Daiļā dzimuma pārstāves uz ledus — tā ir ne tikai vīru kompānijas rota, bet arī labas uzvedības faktors. Un kas iepriecina: dāmu ar ledus urbjiem un zvejas kastēm kļūst aizvien vairāk divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, “jaunajām” pensionārēm, kā arī tām neveiksminiecēm, kuras iekļuvušas bezdarbnieku sarakstā, apnīk virtuve un sēdēšana pie televizora. Vasarā vienmēr var atrast darbu sakņu dārzā vai aiziet uz mežu, bet ko darīt ziemā? Otrkārt, tirdzniecībā nav ezera zivju, bet dīķa karpu cenas tagad ne tikai “kožas”, bet pat iztukšo tāpat plānos latgaliešu makus.
Gadiem ritot, ziemas zveja kļūst aizvien grūtāka un mazāk veiksmīga. Lūk, arī tagad, kad sācies pavasaris, nav tik vienkārši izurbt āliņģi ezera ledū, vēl grūtāk — upes. Plus vēl ūdens iemītnieku smakšana un bojāeja ūdensbaseinos, kur vērojams skābekļa bads. Lai cik dīvaini tas būtu, taču slikta cope, kas bija februārī, turpinās arī martā, tāpēc simtiem makšķernieku ar mormiškām zvejo vai nu uz dziļo ezeru vai Daugavas ledus, kura biezums sasniedz pusmetru. Pareizi saka, ka bez darba zivis laivā nedabūsi. Meklējot laimīgo vietu, spēkus zaudē stipri vīri, no stiprā dzimuma čaklumā neatpaliek arī azartiskās dāmas, ko apstiprināja nesenais ziemas makšķernieku festivāls uz Bolta ezera ledus.
Visi vienkārši bija pārsteigti, kad pēc individuālo sacensību fināla uz starta — jau visātrākajā āliņģu izurbšanā izgāja... pensionāre Vera Kunceviča, kura zaudēja uzvarētājam ne vairāk par piecām sekundēm. Ir sievietes mūsu pusē!
Ar kādu draudzējies, par tādu kļūsi. Sekojot šai pazīstamajai tautas gudrībai, Vera sāka draudzēties ar krāslavieti Žanaru Aļžanovu, kura pirms gada skaisti un profesionāli apsteidza pussimta vīru ziemas makšķernieku sacensībās uz Zirgezera ledus. Pēc tā negaidītā gadījuma neviens vairs skaļi neteiks, ka cope nav sieviešu nodarbe. Viena lieta — lieliska ziemas aktīvā atpūta, otra — svaigas zivis, ko Krāslavā dienā ar uguni nesameklēsi. Un vai tad nav kauns vietējiem saimniekotājiem, kad asarus, raudas un plaužus nākas vest no kaimiņvalsts Igaunijas. Malu, rūpnieciskās zvejas un amatierzvejas spiediens, kas aizvien pastiprinās uz ezeriem un Daugavas, radīja kritisku situāciju, kad pienācis laiks pat līdakas ierakstīt Sarkanajā grāmatā. Bet tā saucamie zivkopības pasākumi dod efektu tikai uz papīra, un tūkstošiem hektāru Latgales “zilās druvas” LR atjaunotās neatkarības gados kļuva par vietām, kur mīt tikai sīkzivis. Pazūd pēdējie zandartu bari, kurus padomju laikos pilnīgi sekmīgi kultivēja zivju audzētāji Sīvera ezerā. Kur pazuduši Latgales saimniekotāji un patrioti? Publiskās diskusijās neviens nenoliedz zivsaimnieciskā darba pilnīgi nolaisto stāvokli zilo ezeru novadā, kas pretendē uz tūristu Meku. Un vai tad divdesmit gadu bija par maz, lai no labiem nodomiem pārietu pie darbiem? Manuprāt, nepieciešama valsts programma un lieli zivsaimnieciskie projekti ar Eiropas investīciju piesaistīšanu, taču traucē tas, ka Rīga nepievērš nekādu uzmanību Latgales problēmām un uz vietām nav ieinteresētu cilvēku. Tomēr mēs vērīgi sekojam zivkopības eksperimentiem, kas tiek veikti uz Krāslavas novada ezeriem. Neviens, izņemot mūs, neglābs situāciju.
Taču atgriezīsimies pie sieviešu tēmas. Zivis sīkas, bet no tām iznāk garšīga zupa. Ja arī lielu plaužu noķeršana pēdējā laikā kļuvusi par lielu retumu, tad mūsu makšķernieki no sirds priecājas, kad izdodas sazvejot palielus asarus un raudas. Pagājušās ļoti karstās vasaras sekas un barības bāzes pārpilnība deva teicamu rezultātu. Kā man pastāstīja ne tikai daiļā dzimuma pārstāves, labas raudas šoziem var izvilkt uz Dridža, Sīvera, Jazinoka ezera. Nākamajā dienā pēc marta sacensībām Vera un Žanara makšķerēja uz Aulejas ezera un arī palika apmierinātas. Veras loms pārsniedza trīs kilogramus, bet Žanarai, copējot ar vizuli, patrāpījās mārciņu smagi asari. Lūk, jums vājais dzimums!
Ar bļitkotāju Dzintru Sardiko no Dagdas es iepazinos uz Daugavas. Cope bija slikta, taču tas netraucēja dzīvesbiedru pārim noķert daudz sīku zivju vistām un labu zivju — zupas tiesai. Prasmē pārspēt viltībā kaprīzās upes raudas, Dzintra nemaz neatpalika no sava Pētera. Kaislīgā makšķerniece atzinās, ka zvejot sākusi kopš bērnības, tāpēc beigu beigās no Maskavas atgriezās dzimtajos Kalniešos. Ar biznesa sievieti Inu Sadovsku es pirmo reizi iepazinos ziemas makšķernieku festivāla dienā. Iepriecina tas, ka Dagdas biznesa lēdija atrada teicamu relaksācijas metodi. Nekas tā nenovirza uzmanību no sadzīves un komercproblēmām kā makšķerēšana.
Nobeigumā gribu pateikt, ka dāma ar makšķeri ir liels labums, tā diktē pilnīgi citādu uzvedību vīriem. Nepatīkamā mirklī mēs dusmās vairs neatļausimies pateikt kādu nepublicējamu vārdu, arī pie āliņģa “neaizmirsīsim” stikla taru ar grādu atzīmi, plastikāta atkritumus. Uz ledus kā uz sniegbalta galdauta redzama katra druska, nemaz jau nerunājot par tukšu cigarešu paciņu. Gribi negribi, bet sieviešu klātbūtnē izrādīsi mīlestību, mūsu māmuļai dabai. Tā ka, mīļās dāmas, makšķerējiet biežāk kopā ar mums! Makšķere rotā jūs ne sliktāk par briljantiem.
Aleksejs GONČAROVS