Par mājdzīvniekiem un cilvēka bezatbildību

Šādas “vaļības” saimnieki ļāva savam sunim arī agrāk, argumentējot ar to, ka sunim “jāpaskraida arī brīvībā”. Ar to apkārtējie iedzīvotāji kaut kā samierinājās. Taču tagad situācija tikai saasinājās: Nadeždas ģimene regulāri baro stirniņas, kuras mitinās netālu mežā un kuras labprāt ņēma no cilvēka cienastu — ziema šogad ir barga un sadabūt barību meža dzīvniekiem ir grūts uzdevums. Taču pēc tam, kad pa apkārtni sāka skraidīt suns, no stirnām vairs nav ne miņas. Nadežda baidās, vai tik suns nav padzinis tās no ierastajām vietām, vai, kas ir vēl ļaunāk — saplosījis novārdzinātos dzīvniekus!

... Vēl ziemas sākumā, novērtējis visu situācijas nopietnību, Valsts meža dienests izdeva speciālu rīkojumu, kas uz laiku aizliedza medības ar suņiem: iedzītie dzīvnieki, baidīdamies no dzinējsuņiem, grima kupenās, ap aso sērsnu savainodami kājas. No tā sevišķi cieta tieši stirnas. Kā informēja VMD medību daļas vadītājs, stirnu skaits ievērojami samazinājās jau pagājušajā bargajā ziemā: ja 2009. gadā to skaits pārsniedza 240000, tad saskaņā ar 2010. gada pavasarī izdarītajiem aprēķiniem palikuši tikai 186000 dzīvnieku. Arī šogad, es domāju, ka šis skaitlis nebūt nepalielināsies.

Starp citu, visi šie fakti un skaitļi ilustrē tikai ietekmi, kādu uz meža zvēriem atstāj Latvijas ziema. Lai gan tie nevieš optimismu, tomēr tas ir neizbēgami. Un vienīgais, ko cilvēks var izdarīt šajā situācijā, tas ir nesarežģīt arī tāpat dzīvnieku bēdīgo likteni, lieku reizi pabarot tos, vēl jo vairāk tāpēc, ka šoziem šie parasti piesardzīgie meža iemītnieki ar pēdējo cerību uz glābiņu no bada nāk līdz cilvēku mājām. Taču bieži vien šis pārsteidzīgais solis beidzas ar dzīvnieka bojāeju. Kāpēc?

Kādā no janvāra raidījumiem “Vides fakti” tika pastāstīts par kādu šausmīgu gadījumu. Par to, ka Gaujas krastā suns, sakodis divus briežus, trešo uzdzina uz ledus, kas neizturēja zvēra iespaidīgo svaru, un dzīvnieks noslīka. Un tas ir viens no šausminošajiem gadījumiem, kas notika Latvijā pēdējo mēnešu laikā. Klaiņojošo suņu problēma kļūst aizvien aktuālāka, turklāt ne tikai savvaļas dzīvnieku sakarā — aizvien lielākas briesmas tie sagādā arī cilvēkiem. Nesen kļuva zināms par klaiņojošo suņu baru uzbrukumiem cilvēkiem kādā no Bauskas novada pagastiem; neaprimst ažiotāža ap savā vaļā pamesto suņu bariem, kas līdz šim laikam terorizē vietējos iedzīvotājus Daugavpils novada Lociku ciematā. Atbildīgie dienesti vaino cits citu, taču risinājumus joprojām neatrod: likumdošanā nav precīzi norādītu instrukciju, kas būtu jāievēro analoģiskās situācijās.

Starp citu, kā apgalvo mežziņi un vides inspektori, par vainīgajiem šajās traģēdijās kļūst ne tikai klaiņojošie suņi — daudzus no tiem, it sevišķi viensētās, tālu no “lielās pasaules”, žēlsirdīgie saimnieki atlaiž pastaigāties — sak, nedrīkst ilgi turēt dzīvnieku piesietu, lai paskraida, padraiskojas! Bet suns, sajutis brīvības garšu un devis vaļu instink- tiem, kā saka, “sāk dzīvot uz nebēdu”, jo nebūt ne vienmēr savvaļas dzīvnieku medības izraisījis izsalkums. Un suns te absolūti nav vainīgs. Atšķirībā no cilvēka, kuram jāuzņemas visa atbildība. Taču, ja vēl līdz 2003. gadam valstī bija spēkā likums, saskaņā ar kuru vainīgā suņa īpašniekam bija jāatlīdzina medību saimniecībai nodarītais kaitējums, tad tagad viņam jāuzņemas tikai administratīvā atbildība — par dzīvnieka nepienācīgu turēšanu. Iespējams, ka kādu paviršu suņa īpašnieku darīja piesardzīgi jauna, nesen apstiprināta likuma norma, kas medniekiem dod tiesības šaut pa mežu klaiņojošos suņus (bez uzpurņa un reģistrācijas žetona) — tajā gadījumā, ja dzīvnieks nav medību suns un tika pamanīts vairāk nekā 200 metru attālumā no apdzīvotām vietām vai dzīvojamām mājām. Starp citu, arī te ne viss ir tik vienkārši. Pirmkārt, dzīvnieka nogalināšana, vienalga, cik labu nodomu dēļ tā būtu izdarīta, tā tomēr ir slepkavība. Kam pietiks aukstasinības un cietsirdības izdarīt to? Otrkārt, nav nekādu garantiju, ka mednieka roka, kas pacēlusi bisi pret suni, nepieļaus šo grēku uz dzīvnieka saim- nieka privātās zemes. Bet par šādu nodarījumu šāvēju jau var saukt ne tikai pie administratīvās, bet arī pie kriminālatbildības.

Taču atgriezīsimies pie mūsu konkrētā gadījuma. Anatolijs Bulavskis, Ūdrīšu mednieku kolektīva “Vāvere” vadītājs, komentējot šo situāciju, solīja, ka obligāti brīdinās suņa saimniekus. Bet kopā ar viņu arī mēs visus pārējos mājdzīvnieku turētājus. Būsim visbeidzot cilvēki un uzņemsimies atbildību par tiem, kurus “esam pieradinājuši”!

Marina NIPĀNE