Tas bija tā vērts!

Ginta Vedļa: “Apmeklēju mājas lapu www.enudiena.lv un aizpildīju attiecīgu pieteikumu. Vēlējos ēnot ķirurgu, neiroķirurgu vai ginekologu, jo pēc vidusskolas pabeigšanas plānoju studēt medicīnu, tālab vienu no šīm nozarēm gribēju papētīt tuvāk. Mani apstiprināja ginekoloģijas jomā. Rīgas dzemdību namā man bija jāierodas plkst. 9.00, braucu ar reisa autobusu. Mēs bijām 14 meitenes. Interesants fakts — pērn ēnotāju pulkā bija arī viens puisis, bet šogad tikai meitenes. Mūs sadalīja grupiņās, es biju kopā ar divām meitenēm. Viņas tika pie vecmātēm, es pie — ārstes, kura gāja palīgā vecmātēm, ja viņas nevarēja pieņemt bērnu. Tā kā tobrīd darba nebija, ārste mani nosūtīja uz dzemdību zāli, kur uz dzemdību galda jau gulēja sieviete ar vēderam pievienotu aparatūru. Palātā bija dzirdami bērna sirdspuksti, vecmāte mani apsēdināja tā, lai labi redzu, kā bērns dzimst. Ieradās arī dzemdētājas vīrs, mediķiem bija grūtības sazināties ar dzemdētāju, jo ģimene bija kurl- mēma. Nācās rakstīt zīmītes, lai informētu par to, kas viņai ir jādara. Tā kā dzemdības nevedās raiti, atnāca arī ārste, pēc divām stundām piedzima puika, kurš svēra 4200 gramu.

Kad mani apsēdināja pretī dzemdētājai, es domāju, ka noģībšu, bet izrādījās, ka nekas traks tas nav — bērni piedzimst skaisti. Kad vecmāte piedāvāja dzemdētājas vīram pārgriezt bērna nabas saiti, viņš tajā brīdī kļuva bāls, taču visu izdarīja. Turklāt dzemdību laikā nemitīgi mierināja savu sieviņu. Bērnu ielika speciālā gultiņā, virs kuras bija ieslēgs apsildāmais aparāts. Medmāsa nosvēra bērnu, izmērīja augumu, veica citas pārbaudes. Sievietei šīs bija otrās dzemdības. Pa to laiku blakus palātā atveda citu sievieti, kura dzemdēja jau sesto reizi, kopā ar otru meiteni aizgājām turp. Sievietei bērns piedzima 15 minūtēs, pat vīrs nepaspēja atbraukt. Bērna nabas saiti pārgrieza vecmātes ēnotāja, gadus 15 veca skolniece. Arī es piedzīvoju saviļņojošu brīdi — vecmāte iedeva bērniņu man, es to nodevu mātes rokās. Bija tik ļoti bail paņemt rokās mazo dzīvībiņu, bet visu paveicu labi. Vēl mums bija iespēja vērot pēcdzemdību procedūras, kuras tika veiktas dzemdētājai. Uzzinājām daudz interesantas informācijas, tostarp: ko var un ko nevar darīt sieviete pēc dzemdībām, ka piedzimstot bērnam nav noteiktas acu krāsas, tā izveidojas tikai pēc pusgada, un citu. Vispār man paveicās, jo tiku laikā, kad bija dzemdības un ieraudzīju vairāk nekā cerēju. Turp braucot domāju, ka neredzēšu neko vairāk par slimnīcas palātām. Pārliecinājos, ka tiešām gribu studēt medicīnu, ka ginekologa profesija ir ļoti interesanta.

Alīna Pumpiša: “Caur mājas lapu internetā pieteicos ēnošanai uz SEB banku, Nordea banku un saistībā ar tūrismu. Mani apstiprināja ēnošanai uz Nordea bankas filiāli Rīgā. Bankā bija jāierodas plkst. 10 no rīta, ēnotāju bija daudz. Vispirms mums bija lekcija par banku kā tādu. Lekcija nebija garlaicīga, jo pasākumā aktīvi iesaistīja ēnotājus. Tālāk bija vēl interesantāk — notika ekskursija pa banku, mums pastāstīja arī par bankas interjera dizainu. Izrādās, ka šīs bankas darbinieki iestājas par ekoloģisku vidi un tas ir ievērots bankas dizainā. Mēs gribējām redzēt seifu, bet sacīja, ka turp mums nedrīkst iet.
Es biju profesionālās vadības departamenta vadītāja Zigmāra ēna. Viņš izstāstīja, kāpēc izvēlējās šo profesiju, kāpēc izvēlējās darbu šajā bankā, kurā strādā jau piecus gadus. Nedaudz redzēju viņu darba procesā — gājām uz sapulci, kurā viņš apmācīja citus darbiniekus, kā vest sarunas ar cilvēkiem, kuri ņem kredītu. Man ļāva ieskatīties dažos bankas dokumentos, no kuriem neko daudz nesapratu, vienīgi atceros, ka dažas summas bija ļoti lielas, ar daudz nullēm. Lai gan praktiski padarboties nebija iespēju, neesmu vīlusies. Zigmārs arī ieteica, kur būtu labāk mācīties. Ja līdz šim es domāju doties uz Latvijas Universitāti studēt tūrisma jomu, tagad es šaubos, vai šī izvēle būtu pareizā.”

Baiba Cimoška: “Es pieteicos tikai Saeimas deputāta ēnošanai vairāk uz labu laimi, jo necerēju, ka mani apstiprinās. Man bija dots ēnot Zaļo un zemnieku savienības deputātu Oskaru Zīdu. Savlaicīgi ierados Rīgā, ēnotāju izrādījās ļoti daudz. Vispirms katrs izņēmām caurlaidi, jo bez tās Saeimā neielaiž. Pretī Saeimai ir ēka, kurā ir deputātu kabineti. Gājām turp, mūs pārbaudīja, vai līdzi nav kādas aizliegtas lietas, pat telefonu sākumā vajadzēja izslēgt. Kopā ar vienu meiteni no Liepājas atradu sava deputāta sekretāri, kura mūs iepazīstināja ar deputātu Oskaru Zīdu un viņa palīgu. Kādu stundiņu parunājām, mēs stāstījām par sevi un plāniem, viņi — par sevi, kā un ko ir sasnieguši. Starp citu, Oskara Zīda sieva ir no Andrupenes.
Pēc tam piedalījāmies plenārsēdē par Latvijas vēstures jautājumiem, kurā sevišķi skaļi diskutēja par to, vai Latvijas vēsture jāmāca skolās kā atsevišķs priekšmets. Tas man bija nogurdinoši: viņi tur runā, bet man nāk miegs. Sekoja ekskursija pa Saeimu, izstaigājām visas zāles un bijām arī tajā, kurā glabājas Saeimas dāvanas, tur tiešām to daudz un dārgas.

Amfiteātra zālē visus uzrunāja Solvita Āboltiņa, kura izstāstīja savas karjeras ceļu līdz spīkera amatam, bet visinteresantākā bija Rimševiča kunga prezentācija par Latvijas ekonomikas atdzimšanu. Lai arī prezentācija bija ilga, bet tā patiesi aizrāva. Vērojām arī sēdi, kurā “Vienotība” ar ZZS diskutēja par jauno tiesībsargu, tās bija asas partiju domstarpību dēļ. Apmeklējām Saeimas bibliotēku, kas ir ļoti liela. Tika organizēta visu ēnu kopīga fotografēšanās uz Saeimas kāpnēm, bet dalībnieku bija tik daudz, ka ne visas sejas bildē saskatāmas. Kad mēs atnācām pie sava deputāta, mums uzreiz sacīja, ka tiksim uzlūgtas pusdienās. Tā ka mums nekas nebija jāmaksā arī par pusdienām Saeimas ēdnīcā.

Es neplānoju kļūt par deputāti, vienkārši gribēju uzzināt, kāds ir deputāta darbs. Līdz šim plānoju studēt Latvijas Universitātē, bet ēnu dienā man ieteica dažas citas izglītības iestādes. Tagad esmu pārdomās.

Elīna Antonova: “Mans tētis ir ģimenes ārsts, strādā pašvaldības iestādē ”Veselības un sociālo pakalpojumu centrs “Dagda””. Ēnošanai pie viņa pieteicos kopā ar Sandru Plakošu. Mēs abas domājam apgūt kādu profesiju no medicīnas jomas. Tētis sacīja, ka nebūs interesanti sēdēt ar viņu kabinetā un klausīties sarunas ar slimniekiem, tāpēc aizveda mūs uz procedūru kabinetu, kur sagaidīja viesmīlīga medmāsa, uzcienāja mūs ar tēju. Viņa izstāstīja, kādas procedūras veic, kādas zāles ievada vēnā, pastāstīja par kolbiņām, krāsu nozīmi un citu informāciju. Kad sāka nākt pacienti, parādīja, kā jāņem asinis, kā atrast vēnas. Visu uzmanīgi klausījāmies, un pēc stundas mums piedāvāja pašām ņemt asinis no vēnas, protams, ar pacienta piekrišanu un medmāsas palīdzību. Tas mūs pārsteidza.”

Sandra Plakoša: “Cilvēki izrādījās ļoti atsaucīgi, sacīja, arī jaunajiem reiz ir jāmācās. Spriedām, kādas būs mūsu emocijas? Vai, ieraugot asinis, viss būs kārtībā? Viss pagāja lieliski. Tika dota iespēja ierakstīt pacienta datus un informāciju par analīzēm speciālā žurnālā. Apskatījām arī jauno ultrasonogrāfijas aparātu.”

Elīna Antonova: “Mums parādīja, kā tiek veikta kardiogramma sievietei. Bija interesanti, diemžēl paciente nervozēja un nevarējām padarboties pašas. Bijām pie zobārsta, kur mums parādīja visas ierīces, kas nepieciešamas stomatologiem, jaunās slimnieku kartiņas un kā tās aizpildāmas, pastāstīja, ka ir daudz jāmācās, un tās ir visdārgākās mācības, jo nav budžeta vietu. Bija arī pacienti, bet pašu ārstēšanas procesu mēs neskatījāmies, jo nebija patīkami. Vēl bijām dienas stacionārā, kur atrodas smagi pacienti. Bijām pārsteigtas par to darbu, ko veic māsiņas, var tikai apbrīnot viņu pacietību!”

Pierakstīja Juris ROGA