Tā nav nejaušība, ka makšķernieku sacensības es nosaucu par festivālu. Makšķerēšanas sporta sacensības pie mums notiek gan vasarā, gan ziemā un rada lielisku noskaņojumu tiem, kurus vieno mīlestība uz dabu. Turklāt pie mums pastāv copmaņu brālība un viņu sirsnīga kontaktēšanās.
Brīnišķīga Krāslavas tradīcija tika iedibināta grūtajos deviņdesmitajos gados, un mums vienmēr izdevās sapulcināt vismaz pussimta dalībnieku. Tā bija arī šoreiz, kad rītausmas stundā uz Bolta ezera ledus izgāja piecdesmit pretendenti uz vērtīgām balvām. Nemaz ne-baidoties, ka man varētu pārmest nesmalkjūtību, pilnīgi pamatoti apgalvoju: Krāslavai vienmēr raksturīgs augsts organizācijas līmenis, ideāla tiesāšana, tāpēc daudzu gadu garumā nebija un, es ceru, ka nekad nebūs aizvainojumu par sacensību negodīgu iznākumu. Atceros, ka vēl pirms gadiem desmit gadījās tā, ka daži copmaņi mēģināja uzrādīt tiesnešiem “mājas sagataves”, taču šādai rīcībai tika darīts gals, bet negodīgās spēles cienītāji tika izsmieti tik asā veidā, ka tas uz visiem laikiem atradināja no šādiem mēģinājumiem. Un lai gan pie mums nav pieņemts vārīt zivju zupu, toties makšķerēšanas cienītāju teicams noskaņojums allaž ir garantēts!
Makšķernieka panākumus veido trīs faktori — meistarība, vieta un laiks. Kā liecina Krāslavas sacensību hronika, laika apstākļiem reizēm ir galvenā loma. Tā notika arī marta pirmajā sestdienā. Naktī atmosfēras spiediens nokritās par divpadsmit barometra iedaļām, kas solīja pilnīgu neveiksmi. Tādās dienās mēs parasti sakām cits citam: “Copes nebūs, tomēr jābrauc ir.” Bet sacensības, kā zināms, notiek jebkuros laika apstākļos. No rīta sākās tāds putenis, ka divas stundas es nevarēju pat noņemt pārvalku savam fotoaparātam. Vēlāk svina mākoņu starpā pavīdēja vara krāsas saules ripa, un drīz vien snigšana mitējās, taču brāzmainais vējš turpināja celt debesīs baltus sniega virpuļus. Pilnīgi loģiski, ka gandrīz visi sportisti sāka neganti urbt ļoti biezo ledu aizvēja krastā.
Cope, kā to arī gaidīja, bija ļoti slikta. Tikai beidzoties otrajai sacensību stundai, mobilie tiesneši Juris Valters, Jānis Muižnieks un Arnolds Skerškāns paziņoja iepriecinošu vēsti: Kalniešu copmanis Ivans Ļahovskis reģistrēja pirmo ieskaites eksemplāru — 140 gramu smagu asari. Visi pārējie lādēja ķīšus, raudiņas un asarīšus mazā pirksta lielumā. Atbilstoši mūsu sacensību noteikumiem galvenās balvas tiek piešķirtas par trim trofejām.
Visu laiku apstaigāju āliņģus. Redzēju pazīstamas sejas un dzirdēju ne visai draudzīgas sarunas: visi dusmojās uz dziļo un untumaino Bolta ezeru un riebīgo laiku. Turpretim es mēģināju nomierināt bļitkotājus, atminoties, ka pirms pāris gadiem sacensības notika, plosoties vētrai, taču arī tajos ekstremālajos apstākļos Skaistas meistari prata sameklēt nelielu plaužu uzturēšanās vietas, ar ko arī padarīja slavenu Zirgezeru. Iepriecina tas, ka ar gadiem ļoti mainās makšķernieku ekipējums. Daudzi iegādājušies modernus firmas “Norfin” makšķernieku tērpus, Zviedrijas ražojuma urbjus, mūsdienīgas un ērtas kastes. Tā jau nejauši sagadījās, ka es ar humoru ieteicu pazīstamam copmanim Jānim Oboļevičam nomainīt vēl Brežņeva laika Ļeņingradas ražojuma nesaprotamas krāsas ledus urbi. Kā ūdenī skatījos...
Neviļus pasmaidīju, kad visjaunākais copmanis, deviņus gadus vecais Jānis Japiņš, apbruņojies ar vislielāko makšķeri, izvilka mikroskopisku ķīsi naga lielumā. Tētis uzreiz ieteica dēlam nepazaudēt trofeju, kas var pretendēt uz jautro balvu. Starp citu, ziemas sporta makšķernieku sastāvs bija ļoti raibs. Kā vienmēr Ļahovski no Kalniešiem piedalījās trijās paaudzēs — vectēvs Ivans, dēls Andrejs un mazdēls Jevģēnijs. Daiļā dzimuma pārstāves saskaitīju četras. Laimīgu vietu divatā meklēja krāslavietes Vera Kunceviča un Žanara Aļžanova, tā pati, kura pirms gada lika trūkties vīriem, kad pievāca vērtīgas balvas. Bet, lūk, ar dāmu duetu no Dagdas es iepazinos pirmo reizi. Dienā, kad absolūti nebija copes, nevarēja cerēt uz vaļsirdīgu sarunu. Tā nebija laimīga diena nedz “simtlatniecei” Raisai Oļehno, nedz individuālajai komersantei Inai Sadovskai. Taču izdevās uzzināt, ka nesenajās sacensībās Dagdā Raisa izcīnīja galveno sieviešu balvu. Par Krāslavas sacensībām makšķernieces uzzināja no laikraksta “Ezer-zeme” un no Interneta, lūk, arī nolēma pamēģināt, taču konkurence bija pārāk nopietna.
Ja tiktu dibināta balva par vislielāko norāvušos zivi, tad par tās ieguvēju, bez šaubām kļūtu Vilis Gaidelis. Es ietu par liecinieku. Bija plkst. 9.45... Pēc piecirtiena copmanis izjuta ilgi gaidīto laimi un sāka lēni vilkt brango trofeju. Vai nu pievīla nervi, vai arī neizturēja makšķer-aukla (0,12 mm), kas skaļi pārplīsa visatbildīgākajā brīdī... Pārdzīvoju arī es, bet Vilis ar rokām rādīja, cik liela bija norāvusies zivs. Kaimiņi pie āliņģiem bija vienisprātis: tas bija kilogramu smags asaris...
Man laimējās būt klāt, kad tika izvilkts dienas vislielākais eksemplārs. Jauniņais makšķernieks Edgars Babris laimes meklējumos devās uz klajo krastu, kur trakoja vējš. Tieši plkst. 10.45 viņš paaicināja tiesnešus, un tie uz elektroniskajiem svariem reģistrēja precīzu jauna plauža svaru — 230 gramu. Kā tas arī ir pieņemts tādos gadījumos, laimīgajam apkārt citi sāka urbt āliņģus. Tepat es ieraudzīju 8. klases audzēkni Denisu Deiniku, kurš veiksmīgi pievienojās vecākajam biedram no celtniecības tehnikuma. Ātri perspektīvajā vietā parādījās arī Krāslavas dāmas, spriedze pieauga... Bija skaidrs: individuālo sacensību iznākumu izšķirs nevis meistarība, bet gan veiksme. Šoreiz nemaz ne-veicās atzītajiem mormišku meistariem, kuri visu uzmanību pievērsa plaužu ķeršanai. Vairākas reizes es pienācu klāt pieredzējušajam plaužu ķērājam Anatolijam Beitānam, ar kuru šoziem nācās sastapties uz Dridža ezera ledus, kur viņam laimējās noķert pusotra kilograma smagu skaistuli. Tomēr šajā sestdienā nelīdzēja nekādi viltīgi paņēmieni.
... Tieši plkst. 12.00. Nesenie pingvīni, kuri bija noliekušies virs āliņģiem, beidzot iztaisnoja muguras. Zaudētas cerības, neattaisnotie tēriņi zivju iebarošanai, ēsmai, zelta mormiškas, benzīns. Bet kā lai novērtē nervu šūnu pārmērīgu sasprindzinājumu, tās taču neatjaunojas? Tiesnešu brigāde rīkojās ļoti operatīvi — gribētāju reģistrēt lomus bija ļoti maz. Intriga pieauga, jo nav sacensību bez uzvarētājiem. Kam tiks balvas un slava? Lai mazinātu gaidīšanas spriedzi, organizētāji rīkoja jautrus konkursus. Triju āliņģu visātrākajā urbšanā uzvarēja Vilis Gaidelis. Tomēr kaut kāda kompensācija par norāvušos trofeju! Zīmīgi ir tas, ka uz starta ar spēkavīriem nebaidījās iziet pensionāre Vera Kunceviča, kura saņēma balvu “Par gribu uzvarēt”. Vēl bija jauns ļoti aizraujošs konkurss — kurš pirmais noķers zivi. Nepagāja ne minūte, un kļuva zināms uzvarētājs. Tas bija Sergejs Kritenko. Trofejas lielums ir komercnoslēpums.
Tagad par galveno. Par ziemas makšķernieku festivāla varoni kļuva jaunais Edgars Babris. Viņa trīs mazie plauži svēra tieši 430 gramu. Balvas — zelta kauss, makšķernieka metāla kaste (labāka nemaz nevar būt!) un dāvanu karte 15 latu vērtībā — par labāko dienas trofeju. Vēlāk es uzzināju, ka Edgars ir kaislīgs copmanis, bet pastāvīgus treniņus viņš rīko uz Zirgezera. Tā ka šī uzvara visdrīzāk ir likumsakarība, nevis nejaušība. Sudraba kausu un firmas “Norfin” lieliskos ziemas zābakus ar neslēptu prieku saņēma “Varavīksnes” skolas pārstāvis Deniss Deiniks (380 g). Manuprāt, viņam vienkārši laimējās izšķirošā brīdī būt blakus Edgaram, kurš arī atrada laimīgo āliņģi. Pieredzējušo copmaņu ļoti aizskarto patmīlību zināmā mērā glāba Jānis Oboļevičs, kurš reģistrēja trīs eksemplārus, kas svēra 310 gramu. Brežņeva laiku urbja aizstāšana ar supermoderno Zviedrijas ražojuma urbi ir prieks, kas saprotams tikai makšķerniekam. Tā tiešām bija laimīga diena dzīvē! Pagātnē atzītajam favorītam un lieliskajam copmanim Jurim Vanagam šoreiz nācās samierināties ar papildbalvu — par kopējo svaru (1,1 kg). Protams, paveicās izredzētajiem — veiksme ir ļoti kaprīza dāma. Toties nav pat mājiena uz aizvainojumu, viss ir absolūti godīgi. Lūk, arī mani labie paziņas no Grāveru komandas atzinās, ka 5. martā viņi sadomāja braukt nevis uz sacensībām Ag-lonā, bet gan uz Krāslavu, kur organizācijas līmenis vienmēr ir nevainojams. Paldies par komplimentu, kolēģi!
Izdarīsim kopsavilkumu. Teikšu atklāti, ka mani iepriecina paaudžu — Krāslavas festivālu organizētāju, dalībnieku un uzvarētāju — maiņa, kā arī apskaužamā masveidība par spīti krīzēm un citām sadzīves likstām. Tāpēc vēl jo vērtīgāki ir domubiedru svētki un jo dārgākas balvas.
No visas brašo copmaņu saimes liels paldies sakāms organizatoriem tiesniešiem Jurim Valteram, Jānim Muižniekam un Arnoldam Skerškānam, kā arī sponsoriem — Krāslavas novada domei, firmām “Nordserviss”, “Reta”, “Silans”, “Log-serviss”, “Almera 7”, kā arī “Lapkovskis un dēls”, kura nodrošināja pilsētas makšķernieku nogādāšanu uz ezeru. Pacienāsim ar zivtiņām, bet tikai nākamreiz.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
