Ilgu un skaistu mūžu dzīvojot...

Zīlē, es samaksāšu...

“Tas būs ilgs un garš stāsts,” brīdina Veronika. ”Es nāku no lielas ģimenes, kura dzīvoja Pauliņos. Kad nomira tētis, man bija tikai 11 gadu. Mans onkulis — mammas brālis — dzīvoja viens šajā mājā. Gribēdams palīdzēt manai mammai, kurai bija grūti vienai audzināt tik daudz bērnu, viņš paņēma mani sev par audžumeitu, jo pašam bērnu nebija. Tā 13 gadu vecumā es nonācu šajās mājās, kur dzīvoju šobaltdien. Viņš arī apsolīja norakstīt man visu savu mantu un māju, kad sasniegšu pilngadību. Bet 17 gadu vecumā es paliku viena šajā mājā — onkulis nomira 1945. gada 9. maijā. Nācās pašai sēt labību un darīt visus citus lauku darbus. Grūti bija, bet tiku galā. Augustā man vajadzēja nodot valstij labības normu, kas bija jānogādā uz Dagdas pieņemšanas punktu. Pieci maisi bija salikti ratos, un devos ceļā — tolaik visu ar zirdziņiem darīja. Dagdā pie manis pienāca Aleksandrs — es viņu vizuāli pazinu, bet tikušies agrāk nebijām. Viņš pajautāja: “Vai tu arī labību atvedi?” Nedaudz parunājām. Pēc brītiņa pie manis pienāca čigāniete un piedāvāja pazīlēt. Es atteicos, bet viņa bija uzstājīga, kā jau čigāniete. Sacīju, ka nav ar ko samaksāt. Iejaucās Aleksandrs, kurš čigānietei sacīja: “Zīlē, es samaksāšu!” Pats stāvēja blakus un klausījās. Ziniet, es nekad neticēju čigānietēm, bet, kad viņa sāka stāstīt visu manu dzīvi bez kļūdām, nezināju, ko domāt... Tad sāka stāstīt nākotni, kas man šķita kā anekdote, kas skanēja aptuveni tā: “Meitiņ, tu domā, ka esi pārāk jauna precībām, bet gads nepaies un tu apprecēsies. Tev būs daudz bērnu, bet dzīve būs ļoti laba, jo vīrs gādās par bērniem un tevi. Kopā ar savu vīru tu nodzīvosi ilgus, ilgus gadus!”

Kā ūdenī skatījās...

Tā arī notika. Atnāca rudens, sākās večerinku laiks, Aleksandrs sadomāja mani bildināt. Es atrunājos: “Ko tu, vai tad es precēšos! Man tikai novembrī paliks 18 gadu!” Bet viņš nāca pie manis vakaros, uzvedās ļoti kulturāli un centās pierunāt precēties. Es vienalga spurojos pretī: ”Pie vīra negrasos, jo gribu desmit gadus staigāt pa večerikām, tāpat kā tu to darīji līdz saviem 28 gadiem!” Tad Aleksandrs apsolīja, ja apprecēsimies, viņš desmit gadus mani vedīs visur, kur gribēšu — uz dejām, večerinkām, visur. Un prasa man ceļu pie manas mammas. Dabūjis zināt ceļu, aizbrauca uz Pauliņiem, atveda manu mammu. Mammai viņš arī patika, man viņa sacīja: “Precies, meitiņ, būs vieglāka dzīve!” Pauliņos mammai mājās arī neviena vīrieša, abi mani brāļi bija leģionā, un man mājsaimniecība vienai jāuztur. Vēlāk mamma man atzinās: ”Meitiņ, ja tev būtu slikta dzīve, es mūžam justos vainīga, jo pierunāju tevi precēties...” Bet man ar vīru bija laba dzīve, vēlāk arī mamma atnāca dzīvot pie mums, šeit nodzīvoja 30 gadus, palīdzēja audzināt bērnus.”

Aleksandrs papildina sievas stāstu ar dažiem faktiem no savas dzīves: “Esmu dzimis un uzaudzis netālu — Basaligu sādžā. Vecākiem bija divi dēli un divas meitas, visi seši dzīvojām vienā mājā. Turklāt brālis bija precējies, viņam sieva un divi bērni. Kur es vedīšu savu sievu, kad apprecēšos? Domāju, vajag iet iegātņos. Pirmām kārtām apbraukāju vecās brūtes, bet viss velti. Meklēju tiktāl, kamēr sameklēju Veroniku.”

Solīts - darīts!

Kad Aleksandrs bija vienojies ar Veronikas mammu, varēja gatavoties laulībām un kāzām. Vajadzēja pasteigties, jo tuvojās gavēnis. Baznīcā prāvests nelaulāja, pirms jaunie nav sarakstījušies ciema padomē. Šī formalitāte tika nokārtota 2. februārī, ar prāvestu sarunāja, ka viņš abus salaulās svētdien, 15. februārī, Bukmuižas baznīcā. Tajā svētdienā baznīca bija ļaužu pilna — tika salaulāti seši pāri! Neskatoties uz kupenām un puteni, Aleksandrs un Veronika laimīgi nokļuva mājās. Veronika apgalvo, ka tautas ticējumos liela daļa patiesības: lūk, esot bijis gadījums, kad viens cits pāris mājupceļā izkrita no ragavām un vēlāk izšķīrās.

Veronika: “Atbraucām mājās, nodzērām nelielas kāzas gan viņa Basaligos, gan šeit, savā mājā, kas bija neliela, bet mans vīrs vēlāk to krietni paplašināja, piebūvējot klāt telpas. Dzīve ar viņu nebija garlaicīga, bet gan ļoti interesanta. Mēs tiešām gājām kopā uz dejām, večerinkām, es sen aizmirsu to viņa solījumu. Pienāca aprīlis, Lieldienas. Saku viņam, ka šodien večerinka tepat netālu — Patmalniekos. Aiziesim? Viņš skaļi iesmējās: ”Nē, šodien es neiešu, bet tu, ja gribi ej, es tevi laižu!” Apjuku. Kas nu ir noticis? Nekad tāda atbilde no viņa nebija dzirdēta. Kad ne jautāju, ne prasīju, viņš pats mani aicināja uz dejām. Uz mani skatīdamies, viņš turpina: “15. februārī apritēja desmit gadu, bet šodien jau aprīlis. Neiešu nekur, gribi, ej viena, es savu solījumu izpildīju!” Lūk, cik jautri dzīvojām! Turklāt mēs neko nopietnu nedarījām, neapspriedušies viens ar otru. Vienu dienu ciema padomes sekretāre, mana laba draudzene, saka: ”Tev daudz bērnu iet skolā, prasi viņiem brīvpusdienas!” Pārnācu mājās, atstātu sarunu vīram. Ko darīt, man saka, lai prasu bērniem brīvpusdienas skolā? Viņš tā dusmīgi uz mani paskatījās: “Tu ko domā?! Ja es pratu sagādāt tos bērnus, tad pratīšu arī pabarot un saģērbt!” Viņš strādāja bez atpūtas. Būdams labs galdnieks, izpildīja pasūtījumus mājās. Kā bērni aiziet gulēt, atbrīvo istabā galdu un izgatavo solus, krēslus, logu rāmjus, zirglietas vai ko citu, lai ģimenei būtu naudiņa.”

Vēsu prātu, zelta rokām

Aleksandrs darba nebijās kopš bērna kājas. Staigājis ganos, jau 13 gadu vecumā stājies blakus tēvam pļavā — ar izkapti pļāvis lopiem sienu. 16 gadu vecumā aizgāja strādāt algotu darbu būvniecībā, kļuva labs namdaris. Viņš arī labi pieprata kokapstrādes darbus, daudzas ģimenei nepieciešamās mēbeles izgatavojis savām rokām, tās nevainojami kalpo šodbaltdien, pat 1934. gadā izgatavotie ķeblīši neko nav zaudējuši ne stabilitātes, ne izturības ziņā. Nesen ģimene uz savas ādas pārliecinājās, ka veikala mēbeles izgatavotas pavirši: dažas dienas pirms jubilejas Veronikas galvu pārsita veikalā pirkta skapja durvis, kas negaidīti izkrita no sava stiprinājuma vietas. Šajā skapī Veronika ieskatās reti, bet uz jubileju vajadzēja audumu jaunam sarafānam. Rēzeknes slimnīcā viņai uzlika divas šuves, paturēt jubilāri stacionārā dakterim neizdevās, bet pa īso laiku, ko viņa pavadīja mediķu aprūpē, Veronika paspēja visus uzjautrināt un pārsteigt ar savu dzīvesstāstu.

Bet sarafāns uz iecerēto svinību laiku būs, mazmeita nolēmusi to sagādāt pati.

Kā ikviens vīrietis, arī Aleksandrs bijis dienestā armijā. Viņu iesauca 22 gadu vecumā Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā: “Labi atceros viņa pavēli neaiztikt krievus, kad tie šķērsoja Latvijas valsts robežu. Dienestu sāku Latvijas karavīra formā, mājas pārnācu ar citu formu mugurā. Ja atmiņa neviļ, jau nākamajā dienā Bukmuižā iebrauca vācieši...”

Aleksandram raksturīga liela atbildības sajūta. Viņš 15 gadus bija būvniecības brigadieris, kamēr celtniecībā pamatā izmantoja koku. Kad koku aizstāja ķieģeļi, viņš pats atteicās no amata, jo saprata, ka bez atbilstošām zināšanām un pieredzes darbā ar jauniem materiāliem nevarēs garantēt būvju drošību.

“Nebiju strādājis ar ķieģeļiem, baidījos, lai manā vadībā celtās ēkas nesabrūk,” savu tā laika rīcību paskaidro sirmgalvis.
Pensijā viņš aizgāja kā celtnieks, taču sēdēt mājās nebija viņa garā. Sovhoza laikos pēc koka darbiem pensionārs Aleksandrs 12 gadus nostrādāja smēdē par kalēju, pēc tam vēl kādu laiku tuvējā kaltē, kur vajadzēja uzmanīt temperatūras režīmu.

Bērni, mazbērni, mazmazbērni

Veronika pabeidza sešas klases, visu lielāko darba mūža daļu bijusi laukstrādniece, desmit pirmspensijas gadus — teļkope. Pensiju nopelnīja labu — 120 rubļu tajā laikā bija liela nauda. Turklāt pensijā viņa aizgāja pēc 50 gadiem, jo bija piecu bērnu māte. Pirmdzimtais — Pēteris — bija šoferis un atslēdznieks, Emīlija kļuva par pavāri, bet gandrīz visu dzīvi bija grāmatvede, Jānis izmācījās par elektriķi, strādāja arī par šoferi, traktoristu, kombainieri, Antoņina un Lūcija kļuva par kultūras darbiniecēm — abas bibliotekāres. Bija vēl viena meita, kura nomira agrā bērnībā. Diemžēl no visiem bērniem dzīva vairs tikai Emīlija. Vecīšiem ir desmit mazbērnu (trīs meitas un septiņi puiši, viens no viņiem traģiski gāja bojā) un 12 mazmazbērnu (5 meitas un 7 puiši). Redz, vectēva asinis izrādījušās stiprākas, lai gan paša bērnu paaudzē meitenes dzima vairāk. Četri mazbērni nav precējušies, tātad šis noteikti nav galīgais rezultāts.

Audzināšanas metodes

Interesanti būtu uzzināt, kā Veronika un Aleksandrs atpūtās? Kādi bija viņu hobiji? Izrādās, atpūtas tradicionālā izpratnē nebija. Pēc darba dienas sovhozā sākās otrais cēliens savā mājsaimniecībā. Ģimene ilgus gadus turēja 2-3 govis, sīklopus, cūkas, aitas, trušus, zirgu. Ziemā izsalušo augļu dārzu Aleksandrs atjaunoja pilnībā: “Kad dzīvoju Basaligos, tēvam bija dažas ābeles, plūmītes. Mēs, bērni, līdām kaimiņa dārzā, jo tur āboli šķita skaistāki un gardāki. Nolēmu, lai mani bērni nelīstu kaimiņa dārzā, vajag pašam iestādīt lielu augļu dārzu. Pēc sala bija izdzīvojusi viena meža ābele, es iestādīju trīs bumbieres, 12 ābeles, plūmju kociņus pat nesaskaitīju — tik daudz to bija!”

Pats par zivi top...

Ar hobiju meklējumiem Aleksandram galīgi neveicās. Varēja kļūt par ceļotāju, bet nekļuva, jo uz Minsku, Rīgu un Rēzekni brauca tirgot gaļu, lai bērniem būtu naudiņa mācībām. Viņam pašam nebija iespēju mācīties — visu dzīvi nodzīvojis ar vienas klases izglītību. Sāka mācīties otrajā klasē, bet uzbruka slimība, tēvs viņa skološanu pārtrauca, lai saglabātu dēlam veselību. Bet viņa gadījumā dzīves gudrības izrādījās vairāk noderīgas nekā būtu saņēmis skolas solā. Neveiksmīgi beidzās Aleksandra mēģinājumi kļūt par makšķernieku. Basaligos viņam šajā ziņā nebija nekādas pieredzes, jo tuvumā nebija ne upītes, ne ezera. Kad apprecējās un pārcēlās pie sievas, vienos pavasara svētkos kaimiņš paaicināja uz ezermalu.
“Viņš makšķerēja ar divām makšķerēm,” stāsta jubilārs. ”Pasauca mani, saka, ņemt makšķeri, iesvied...” Savā dzīvē nebiju to darījis, kā atvēzējos, tā āķis pašam ausī. Nosviedu makšķeri un devos projām. Jau pensijā būdams, paklausīju pēc tam brāļa mazdēla aicinājumam iet ar viņu bļitkot. Sacīja, ka iemācīs. Ledus 70 cm biezs, ar vergu cērtu, cērtu ledu, kā neiet uz priekšu, tā neiet. Aizgāju prom, viņš mani pasauca atpakaļ. Atgriezos, tomēr izcirtu, sāku bļitkošanu — nav nekā. Salst, nolēmu, iešu mājas, atnesīšu salmus, uguni kurināšu, sēdēšu un sildīšos. Atskrien brāļa meitas dēls: “Tu ko te dari?”. Saku: auksti man! Viņš tikai nolamājās, ar to beidzās visi mani makšķerēšanas mēģinājumi.”

Uz veselību!

Tomēr hobijs pensionāram ir. Viņš ir aizrautīgs sēņotājs un ogotājs, mežā dodas līdz pat vēlam rudenim ar paša pītajiem skalu vai stieples groziem rokās. Caur joku dienas gaismā uzpeld vēl viens hobijs: Aleksandrs māk darināt gardu alu. Tik gardu, ka sovhoza laikā direktors reizes trīs bija slēdzis līgumu pat ar baltkrieviem, kuriem Aleksandrs darinājis pa 20 spaiņiem alus. Viņš darinājis ļoti kvalitatīvu arī kādu stiprāku dzērienu — tautā saukto samogonciņu. Ar tādām amatu prasmēm, darba mīlestību laikam arī mašīnu var nopelnīt.
Aleksandrs: “Negribu, negribu mašīnu, tās brauc un cilvēkus nosit, es ar zirdziņu braucu visu savu mūžu, un nekas slikts man nenotika...”

Mūža lielākā bagātība

Sieva piebilst, ka abu darbam nebija mērķis sakrāt naudu mašīnai, bet palīdzēt visiem bērniem. Veronikas hobiji tāpat bijuši lietderīgi ģimenei. Mājsaimniecībā speciāli turējuši aitas, jo Veronika audusi segas, adījusi cimdus, zeķes, šalles un darinājusi citus rokdarbus. Nupat tapusi jauna jaka, kas mūsu sarunas laikā žuva pēc mazgāšanas. Viņa māk arī tamborēt. Apkārtnē viņu pazīst kā godu un bēru saimnieci, turklāt izcili labu. Diez vai apkārtnē ir kādas kāzas, kurās viņa nebūtu aicināta par saimnieci. Gatavojusi visu, sākot ar cepumiem, beidzot ar gaļas ruletēm, baraviciņām. Agrāk jau veikalu plaukti bija tukši, saimnieces ar tādu izdomu un prasmēm, kādas piemīt Veronikai, bija zelta vērtē. Mazbērni un mazmazbērni arī šodien ar prieku un sajūsmu piedalās babiņas bulciņu cepšanas procesā un labprāt ēd viņas gatavotos ēdienus ikreiz, kad ciemojas Šustu mājās.

Šodien jubilāriem vairs nav tā jāraujas, viņi var nedaudz vairāk atpūsties. No visas mājsaimniecības palikušas vien trīs vistas, kaķis un sunītis. Šogad likvidējuši aitas, zirgu pārdeva pirms gadiem pieciem... Par mūžā paveikto atgādina albumos ielīmētās senās fotogrāfijas, apbalvojumi un medaļas. Abiem kopā to bijusi pilna liela bundža, bet kas gan tās glabājis — devuši bērniem spēlēties! Saglabājies vien iegravēts pulkstenis, lādīte un dažas medaļas: “PSRS Darba veterāns”, ”9. piecgades trieciennieks”, “Sociālistiskās sacensības uzvarētājs (1976)”. Klāt pie vienas no medaļām dāvanā nākusi koka lādīte, kurā tad visa šī atlikusī bagātība glabājas. Bet vislielākā Veronikas un Aleksandra bagātība bija, ir un paliek viņu bērni, mazbērni, mazmazbērni, un visi tie labas gribas cilvēki, kuri atceras un palīdz viņiem vecumdienās.

Juris ROGA