Ar smaidu un labvēlību viss izdodas

Darbs ar jauniešiem

Lasītājiem atgādināšu, ka biedrība “Delverība” tika oficiāli reģistrēta Biedrību un nodibinājumu reģistrā Rēzeknē 2009. gada 9. decem- brī, kopš tā laika nevalstiskajai organizācijai tā arī neizdevās realizēt nevienu projektu, lai gan pūles to rakstīšanā tika pieliktas lielas.

Ludmila: “Atbalstu nav guvis neviens mūsu projekts. Kopienu iniciatīvas fondam iesniedzām projekta pieteikumu “Palīdzēsim māmiņai”. Gribējām aprīkot istabu, lai jaunās māmiņas uz kādu laiku varētu tur atstāt savus bērnus. Fondam tika iesniegts vairāk nekā 40 projektu, atbalstīts tika tikai neliels procents, mūsējais starp tiem netika. Otru projektu gribējām uzrakstīt ciemata apzaļumošanai, bet tā arī nepabeidzām, jo izrādījās, ka izvēlētajā programmā var startēt tikai Krāslavas novada ļaudis. Sākām rakstīt vēl vienu — bērnu volejbola laukuma aprīkošanai, bet arī šo neizdevās novest līdz galam, jo Dagdā uzrakstīja projektu katlu mājas pārveidošanai par sporta kompleksu, un sanāca tā, ka mūsējais faktiski dublē lielo projektu.
Decembrī jauniešu biedrībai apritēja gada jubileja. Tā darbojas, bet ne tā, kā sākotnēji visi bijām cerējuši. Tie jaunieši, kuri stāvēja pie biedrības šūpuļa, jau ir projām no pagasta un mājās ir tikai brīvdienās. Neko daudz nepilnās pāris dienās nepaveiksi. Taču šādi tādi pasākumi pie mums notiek.

Tagad es domāju, ka varbūt vajadzēja visu veidot citādāk. Lieta tāda, ka jauniešiem šajā vecumā vēl nav tik daudz pa- stāvības un dzīves pieredzes, lai viņi visu spētu paši. Viņiem vajag pieaugušo, kurš viņu aktivitātes ievirza konkrētā gultnē. Jauniešiem ir lieliskas idejas, viņi strādās, lai tās realizētu, bet vajag kādu, kam ir dzīves pieredze. Attiecībā uz projektu rakstīšanu — bez pieaugušā profesionāla atbalsta tas ir kaut kas nereāls! Var- būt nevajadzēja katrā pagastā veidot savu nevalstisko organizāciju, bet gan izveidot tādas kā Dagdas bērnu un jaunie- šu centra filiāles un no turienes visu vadīt. Manuprāt, šo domu ir vērts apsvērt un attīstīt, jo pieaugušajiem, kuri iesaistīti jauniešu organizāciju darbā, primāri tomēr ir pienākumi savā pamatdarbā.”

Darbs ar bērniem

Pagasta bērniem un skolēniem Ludmila rīko spēļu piektdienas, bet vienu reizi mēnesī organizē populāro un bērnu ļoti iecienīto spēli “Brīnumu lauks”. Varētu biežāk, bet balvām vajag naudiņu, kaut vai tām pašām konfektēm.

Darbs ar pieaugušajiem

Divas reizes mēnesī svētdienās bibliotēkā pulcējas sieviešu klubs, lai pārrunātu dažādas aktuālas tēmas. Piemēram, tādas kā vārda spēks, rudens depresija un kā ar to cīnīties, stils, imidžs, krāsas, Jaunais gads uz sliekšņa, par Zodiaka zīmēm. Klubu apmeklē 8-10 cilvēki, svētdienas šīm nodarbībām izvēlētas tālab, ka darba dienās iedzīvotāji ir aizņemti.

Darbs ar lasītājiem

Ludmila saka: “Krīzes laikā dzīvojam, ir jāpateicas mūsu atsaucīgajiem un krietnajiem lasītajiem, kas ļoti atbalsta bibliotēku. Visās bibliotēkās ir problēma, ka periodikai iedala maz līdzekļu, bet mūsu lasītāji atnes savus žurnālus, kurus pasūta vai pērk. Izlasa un atdod mums. Jau divus gadus — 2009. un 2010. gadā — bibliotēkā var piedāvāt saviem apmeklētājiem lasīt desmit dažāda nosaukuma žurnālus, kuri ir lasītāju dāvināti. Jāatzīst, ka ne visi žurnāli ir pilna komplekta, dažu numuru nav. Bet vienalga tas ir liels atbalsts. Ļoti daudz žurnālu bibliotēkai uzdāvinājusi Irina Abramoviča, arī Irma Paskačima ir dāvinājusi daudz žurnālu un grāmatu. Visvairāk grāmatu ziedojusi Klaudija Smirnova — 60 labas grāmatas, Boriss Matvejevs — aptuveni 30. Kopumā ir 15 cilvēku, kuri vairāk vai mazāk regulāri atbalsta bibliotēku, par ko liels paldies!”

Pērn Svariņu bibliotēkai grāmatu iegādei tikai atvēlēti aptuveni 100 latu un 200 latu — periodikai. Literatūras fondā šobrīd ir 6526 vienības, kas ir pietiekami liels lauku bibliotēkai. Ludmila at- zīst, ka aptuveni 1000 grāmatu būtu jānoraksta. Tas nozīmē, ka lietderīgais fonds ir vēl mazāks, tomēr iedzīvotāji savā bibliotēkā atrod visu, kas interesē, arī pateicoties apmaiņas fondam. Svariņu biblio- tēka apmainās grāmatām ar Bērziņu, Kalniešu, Ezernieku un Krāslavas bibliotēkām. Tas notiek pastāvīgi, jo gadā iepērk maz jaunu grāmatu. Bija laika posms, kad nācās pasūtīt grāmatas no Rīgas, izmantot Starpbibliotēku abonementa fonda pakalpojumus, bet nu jau divus gadus tādas vajadzības nebija.

Svariņu bibliotēka, kurai ir 190 lietotāju, lepojas ar lielu apmeklējumu skaitu — 5334 gadā. Tas ir ļoti labs rādītājs, ņemot vērā faktu, ka iedzīvotāju pagastā nav daudz. Protams, var iebilst, ka šodien lietotāji un lasītāji nav viens un tas pats. Diez vai tiks piedzīvots 90. gadu uzplaukums, kad bibliotēkas plauktos parādījās jaunas, krāšņas grāmatas, sieviešu romāni. To laiku nevar salīdzināt ne ar ko. Arī tautas laukos bija daudz vairāk, vēl neviens nepaspēja aizbraukt uz lielpilsētām, ārzemēm. Katru dienu vidēji bibliotēkā iegriezās 45 cilvēki, kuri ņēma lasīt 30-40 grāmatas. Tagad ir labi, ja paņem 8-12 grāmatas dienā. Aktīvākie lasītāji ir pensionāri un vidējā vecuma paaudze, jaunatne atpaliek lasīšanā, bet ir priekšā datoru lietošanā. Bibliotēkas apmeklētāji pamatā ir no ciemata, jo nomalēs jau tikpat kā nav cilvēku. Mūsdienās rets fakts — viens vidējās paaudzes vīrietis 12 kilometrus tālo ceļu līdz bibliotēkai mēro uz velosipēda.

Datori lietotājiem bibliotēkā ir pieci, Ludmila apgalvo — pietiek. Vienu dienu jau no rīta visi ir aizņemti, citu dienu ir klusāk. Lai vai kā, visi, kam vajag, var savu paveikt. Bibliotekāre priecājas, ka arī pieaugušie sākuši lietot datorus. Datorzinību pamatos viņa pati apmācījusi piecus cilvēkus. Savā ziņā sanāca lāča pakalpojums sev — šie cilvēki uzreiz pazuda kā bibliotēkas lietotāji, jo divi no viņiem iegādājās jaunus datorus un tagad nav nepieciešamības tamdēļ doties uz bibliotēku.

“Es uzskatu, ka laukos dzīvo aktīvi un zinātkāri cilvēki,” uzsver Ludmila. “Nāk pie mums cilvēki, vai nē — tas pilnībā atkarīgs no mums pašiem, kuri sēž biblio-tēku vadītāju krēslos. Ja mēs smaidām, atsaucāmies uz lūgumiem, atrodam un palīdzam, cilvēks nāks atkal un atkal. Tā tas ir visur, jebkurā vietā. Jūs pats zināt, ka pie viena speciālista cilvēki nāk viens pēc otra, bet pie cita atnāk vienu reizi, aiziet vīlies, un vairs tu viņu neredzēsi.”

Lauku bibliotekārei šodien ir vairāk jāstrādā kā informatīvā centra darbiniekam, nevis kā bibliotekāram, jo ļoti daudz ir jāskaidro cilvēkiem. Ludmila akcentē lielu problēmu, proti, mūsu ļaudis vēl arvien kaunas lūgt palīdzību, jautāt, viņi jūtas neērti traucēt kādu darbinieku. Sevišķi tas attiecas uz pensionāriem, tieši tālab bibliotekārei jābūt īpaši atsaucīgai. Ludmila tāda ir: viņa aicina jautāt, palīdz pasūtīt preces internetveikalā, izskaidro, kā samaksāt rēķinus internetbankā, pat auto apdrošināšanu vei-ca internetā. Pati reizēm nezina, kas un kā, mācās līdzi, bet nekad neatraida cilvēku. Viņasprāt, bibliotēkas prestižam kaitē pat plānots un izziņots pārtraukums darbā. Piemēram, nācās būt dažas dienas projām kursos, un uzreiz pēc tam bibliotēkai samazinājās cilvēku pieplūdums. Tālab Ludmila cenšas visu plānot tā, lai bibliotēkas durvis vienmēr būtu vaļā lasītājiem un citiem lietotājiem.

Juris ROGA