Izvaltas trīs vaļi

“Labdien, šajā saltajā ziemas dienā!” sapulcējušos publiku uzrunāja tautas nama vadītāja Anastasija Platace. “Paldies, ka esat ar mums šajā neparastajā un saviesīgajā pasākumā — tiem, kam pāri 25! Šeit šodien gadiem nav nozīmes, ir tev 25 vai 50, 60, 70 vai 80. Galvenais, ka tu pats jūties labi. Lai šodien visi mēs justos omulīgi un jautri, būtu dziedoši un dejojoši, jums būs pašiem aktīvi jāiesaistās pasākuma gaitā.”

Dejas grīdas dēļus pirmās iemēģināja viešņas — austrumu dejas studijas grupas “Xabibi” meitenes ar savas dejas kustībām visai viegli iekvēlināja pasākuma dalībnieku, it īpaši vīriešu kārtas, sirdis. Tie bija pirmie vētrainie aplausi, bet ne pēdējie. Priekšā bija citi pašdarbnieku uznācieni, turklāt kādi!

Vienu no īsajām pauzītēm pasteidzās izmantot Izvaltas čaklākā adītāja Valentīna Celitāne, kura uzdāvināja pašas rokām darinātās vilnas zeķes un cimdu pāri Izvaltas kultūras dzīves trim vaļiem, uz kuriem te viss turas: aplausiem skanot dāvanas saņēma Anastasija Platace, Lidija Zeiļa un Irēna Delvere. Tēlaini runājot, pensionāre parūpējās, lai tautas nama vadītājai, jokdarēm Zoļai un Zepai ir silta peldēšana mūsdienu saltajā kultūras okeānā. Ar šiem cilvēkiem Izvalta asociējas ļoti daudziem cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus pagasta robežām.

Lūk, arī ielūgumā bija rakstīts, ka uz saviesīgo pasākumu aicina Zoļa un Zepa. Kas par to, ka šī nav nekāda jubileja! Galu galā, arī 28 gadi dramatiskajā kolektīvā ir zīmīgs cipars! Fakts, ka februārī ir 28 dienas, mums taču arī šķiet visai zīmīgs. Turklāt divi plus astoņi ir desmit, redz arī apaļš cipars, turklāt — cik skaists! Nezinu, šādas vai citas domas vedināja mājsaimnieci Skaidrīti Rubeni sarakstīt apdziedāšanas dziesmas Zoļai un Zepai, kuras šo savdabīgo dāvanu uzņēma ar lielu prieku un gandarījumu. Savukārt pensionētā skolotāja Eleonora Jefimova veltīja dzeju Zoļai un Zepai, kas arī izskanēja zālē.

Šīs jaukās un izpalīdzīgās dāmas, bez kurām nav noritējis gandrīz neviens pasākums, ir smīdinājušas tautu ar pašu izdomātiem jokiem jau tālajā 1983. gadā. Vienmēr no viņām esam gaidījuši kaut ko jaunu un pārsteidzošu. Viņas ir kā vakara naglas, kā punkts uz burta „i”. Viņas nelika vilties — kas par lielisku deju! Sevišķi, kad meiča uzmet kāju puisim uz pleciem un abi noturas kājās! Šķiet, Zoļai un Zepai šoreiz īsti pie sirds negāja tas, kas bija servēts uz galdiem. Abas izdomāja, ka vajadzētu padalīties ar publiku savās pavāra amata prasmēs un pat ļaut pierakstīt viņu recepti. Domāts darīts! Galds zāles vidū, jauks mīklu pankūkām jeb bliņām. Līdz ar produktiem, no somas tika izceltas divas identiskas pudeles, un viena visus laiku piekodina otrai: galvenais nesajaukt eļļu ar “dezinficēšanas” šķidrumu! Sāka ar trauku ”dezinficēšanu”, bet “dezinficējošo” līdzekli izlēja, nē, salēja, nu, jūs jau zināt, kur... Stiprs izrādījās, mīklu pavāre nolēma iejaukt turpat uz galdauta — ko velti liekus traukus smērēt. Pudelītes nesajuka, bet trauku bija pamaz, to ”dezinficēšana” pēc katra produkta pavārei izrādījās smags pārbaudījums. Galu galā viņa vairāk sāka uzticēties arī palīdzei, bet rezultātā mīklā iejaucās uz papīra rakstītā recepte un pavāres līdz cepšanai pat netika... Toties skatītāji burtiski pieauroja zāli: “Atkārtot, atkārtot...”

Pavāres paglāba četri puiši, kuri pārģērbās meitu kostīmos un paziņoja, ka tagad rādīs to, ko pa šiem 28 gadiem apguvuši no Zoļas un Zepas. Labi skolnieki izrādījās, ja jau izvaltieši arī viņus sauca uz “bis”!

Lasāt un domājat, ka izklausās pēc leģendas? Kāpēc ne? Varbūt kādu reizi par Zoļu un Zepu sarakstīs grāmatu, kurā ar kādu vārdu būs pieminēta arī Izvalta — vieta, kurā dzimst talanti.

Juris ROGA