālistu sastāvā. Komisijā obligāti jāiekļauj divi vetārsti un jurists ar juridisko izglītību, obligāti jābūt arī pašvaldības pārstāvim. Tikai šī komisija tiesīga pieņemt lēmumu atzīt suni par bīstamu. Komisija var lemt par šāda dzīvnieka likvidēšanu vai, ja īpašnieks tomēr grib suni turēt, komisija sniedz viņam rakstiskus norādījumus par to, kā šis dzīvnieks ir jātur. Likums paredz vairākas konkrētas prasības, kas šāda suņa īpašniekam obligāti jāpilda.

Daudzi dzirdējuši par to, ka suns sakoda sievieti sejā Krāslavā. Šajā gadījumā ir ierosināts kriminālprocess. Ar to suni, cik es zinu, šis ir piektais pārkāpums. Par iepriekšējiem četriem bija iesniegumi, īpašnieks tika izsaukts uz komisiju, viņš bija sodīts. Par pēdējo gadījumu lieta ir valsts policijā un tas, vai tiks izveidota komisija, lai šo suni atzītu par bīstamu, tagad atkarīgs no izmeklētāja iniciatīvas.”

Gribi palīdzēt — turi mājoklī

P. Jacina stāsta, ka pilsētā dzīvo atsevišķi cilvēki, kuri izrāda žēlastību klaiņojošiem dzīvniekiem, tos piebarojot daudzdzīvokļu māju pagrabtelpās. Bet tā darīt nedrīkst, par to var sodīt. Noteikumi paredz, ka katra fiziskā vai juridiskā persona, kas ir dzīvnieka īpašnieks vai turētājs, ir personīgi atbildīga par dzīvnieka veselību un labturību. Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu dzīvnieka īpašnieks ir juridiskā vai fiziskā persona, kurai pieder dzīvnieks, bet dzīvnieka turētājs — persona, kuras rīcībā un aprūpē atrodas dzīvnieks. Svarīgākie dzīvnieka īpašnieka vai turētāja pienākumi ir:

- nodrošināt, lai dzīvnieks (tā smaka, riešana vai gaudošana) netraucētu mājas vai apkārtnes iedzīvotājus;
- uzticēt dzīvnieka vešanu ārpus savas teritorijas tikai tādai personai, kas spēj kontrolēt un savaldīt dzīvnieku, nodrošināt, lai dzīvnieks neapdraud cilvēkus un citus dzīvniekus;
- apdzīvotu vietu teritorijā savākt sava dzīvnieka ekskrementus;
- sameklēt dzīvniekam citu īpašnieku, ja dzīvnieka turpmākā turēšana nav iespējama; nododot dzīvnieku trešajai personai, sniegt informāciju par dzīvnieka labturības un turēšanas prasībām;
- vakcinēt dzīvnieku.

Pārtikas un veterinārais dienests kontrolē un uzrauga tirdzniecību ar mājas (istabas) dzīvniekiem, to demonstrēšanu publiskās izstādēs un suņu apmācību. Dienesta inspektoriem un pašvaldībām ir tiesības kontrolēt noteikumos noteikto mājas (istabas) dzīvnieku labturības prasību ievērošanu, ja ir aizdomas vai sūdzības par šo prasību pārkāpumiem.

“Dzīvnieku turēšanas jautājumā ir ļoti daudz prasību,” uzsver P. Jacina. “No tām izriet, ka suņus un kaķus nedrīkst turēt pagrabā, kā to dara mājās Rīgas ielā 114 un Raiņa ielā 6. Šo māju iedzīvotāji nemitīgi savstarpēji strīdas, jo ir nepatīkama smaka un troksnis. Cilvēciski suņu un kaķu barotājus var saprast, bet tā darīt nedrīkst. Ja gribas palīdzēt šiem dzīvniekiem, tad ir jākļūst par suņu vai kaķu turētāju, jāņem tie pie sevis un jātur atbilstoši likumā paredzētajām prasībām. Ja dzīvnieku ir tik daudz, ka šis variants nav pieņemams, tad jācenšas panākt, lai pašvaldība sameklē finansējumu un uzbūvē dzīvnieku patversmi vai jāziņo attiecīgajai pašvaldības struktūrai, lai klaiņojošie dzīvnieki tiek izķerti un aizvesti uz patversmi Daugavpilī, ar kuru Krāslavas pašvaldībai ir līgums. Tos, kuri man saka: “Mēs brauksim un skatīsimies, kā viņi tur dzīvo...” sarūgtināšu. Saskaņā ar likumu dzīvnieku patversmē turēs tikai desmit darba dienas vai divas nedēļas, ja šajā laikā viņam neatradīs īpašnieku, tas tiks likvidēts. Protams, patversmē strādā saprotoši cilvēki, ja viņi redz, ka dzīvnieks ir ļoti skaists un labs, tad to turēs ilgāk, cenšoties atrast viņam jaunu saimnieku. Taču tie ir izņēmuma gadījumi.”

Juris ROGA