Daudzu, ja ne visu cilvēku ar veselo saprātu sapnis ir tāds, lai pastāvīgie ikmēneša ienākumi obligāti pārsniegtu izdevumus. Tas ir, pelnīt tik daudz, lai pietiktu dzīvei un zināma summa paliktu “visādam gadījumam”. Diemžēl vairākuma mūsu tautiešu sapnis šodien ir nepiepildāms — savilkt galus kopā izdodas retam laimīgajam. Tāpēc iespēju iegādāties jebkuru jaunu mantu vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs vērtē ļoti skrupulozi, ar visu atbildību par savas ģimenes visai ierobežoto ikmēneša budžetu.
Lūk, arī Andris, dodoties uz tirgu pēc apaviem un aplēšot, cik ilgi vēl pieturēsies ieilgusī saltā ziema, taisījās nopirkt siltus zābakus, kas kalpos viņam vismaz līdz īsta, nekalendāra pavasara sākumam. Un todien jaunajam cilvēkam, kā viņam pašam likās, laimējās: Krāslavas tirgū viņš iegādājās pēc izskata labus, turklāt samērā lētus zābakus (tie maksāja nedaudz vairāk par 10 latiem). Pat priecājās par pirkumu — tieši divarpus dienas. Trešajā dienā jauniegādāto zābaku zole pārlūza — turklāt gan labā, gan kreisā (attēlā).
Cerības uz to, ka apavus izdosies saremontēt, konstatētie bojājumi praktiski neatstāja — nemainīt taču zoles pilnībā! Tāpēc par vienīgo izeju no situācijas Andris uzskatīja nekvalitatīvo apavu apmaiņu pret citiem vai naudas atmaksu. Tikai, lūk, tirgus pārdevējs bija citās domās. Ja īsi, viņa domu var formulēt ar vienu frāzi: sak, ja visiem sākšu mainīt, kas tad paliks man? Uz ko Andrim radās pretjautājums: ja cilvēki nāk, respektīvi, prece, bez šaubām, ir sliktas kvalitātes. Kāpēc tad vispār tādus tirgot? Cerēt uz to, ka cilvēks vēlāk negribēs zaudētās sum- mas dēļ tiesāties un meklēt taisnību?
Problēmu ar naudas atmaksu varētu atrisināt daudz vienkāršāk, ja Andrim būtu čeks, kas apliecina apavu iegādi. Taču viņam čeka nav. Mums nav kļuvis par paradumu pieprasīt tirgū čeku! Ja, iegādājoties dārgas, lielgabarīta preces, mēs vismaz glabājam šos dokumentus, tad, pērkot tirgū, daudziem pat neienāk prātā prasīt čeku. Vēl jo vairāk vietējā tirgū, mēs taču cits citu pazīstam, atceramies. Un pārdevējs vis- drīzāk negribēs zaudēt pircējus — tagadējos un potenciālos, nesāks sarežģīt situāciju: slikta slava seko... Tomēr nē! Pierastais “gan jau” nostrādā nebūt ne vienmēr.
Starp citu, pirkuma čeks palīdz cilvēkam krietni vieglāk aizstāvēt savas intereses. Ja neizdosies vienoties ar pārdevēju par konflikta izšķiršanu miera ceļā, pircējs varēs iesniegt tam rakstisku sūdzību, pievienojot čeka kopiju, uz ko pārdevējam 10 dienu laikā jādod pārliecinoša un argumentēta atbilde. Ja arī pēc tā pusēm paliek savstarpējas pretenzijas, pircējam jādodas tieši uz Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kur viņam noteikti palīdzēs. Starp citu, tas viss, kā jau bija sacīts, iespējams tad, ja ir čeks un stingra vēlēšanās atgūt savu naudu. Pat ja tā ir visai ilgstoša un nogurdinoša procedūra.
Taču atgriezīsimies pie mūsu gadījuma: pārdevējs, ar kuru man izdevās aprunāties, savu atteikumu apmainīt zābakus pamatoja ar to, ka pircēja atnestie apavi bija krietni novalkāti. Starp citu, tūdaļ piebilda, ka ir gatavs atkal tikties ar aizvainoto pircēju un atrast kompromisu, tā teikt, “tīri cilvēciski”. Bet “sliktas kvalitātes preces pārdošanas” sakarā? Pie mums taču pieprasījums rada piedāvājumu. Allaž bija tādi, kuri labāk pirka dārgākas, taču labākas preces. Nav mazums arī tādu, kuri atzīst par labāku ņemt preci par zemāku cenu, bet biežāk...
Tāpēc atliek tikai cerēt, ka gaidāmais pārdevēja un pircēja dialogs būs konstruktīvāks nekā iepriekšējais.
Marina NIPĀNE
.jpg)
.jpg)
