Andrupenes laukos saimnieko pašmāju zemnieki

”Pateicoties lauksaimniekiem, kuru pagastā ir visai daudz, lauksaimniecības zeme tiek izmantota gandrīz visa, pat nepietiek, lai izveidotu lielākas saimniecības,” stāsta Valentīna. “Otra problēma — zeme sadrumstalota mazos gabalos. Paplašināt zemnieku saimniecības bieži vien ir neiespējami, jo visa lauksaimniecības izmantojamā zeme aizņemta. Varbūt tāpēc te nav ne dāņu zemnieku, ne kādu citu svešu saimnieku uz mūsu zemes. Lai varētu veiksmīgi strādāt, mūsu pagasta zemnieki nomā zemi arī kaimiņu pagastos. Jā, gadās, cilvēki atsakās pilnībā no lauksaimnieciskās darbības vai samazina savu saimniecisko darbību, bet uzreiz ir vietā cits, kas labprāt paņems apstrādāt šo zemi. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības nav sevišķi labas, ir pat kalnainas, bet neskatoties uz to, visas izmantotas. Daži īpašnieki ir pilsētnieki, kuri zemi iznomā, bet ir arī tādi, kas paši nodarbojas ar lauksaimniecību.”

Graudkopība pagastā nav tik spēcīga kā lopkopība, tomēr pagasta teritorijā ir daži graudu audzētāji, kas šai nozarei pievērsušies ļoti nopietni. Pārējie graudus audzē pašpatēriņam, izmantojot lopbarībai.

Andrupenes zemnieki sākuši pievērsties bioloģiskajai saimniekošanai. Lauku attīstības speciāliste uzsver, ka dzīvē gandrīz katra saimniecība Latgalē ir bioloģiskā, bet saimniekam ir jāzina, kā to pareizi noformēt un strādāt. Nedaudz jākoriģē sava darbība, kas būtībā prasa minimālu spēku un laika patēriņu. Lielākas problēmas ir tieši dokumentu sakārtošanā. Pats smagākais darbs ir pierādīt, ka saimniekošana patiesi ir bioloģiska. Izdevīgums tajā, ka šobrīd tiek maksātas subsīdijas, ar kurām zemniekam nosedz tās izmaksas, kas viņam rodas, neiegūstot tik lielu ražu, kā pie intensīvas saimniekošanas.

”Kā bioloģisko produktu pie mums pārdod maz, un bioloģisko produktu pārstrādes rūpniecības šeit arī nav,” turpina Valentīna. “Ja mums būtu augļu dārzi, zemnieki varētu kooperēties un mēģināt sadarboties ar lielu bioloģiskas produkcijas kooperatīvu Preiļos. Bet mūspusē augļu dārzu nav. Zemnieki attīsta tās nozares, kas konkrētajā teritorijā bija stipras sovhoza gados. Andrupenē tad nebija augļudārzu. Varētu audzēt arī dārzeņus un citu produkciju, taču vajadzīgi lieli apjomi, lai to visu realizētu kā bioloģisku produktu.

Šogad, un būs arī turpmāk, liels pieprasījums pēc bioloģiski audzētiem dārzeņiem, tos labprāt izmantos vietējās skolas skolēnu ēdināšanai. Tāpēc ir vēl viena brīva tirgus niša, kurā zemnieki varētu aktīvi darboties.”

Tūrisms ir vēl viena interesanta nozare, kurā andrupenieši ir apsteiguši ne vienu vien. Valentīna uzskata, ka lielu lomu nozares attīstībā spēlē Andrupenes lauku sēta. Šis objekts neatņem viesu mājām un citiem saimniekiem tūristus, bet gan tieši veicina viņu lielāku pieplūdumu. Jo vairāk apmeklētāju Andrupenes lauku sētā, jo vairāk jaunu maršrutu, jo lielāka ir viesu interese par citiem tūrisma pakalpojumu sniedzējiem pagastā.

Valentīna: “Andrupenes lauku sēta ļoti veicina tūristu interesi par vietējiem tūrisma uzņēmējiem. Atbraukuši uz muzeju, viņi grib redzēt arī kaut ko ārpus tā teritorijas, atpūsties pie ezera, kādā viesu mājā. Tūrisms mūsu lauksaimniekiem ir kā papildnozare. Dažiem tūrisma uzņēmējiem pašiem ir algots darbs, citi attīsta kādu lauksaimniecības nozari. Kopaina ir raiba. Ne visi tūrisma objekti par tādiem uzskatāmi klasiskajā izpratnē, bet saimnieki vienalga uzņem viesus un piedāvā viņiem kaut minimālu atpūtas paketi, kaut kādu programmu. Ir gan melnā pirtiņa, gan telts vietas, gan makšķerēšana, gan izbraucieni ar laivu un citi piedāvājumi. Ziemā tūristi arī brauc, bet ne tik lielā skaitā, kā vasarā, un ne pie visiem.”

Viena no Andrupenes pagasta zemnieku nākotnes nozarēm varētu kļūt zivsaimniecība. Interese par to ir radusies, vis-maz viena zemnieku saimniecība ir gatava ar laiku strādāt šajā virzienā. Šis ir tikai neliels ieskats Andrupenes lauksaimniecībā, kas ir visai daudzveidīga. Pēc ilgāka laika šī ir arī pirmā ziema, kas zemniekiem sagādāja lielas raizes. Gada sākumā tik daudz sniga, ka piena mašīna nevarēja tikt no pagasta uz pagastu, kurus savieno valsts ceļi. Kad pagasti savus ceļus jau bija atbrīvojuši no sniega, valsts ceļi vēl bija aizputināti. Tieši tas radīja lielākās problēmas, jo piena savācējiem bija jābrauc apkārt.

”Tajās dienās piena savācējiem gāja smagi,” atceras Valentīna. “Vienā dienā mašīna brauc pustukša, otrā — nevar visu saliet un jābrauc vēl reizi. Paldies Dievam, ka saprotoši bija visi — gan pašu zemnieki, gan piena kombinātā. Elektropadeves traucējumi mūs tik ļoti nemocīja, ka citviet, turklāt lielākām un pat dažām mazām saimniecībām ir savi strāvas ģeneratori. Tiesa, ģeneratoru darbināšana sadārdzina ražošanu, jo tos jādarbina ilgi. Tādā ziemā, kā šī, vislielākie cietēji ir piena lopkopji, jo viņiem daudz kas jādara ar elektrību — mēslu transportieri jādarbina, govis jāslauc, piens jāatdzesē. Mūspusē par laimi nebija lielu problēmu, bet zinu, ka citiem gāja smagi.”

Juris ROGA