Lauku ģimenes ikdiena

Zinaīda ir Veronikas un Aleksandra Andžānu vedekla. Jā, jā to dimanta kroņa kāzu jubilāru, par kuriem nesen rakstījām avīzē! Pati viņa nāk no Šķaunes puses, savulaik mācījusies Ogres profesionālajā skolā par adītāju, bet apgūtajā profesijā nestrādāja. Iepazinās ar Jāni, apprecējās, piecus gadus padzīvoja pie Jāņa vecākiem Andžānu ģimenes mājā, tad nopirka savu māju ezera krastā. Abu laulībā nākuši pasaulē trīs bērni. Vecākais dēls Dainis traģiski gāja bojā, tas jau kapu kalniņā. Vidējais Arnis tā arī nav apguvis profesiju, taču viņš ilgus gadus strādājis Rīgā celtniecībā, bet tagad dzīvo laukos un palīdz mammai. Visjaunākā ir meita Lilita, kura šodien dzīvo un strādā Rīgā. Savu pirmo (pavāres) profesiju apguva Dagdas arodvidusskolā, bet pamazām izveidoja karjeru: grāmatvede, psiholoģe, sabiedrisko attiecību speciāliste. Četru bērnu māte.

Brīžiem laika ritējums ir nežēlīgs — Zinaīdas vīrs Jānis aizgājis viņsaulē. Nav viegli uzturēt māju invalīdei, tālab Zinaīda pateicīga, ka viņai blakus ir dēls Arnis, kurš palīdz mātei ne tikai mājas darbos, bet arī tūrisma biznesā — sataisīt kādu mēbeli, nojumīti ezera krastā. Dēls labprāt strādātu algotu darbu, bet...

Arnis: “Nesen atkal meklēju darbu celtniecībā Rīgā, taču neko neizdevās atrast. Daudzas iesāktās mājas nekust no vietas — pamati ielieti un viss. Līdz šim celtniecībā nostrādāju astoņus gadus, ziemā veicu iekšdarbus, vasarā — pamati, jumti, citi ārdarbi. Būvniecības buma gados reiz pat ziemā likām jumtu, nosalām mežonīgi. Pusstundu pastrādā, divas sēdi telpās, sildies. Nekādās celtniecības skolās neesmu gājis, mācījos strādājot. Kad te pa gateriem apnika grabināties, aizbraucu uz Rīgu. Spēks kaulos ir, vispirms iemācījos iekšdarbus, tad aizgāja arī pārējie darbi. Tajos treknajos gados varēja labi nopelnīt, tagad par to pašu maksā smiekla naudu, bet arī tādu darbu nevaru dabūt. Nākas sēdēt laukos, palīdzu mammai.”

Audzinot bērnus, Zinaīdai nebija iespēju un laika veltīt sevi algotam darbam, viņa pavisam nedaudz pastrādājusi lopkopībā, taču mājlopus savā mājsaimniecībā netur veselības problēmu dēļ. Viņa ļoti mīl bļitkošanu, makšķerēšanai vasarā laiku atlicināt grūti, jo ir jāgādā par nelielo tūrisma biznesu.

Zinaīda “Neskatoties uz finanšu krīzi valstī, atpūtnieki pie mums brauc, bet nav viņu īpaši daudz. Faktiski izdzīvoju no invaliditātes pensijas. Ir pāris kazu un vistas. Turēt gotiņu man pārāk smagi, ar kazām ir vieglāk, un piens veselīgāks. Ērces? Jāpalūdz Dievu, Dievs sargās. Par visu dzīvē ir jālūdz Dievu!”

Bļitkot Zinaīdu iemācīja dzīvesbiedrs, kurš pats bija aizrautīgs makšķernieks un zivis skaitīja kilogramos. Kādreiz viņa ņēma rokās ledus cirtni, tagad uz ezeru dodas ar urbi. Pēc sarunbiedres sacītā, šogad zivis ķeras ļoti labi, kā nevienu gadu. Vienā mēnesī vien noķērusi aptuveni 25 kilogramus zivju. Bija palieli asari, tā ap 300-400 gramu, pat kilogramu smaga līdaciņa bija trāpījusies. Šogad Zinaīda pat iesāka vest makšķernieka kalendāru. Sacensībās startējusi ārkārtīgi reti, nav laba urbja. Savam priekam daudz neurbj, ja ķeras, tad viena vai divu āliņģu pietiek. Ja nē, tad neķeras nekur.

Viņa nebaidās ielūzt. Uzsver, ka makšķerniekam esot jādomā ar galvu, nevajag lieki riskēt un līst uz tumša ledus vai nepazīstamās vietās.

Zinaīda: “Pavasarī vispār nav ko iet uz ledus. Sevišķi šogad, kad ledus vispār daudzviet ļoti vājš. Jāzina, kur tek siltas straumes, jāzina avotu vietas. Es makšķerēju pie sava krasta, visas vietas man šeit labi zināmas, zivis ķeras, ko lieki skraidīt. Makšķerēju vairāk sava prieka pēc, lomu sacepu pāris reizes nedēļā, pārējo izbaroju vistām. Es zivis neēdu katru dienu, bet vīrs savulaik sacīja, ka viņš zivis ēstu katru dienu.”

Zinaīdai ir vēl daži hobiji. Viņa ir laba rokdarbniece — darina skaistus tamborējumus un ada viskautko. Skolas gados, mācoties kādā piektajā vai sestajā klasē meitene pievērsās zīmēšanai. Viņai gribējās uzzīmēt katru ziedu, bet tam nebija daudz laika. Pirms pieciem gadiem Zinaīda pievērsās gleznošanai ar eļļas krāsām, viņas gleznās praktiski ir tikai ziedi. Izstādē šīs gleznas nav pabijušas, jo Zinaīda kautrējas tās kaut kur piedāvāt: “Cilvēki ir mācījušies glezniecību, bet ko es — pašmācības ceļā...”

Mīlestība uz ziediem Zinaīdai nāk no tēva, kurš ilgus gadus nodarbojies ar ziedu audzēšanu. Šī mīlestība vislabāk redzama vasarā, kad mājas slīkst krāšņajās puķēs, turklāt puķu dobes vienmēr perfekti izravētas. Bet arī tas nav viss — Zinaīda ir laba floriste. Viņas darinātie Ziemassvētku vainadziņi ir sevišķi skaisti, tapuši praktiski tikai no dabīgiem materiāliem. Tādus Krāslavas tirgū nenopirksi, varbūt tikai Daugavpilī. Veronikas un Aleksandra Andžānu acis priecē arī vedeklas gatavotās sauso ziedu kompozīcijas. Bet arī šo savu prasmi Zinaīda neafišē. Tādi jau ir tie lauku ļaudis — apdāvināti, bet pieticīgi un klusi.

Juris ROGA