Īsto vīru pasaulē

Mednieku kolektīva ”Asūne” vadītājs Viktors Litvjaks norāda, ka, lai attīstītu medību saimniecību, ir iespēja paplašināt medību platības par aptuveni 2000 hektāriem, kas šobrīd ir brīvi, bet ir problemātiski sadzīt rokā zemes privātīpašniekus un firmas, jo līgumu jāslēdz burtiski ar katru zemes īpašnieku. Jau tagad kolektīvam noslēgti tuvu 400 līgumiem. Visas medību platības ir Asūnes pagasta teritorijā, ko var uzskatīt par priekšrocību attiecībā pret tiem kolektīviem, kuriem platības izmētātas pa pāris vai pat vairākiem pagastiem. Asūnes mednieki ļoti draudzīgi sadzīvo ar kaimiņos esošajiem medību kolektīviem, strīdu nav, sanāk rīkot pat kopējas medības.

Mednieku kolektīva lielākā problēma ir Latvijas likumi par medību platībām, kas regulē nomu un līgumu slēgšanu. Visi mediji pat varas citadeles pašai augšai rāda šo problēmu, ka vajadzētu visu darīt citādāk, nekā tagad ir, bet neviens īsti nesadzird. Ja medību plātību viducī viens, divi vai vairāk hektāru zemes pieder kādam, ar kuru nav noslēgts līgums, pēc likuma tur mednieks soli nevar spert.

“Mums ir trīs stacionārās barotavas un sešas personīgās,” stāstījumu par medību saimniecību turpina Viktors. ”Stacionārās barotavas paredzētas tikai dzīvnieku barošanai, medības tur nenotiek. Personīgajās, gadās arī pamedī. Mūsu kolektīva medību teritorijā ir visi dzīvnieki, kas Latgalē sastopami, parādās pat brieži, kurus nemedījam, un blakus kolektīvi tos arī nemedī. Pārsvarā, protams, ir meža cūkas. Mūsu pusē bija ļoti daudz stirnu, bet šiem dzīvniekiem smaga izrādījās pagājušā gada ziemas nogale, kas “paņēma” daudz stirnu. Barības un laika apstākļu ziņā viņas būtu izdzīvojušas, bet ļoti lielu skādi nodarīja bezsaimnieka suņi, kā arī vilki un lūši. Pērn, starp citu, vienu lūsi nomedījām. Asūnes pusē lūši nebija nomedīti vismaz kādus divus desmitus gadu.

Tagad katrā kolektīvā ir cilvēks, kuram piesaka medības, šis slogs noņemts mežniecībām. Es gribētu akcentēt, ka mūsu kolektīvam raksturīgs visa kolektīva atbalsts un sapratne, jo viens cilvēks jau neko nevar paveikt. Ja katrs mednieks nedarīs to, kas viņam ir jādara, tad nevienam vadītājam nekas nesanāks. Tā ir kopēja lieta. Mūsu kolektīvā ir gan ļoti pieredzējuši mednieki, vienam jau ir 83 gadi, gan gados jauni puiši, jaunākajam — 19 gadu. Viens tagad stājas medniekos, viņam 63 gadi. Visi mednieki ir vīrieši, sievietes var sastapt reti kurā kolektīvā. Tāda ir šīs nodarbes specifika.”

Medību sezona pavisam drīz būs galā, oficiāli tā noslēdzas 1. aprīlī. Šajā sezonā mednieku kolektīvam “Asūne” bija atļauts nomedīt četrus lielos aļņus un četrus teļus. Tie visi tika nomedīti, jo mednieku vērojumi liecina, ka aļņu populācija ir kļuvusi lielāka, salīdzinot ar agrākajiem gadiem. Mežacūkas bija atļauts nomedīt 62, arī šis limits praktiski izpildīts. Šogad sakarā ar bargo ziemu medības ar dzinējiem no decembra vidus bija noliegtas un nenotika, tālab kolektīvs pārsvarā lika uzsvaru uz sivēnu medībām. Viktors gan uzskata, ka mežacūkas šogad izdzīvos, jo zeme nav iesalusi, un tās turas pie barotavām. Bija atļauts nomedīt 19 stirnas, bet kolektīvā uzreiz nolēmuši, ka šos dzīvniekus šoreiz nemedīs. Tā arī ir lielākā un galvenā atšķirība no iepriekšējās medību sezonas: sērsna parādījās ziemas sākumā, un stirnām tā solīja ļoti grūtu dzīvi, jo viņām ir jāizrokas līdz zemei. Ja barības ziņā problēmas varēja nebūt - dzīvniekus var piebarot, tad guļvietas viņām gan būtu grūti iekārtot.

Viktors: “Stirnas šodien ir sastopamas, jo bijām nolēmuši tās nemedīt sakarā ar visām šīm problēmām. Lai vairojas.”
Asūnes kolektīva mednieki cīnās arī ar bebriem, kas rada daudz problēmu. Kādreiz viņu medībām bija noteikts limits, bet pašlaik nav. Arī medīt bebrus var ilgāku laika posmu — no augusta līdz maijam. Kolektīva mednieki ir pieveikuši turpat pussimta bebru, bet, salīdzinot ar šo dzīvnieku lielo populāciju, tas ir piliens jūrā.

Viktors: “Bebru ir ļoti daudz. Pirmkārt, viņi ir ievesti sen. Otrkārt, tad viņus bija aizliegts medīt vispār, pēc tam tās bija limitētās medības. Tagad var medīt, cik grib, bet nav nemaz tik vienkārši bebrus nomedīt. Cīnāmies ar bebriem visiem spēkiem. Privātajos mežos saimnieki palīdz nojaukt dambjus, bet tas ir gandrīz bezjēdzīgs darbs, jo trijās četrās dienās viss atkal ir atjaunots. Arī pagasta pārvalde nāca palīgā, norīkojot savus cilvēkus, kuri arī izjauca bebru dambjus.”

Šogad ir aktivizējušies jenotsuņi. Tos var šaut visu gadu, šajā sezonā nošauti jau 28, kas ir vairāk nekā kādreiz. Lapsu gan nomedīts mazāk — piecas. Arī lapsas var šaut visu gadu, bet ir liela problēma — tās tagad uzturas gandrīz vai ciematā, kur šaut nevar. Asūnes kolektīva puiši ir medījuši arī pīles — kopā nošautas 76. Mūsu laikos tas varbūt arī pietiekami, bet Viktors atceras, ka viņa jaunībā tik un pat vairāk bija vienam medniekam. Tiesa, agrāk bija cita interese, jo nebija atļautas tik daudz cūku medības. Tagad pīļu medības tiek asociētas ar medību sezonas atklāšanas pasākumu. Arī pats putnu medību prieks ir dārgs: tāpat vajag patronas tērēt, un ne vienu vien. Rubeņu vai medņu medības nenotiek, jo tie ir limitētie putni, turklāt Asūnes kolektīva medību laukos ne vienu, ne otru nav.

Veiksme medībās lielāka, ja talkā nāk labs medību suns. Asūnes kolektīva medniekiem tie ir seši, turklāt viens ļoti slavens un pieder Žanim Gaveiko. Latvijas dzinējs tiešām strādā no sirds, mežacūka šādam sunim ir kā bērnam konfekte. Pēc sarunbiedra sacītā — labs suns nodrošina 70-80% no medību veiksmes. Ja kolektīvam nebūtu labu suņu, tad tik labu panākumu, kā šodien, asūniešiem medībās nebūtu.

Medībās ir vēl viens svarīgs aspekts, ja ne pats svarīgākais. Cik drošas tās ir? Nevar gadīties tā, ka lode trāpa kādam medību teritorijā nejauši ieklīdušam sēņotājam vai ogotājam?

Viktors: “Medniekam ir jābūt līdz galam pārliecinātam par savu šāvienu. Šaušana nav tikai šaušanas pēc, jāšauj tikai pa simtprocentīgi skaidri redzamu mērķi. Tagad medniekiem obligātas ir oranžās vestes, kas drošībai arī dod daudz. Protams, simprocentīgu garantiju nedod neviens, arī, pa māju staigājot, viss var gadīties. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka šaut drīkst, tikai skaidri redzot, uz ko šauj. Lode mūsdienās var aizlidot tālu, sevišķi, ja šauj ar vītņstobra ieročiem. Visbīstamākās ir dzinēju medības. Ja viss notiek tā, kā tam jānotiek, ja mednieks pārliecināts pats par sevi, zina, kas un kur atrodas, tad arī drošība ir. Protams, var gadīties neprognozējamas lietas, var arī kāds cilvēks nemanīts ieklīst tur, kur tam nav jābūt, bet mums, paldies dievam, nav bijuši nelaimes gadījumi. Tomēr Latvijā tādi notiek, atslābināties medībās nedrīkst ne mirkli.
Pirms katrām medībām obligāti veicam instruktāžu, lai arī jautājumi ir gandrīz vieni un tie paši, bet tie obligāti jāizrunā. Medībās nevar piedalīties cilvēki, kas, kā lai maigāk pasaka, tādā stāvoklī nevar piedalīties. Mūsu mednieki apspriež tos nelaimes gadījumus, kas notikuši kolēģiem citur Latvijā, mācās no svešām kļūdām.

Pērnruden mūsu kolektīvs organizēja lielu medību semināru ar Baumaņa kunga no Rīgas piedalīšanos, kurš pastāstīja par medību norisi, medību platībām un citiem jautājumiem. Piedalījās visi Dagdas mežniecības medību kolektīvu pārstāvji, sākumā bija medības, kurās nomedījām divus sivēnus, pēc tam lekcija.

Medību torņus taisām paši. Individuālajām medībām katrs pats sev uztaisa torni. Arī mastu ierīkošana notiek obligāti, veidojot drošības stigas.”

Mednieku kolektīvam “Asūne” ir labas attiecības ar lauksaimniekiem, lai gan, protams, visus laukus nosargāt neizdodas. Bet pērn aptuveni 50% no piešķirtām mežacūkām nomedītas, cīnoties tieši pret lauksaimniecības postījumiem.

Dižtrofejas pēdējā laikā medniekiem nav bijušas, bet šosezon ir nomedīti četri pamatīgi mežacūku kuiļi, divu ilkņi pēc pašu mednieku aplēsēm “velk” uz sudraba godalgu. Viktors apgalvo, ka īstiem medniekiem vērtība nav gaļa, bet gan trofeja: ”Mums ir divi aļņu ragi, īpašnieki izstādēs dabūja bronzas godalgas. Ir medaļa par vilka galvaskausu. Mednieki piedalās suņu izstādēs, arī tur mums lieli panākumi. 2012. gadā kolektīvam būs 60 gadu jubileja, plānojam sagatavot interesantu trofeju izstādi.”

Juris ROGA