Pusgadsimta vēstures trīs lappuses

Rīt plkst 15.00 kultūras namā notiks plašs koncerts, kas atklāj Krāslavas mūzikas skolas 50. gadadienai veltīto jubilejas pasākumu sēriju. Visa gada garumā jūs, godājamie skatītāji, gaida daudz skatuvisku pārsteigumu, bet laikraksts “Ezerzeme” kā vienmēr sīki pastāstīs par tiem saviem lasītājiem.

Šodien mēs sākam jubilejas publikāciju ciklu un pastāstīsim par trim pedagogiem veterāniem.

Direktors celtnieks

Laiks traucas uz priekšu kā urdzošs strauts, kas iztek no Latgales pakalna virsotnes. Skaistuma ziņā pasakainā daba jutīgajā dvēselē modina mūziku, kas raujas uz āru.

Akordeons, pagātnē populārākais instruments, nav zaudējis savu maģisko ietekmi uz klausītājiem arī tagad, kad papilnam elektronisko mūzikas instrumentu. Tango un fokstroti, valši un polkas nav pakļauti laika ritumam. Tie arī šodien turpina uzjautrināt kāzu viesus, ballīšu pastāvīgus apmeklētājus un pikniku cienītājus. Tici vai netici, bet mūzikas skolas vecākais skolotājs Vitolds Kekļa pedagoga darbam veltījis 46 gadus! Šajā laikā sagatavots divsimt akordeonistu, lūk, jums arī atbilde uz jautā-jumu, kāpēc mūsu pusē vienmēr bija daudz kāzu muzikantu. Labākajos laikos mobilo ansambļu skaits pārsniedza ceturtdaļsimtu. Krāslavas muzikantus pazina ne tikai vairākumā Latvijas rajonu, viņi bija ļoti pieprasīti arī kaimiņrepublikā Baltkrievijā.

Neviena vara nelutināja pedagogus ar lielām algām, tāpēc labākajos dzīves gados skolotāji muzikanti neatteicās no ielūgumiem spēlēt kāzās. Cik gan tādu muzikālu komandējumu ir bijis viņa mūžā, mans senais paziņa nemaz nevar saskaitīt. Bet, lūk, viens gan dziļi iegūlis atmiņā.

Kādu reizi izbraukumā uz Mioriem izdevās tik vareni nospēlēt kāzas, ka jaunlaulāto vecāki pasniedza muzikantiem prēmiju — kasti kūpinātu zušu uz trim. Tā bija nedzirdēta bagātība! Tikai trīs dienas smaga darba svešajā pusē tā nogurdināja mūsu kāzu muzikantus profesionāļus, ka, atgriezušies Krāslavā, viņi izkrāva mūzikas instrumentus, bet par dārgo dāvanu aizmirsa. Tā delikatese aizceļoja atpakaļ uz Baltkrieviju. Līdz šim sāp sirds...

Taču jokus pie malas! Pedagoga galvenais prieks — lepnums par saviem audzēkņiem, kuriem mūzika palīdzēja atrast savu vietu dzīvē. Sen tas bija, bet patīkami atcerēties, ka Gaļina Prokofjeva un Ludmila Vihrova no pedagoga Vitolda Kekļas pirmā izlaiduma tagad pasniedz mūziku skaistajā ostas pilsētā Ventspilī. Un ne tikai viņas. Anatolijs Livča un Svetlana Murašova arī izvēlējās pedagoga profesiju. Vispār akordeons ir tas instruments, kuru muzikants visu dzīvi neizlaiž no rokām. Tas gan izkliedēs skumjas, gan izdaiļos jebkuras viesības. Vīrieši pedagogu kolektīvā allaž ir zelta vērti. Tā pēc trim darba gadiem Krāslavā pedagogs akordeona klasē negaidot kļuva par direktoru. Un ar zināmu nolūku: vienstāva ēka tagadējā Lāčplēša ielā kļuva par šauru. Bija lieli konkursi, sešdesmitajos gados mūzikas skolu apmeklēja pāri par 100 audzēkņu. Lūk, arī ceturtajam direktoram nācās pagaidām pārkvalificēties par celtnieku. Pasūtīt tāmi un saņemt nepieciešamo dokumentācija tikai pusgada laikā bija īpaša māksla, un jaunais vadītājs prata atrast pieeju arhitektiem. Kukuļus tolaik neņēma, bet no dāvanām neatteicās. Direktors, lāga dvēsele, neskopojās, griezās kā vāvere ritenī. Un guva vēlamo rezultātu: gada laikā mūzikas kabinetu skaits divkāršojās! Tie bija grūti, toties neaizmirstami laiki. Tā gribas ticēt, ka visas piespiedu pārcelšanās uz visiem laikiem paliks pagātnē. Mūzikas skola beigu beigās dabūja ēku, kas atbilst kultūras centra statusam.

Kurš iededzina zvaigznes

Mūsu rāmā piecu cilvēku saruna notika mājīgā ēkā, kur dzīvo mūzas. Bija rīta stunda, klases vēl tukšas... Ārā divdesmit grādu sals, tāpēc ļoti noderēja tēja, kuru ciemiņiem piedāvāja viesmīlīgā saimniecīte Olga Grecka. Viņa arī iecerēja šo laikraksta materiālu kā skaistu jubilejas koncerta papildinājumu. Vai tad viņai iespējams atteikt, vēl jo vairāk tāpēc, ka ilgajos mūsu sadarbības gados es neizgāzu nevienu mūzikas skolas direktores uzdevumu.

Olga uzmanīgi sekoja mūsu sarunai. Kad mani sarunbiedri pedagogi ar solīdu stāžu kautrējās, direktore tūdaļ neskopojās ar komplimentiem. Mūzikas skolas augstā autoritāte tapa ne uzreiz, tas ir vairāku paaudžu pedagogu kolektīvā darba rezultāts.
Man blakus sēdēja Gaļina Petunova. Caur pedagoģes briļļu lēcām es saskatīju sīkas krunciņas ap acīm, kas ir dzīvespriecīga rakstura pazīme. Ātri aizritēja gadi, bet es vēl tagad atceros tevi, Gaļina, sniegbaltajā līgavas kleitā un jautrās kāzas pašaurajā vecvecāku mājā Dau- gavas krastā. Acu priekšā redzu brašo bundzinieku Kostju Petunovu, kuru nekādi nevarēja savaldzināt vietējās skaistules. Atbrauca uz Krāslavu no tālienes Gaļina, ieraudzīja un uzvarēja. No likteņa neizbēgsi...
Daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, kad Gaļina mācījās Daugavpils mūzikas vidusskolā. Tur nejauši satikās ar Vitoldu Kekļu: Krāslavas mūzikas skolas vadītājam bija ļoti vajadzīgs pasniedzējs vijoles klasē. Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors Stanislavs Broks (lai viņam gaiša piemiņa!) bez ilgām pārdomām ieteica Gaļinu, bet meitenei bija jāmācās vēl gads. Krāslava viņu ieinteresēja uzreiz: agrāk nācās ciemoties pie kursa biedrenes Svetlanas Murašovas. Dabas skaistums un vietējo cilvēku atklātās sirdis veicināja iedvesmu. Kopš tā laika Krāslavā skan melodiskā vijoles mūzika.

No rītiem iesācēja pedagoģe apmeklēja nodarbības mūzikas vidusskolā, tad steidzās uz autobusu Daugavpils — Krāslava. Vakaros — atpakaļ. Pirmais izlaidums izrādījās ļoti veiksmīgs. No pieciem audzēkņiem divi sasniedza mū-zikas Olimpa virsotnes. Tatjana Borovika ir Liepājas valsts orķestra altiste, bet vijolniece Regīna Boželko spēlē Latvijas Valsts operas un baleta teātrī.
Pilnīgi dabiska ir talantīgo audzēkņu tieksme līdzināties saviem mīļajiem skolotājiem. Pedagoģes Gaļinas Petunovas trīspadsmit audzēkņu iestājās mūzikas mācību iestādēs. Ļubova Kagane pabeidza Telavivas mūzikas akadēmiju, Alla Raginis — mūzikas akadēmiju Polijā. Taču visizcilākos pa- nākumus guva Oksana Murašova. Viņa ir Dalasas operas otrā vijole, spēlē ne tikai ASV, bet arī Eiropas vadošajos orķestros un vēl veic pedagoga darbu un vada meistarklases Ķīnā. Pēdējā laika uzlecošā zvaigzne ir Zane Kurme, kura sekmīgi savieno mācības mūzikas vidusskolā ar pastāvīgu uzstāšanos uz skatuves. Katra tikšanās ar bijušajiem audzēkņiem pedagoģei ir vislielākais prieks.

Tāpēc vasaras brīvlaikā un atvaļinājumu laikā Petunovu vasarnīcu bieži apmeklē ciemiņi. Raugoties uz sava darba augļiem, Gaļina turpina saglabāt radošu jaunības dzirksti.

Mūzikas sidrabainās skaņas...

Krāslava un mūzika ir nedalāmi jēdzieni. Dzidrās melodiskās skaņas padara tīkamāku pelēko ikdienu un padara svētku pasākumus svinīgus. Olgas Greckas vadītais ansamblis “Krāslaviņa” jau ļoti sen ir pazīstams visā Latvijā, bet jaunie muzikanti tradicionāli piedalās un uzvar reģionālā, valsts un starp- tautiskā līmeņa konkursos un festivālos.

Vairāk nekā simts absolventu pēc dažādu mācību iestāžu beigšanas saistīja savu tālāko dzīvi ar mūziku. Arī Tatjana Griņko, meitas uzvārds Turkovska. Iestājusies uzreiz Krāslavas mūzikas skolas otrajā klasē, viņa izjuta klavieru kla-ses pasniedzējas Māras Reinbergas un mūzikas teorijas pasniedzējas Gaļinas Zaščerinskas pastiprinātu uzmanību sev. Viņu ietekmē dzima un tika realizēts sapnis pabeigt Daugavpils mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļu. Trešā veiksme un laimīga sakritība — mācīties pie paša Stanislava Broka. Tālāk pēc norīkojuma Tatjana iestājās Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, bet pēc kordiriģēšanas fakultātes pabeigšanas atgriezās dzimtajā Krāslavā, kur trīs gadu desmitus pasniedza teorētiskās disciplīnas mūzikas skolā. Bet vēl pasniedza stundas klavieru klasē. Strādāja pie pieciem direktoriem, taču ar īpašu siltumu atsaucas par Olgu Grecku: “Stingra, taču reizē taisnīga un cilvēciska. Pedagogu kolektīvā vienmēr valda radoša un labestīga gaisotne, kas arī palīdz gūt izcilus panākumus mācību un mūzikas procesā. Pašlaik nepārstāju brīnīties, kā varējām paspēt visur, un nožēloju to, ka tik ātri aizritēja dzīves labākie gadi. Tā taču arī ir īsta laime, kad vaļasprieks un darbs saplūst kopā.”

Pieredzējušie pedagogi, kuri, sasnieguši noteiktu vecumu, atvadījās no skolas, atklāti runāja par to, ka uzturēt audzēkņu dzīvo interesi par mūzikas, it sevišķi klasiskās apgūšanu prasa no pedagogiem īpašu talantu. Tāpēc mūsu mūzikas skolā iedibināta tradīcija smalki savienot mācību procesa nopietnību ar jautru atpūtu. Laiku pa laikam pedagogi nekautrējās pārtapt uz skatuves par humoristiem, kas arī samazināja distanci starp skolotāju un jauno muzikantu. Tatjana Griņko ar smaidu atcerējās, kā padomju atturības gados (bija arī tādi) skolas Jaungada sarīkojumā pieci pedagogi dziedāja un dejoja uz skatuves... peldpleznās. Skatītāji smējās, vēderus turēdami, un no malas nebija iespējams noticēt, ka var tā līksmot bez vīna. Un vēl bija gadījums, kad tapa neparasts ansamblis, kurā pedagogi spēlēja ne uz saviem instrumentiem. Par apstiprinājumu tam man parādīja fotouzņēmumu, kur Olga Grecka spēlēja... saksofonu. Fantāzija, humora dzirksts, īsta jautrība — labie rūķīši, kuri vienmēr mīt mūzikas mācību iestādē, kas kļuvusi par dzimtajām mājām skolotājam un audzēknim.

Mūsu sarunu pabeidza Gaļina Petunova: “Pagājušajā vasarā mūsu vasarnīcā ciemojās divi pāri. Jaunā vijolniece Ļuba Procevska pēc Daugavpils mūzikas vidusskolas beigšanas kaut kā nemanot kļuva par pieaugušu cilvēku un iepazīstināja mani ar savu dzīvesbiedru muzikantu. Bet Oksanas Murašovas vīrs Kurts, kurš ir vijolnieks profesors, atklāti pateica, ka gribētu strādāt ar maniem audzēkņiem ASV. Augstāku balvu dzīvē es netiku saņēmusi. Un bija jāredz, kā amerikānis pērās pirtī kopā ar mums vaiga sviedros, bet pēc tam pūta uguni krievu patvārī ar... zābaku kā ar plēšām.”

Aleksejs GONČAROVS