Lasītāji raksta

Zinām, paši redzējām... Taču tas viss nebija tik vienkārši. Es taču biju to dienu liecinieks, jo toreiz strādāju Rīgā, īrēju istabu pilsētas centrā. Tāpēc man bija iespēja vērot, kā burtiski dažu stundu laikā tika uzceltas “barikādes” un kā noritēja Iekšlietu ministrijas ēkas apšaude.

Tas bija 20. janvāra vakars. Es atpūtos. Pamodos no šāvienu trokšņa, saģērbos un devos uz notikumu vietu. Virs Brīvības pieminekļa lidoja trasējošās lodes. Baiļu nebija. Notiekošā neparastums, ziņkāre radīja kaut kā nereāla ilūziju. “Tas nevar būt, jo būt nevar...” Un tomēr tas bija! Trasējošās lodes lidoja virs galvām, radot bailes ziņkārīgo pūlī. Es devos pa Merķeļa ielu. Pienākt pavisam klāt Iekšlietu ministrijas ēkai tomēr baidījos un vēroju no malas, stāvot aiz koka. Turpretim ēkas tiešā tuvumā, neskatoties uz briesmām, no Merķeļa ielas puses stāvēja ziņkārīgo pūlis. Pāris reizes izskrēja omonietis, laida kārtu pār galvām — pūlis atkāpās, izklīda, taču pēc kāda laika cilvēki sapulcējās atkal. Un vēl uzmanību saistīja tas, ka bija ļoti daudz operatoru ar televīzijas kamerām. Es saskaitīju vairāk nekā desmitu. Jā, patiešām tā bija rūpīgi izplānota operācija. Jautājums tikai par to — kurš to darīja un kādiem mērķiem?

Mūsu teātra studijā, kur es toreiz biju vecākais, nodarbības apmeklēja no izskata vājš jaunietis, kurš savulaik izpildīja internacionālo pienākumu Afganistānā un pēc armijas devās strādāt milicijā. Jokupēteris, balamute un ļoti bezbailīgs cilvēks. Studijā visi viņu mīlēja. Kad Padomju Savienībā sāka dibināt OMON vienības organizētās noziedzības apkarošanai, viņš aizgāja strādāt uz turieni. Ar viņu man iznāca tikties vairākus gadus pēc tiem notikumiem 1991. gada janvārī. Un pēc viņa skopajiem stāstījumiem veidojas nedaudz cita notikumu aina. Atmiņa pieviļ. Kā un kāpēc OMON patruļas mašīna izrādījās pie Iekšlietu ministrijas ēkas? Tās tuvumā no Bastejkalna ietarkšķējās ložmetējs. Mašīna tika apšaudīta. Vienlaikus atskanēja šāvieni arī no Iekšlietu ministrijas ēkas augšējiem stāviem. Puiši nokļuva krustugunīs, un viņiem neatlika nekas cits kā “sturmēt” Iekšlietu ministrijas ēku. Šajā sadursmē “pieci bija gājuši bojā un smagi ievainoti” (šie dati ņemti no Nikolaja Kabanova grāmatas “Neatkarības cena”). Kuru cilvēku tēmētās lodes notrieca viņus?

Starp citu, to dienu notikumi bija rūpīgi izplānota provokācija. Varbūt gaidīja, ka omonieši izsauks pastiprinājumu? Kādam gribējās vairāk asiņu. Kam?

Dažādā laikā dažādās republikās pēc viena un tā paša scenārija ar nelielām variācijām — Baku, Groznijā, Tbilisi, Viļņā, Rīgā... Kādam vajadzēja sanaidot tautas, sakūdīt tās citu pret citu. Visos konfliktos par grēkāžiem nostādīja armiju, miliciju... Bet armija turējās stabili. Citādi asiņu būtu krietni vairāk. (Tos, kuri grib sīkāk uzzināt, kā tas viss notika, iesaku izlasīt daudzu starpnacionālo konfliktu tiešā dalībnieka Viktora Nikolajeva grāmatu “Afgāņa piezīmes”).

Savulaik esmu lepojies ar to, ka es, pēc tautības polis, piedzimu Latvijā, dzīvoju tik lielā daudznāciju valstī, kāda bija Padomju Savienībā. Protams, nebūt ne viss bija tik vienkārši! Bet kurā valstī bija vienkārši? Tāpēc, kad sākās sabrukums, tā bija kā skabarga sirdī. Bija taisni ārprāts...

Nožēloju to, ka toreiz es ieņēmu neitrālu pozīciju. Visdrīzāk biju liecinieks, nevis dalībnieks. Cerēju, ka cilvēkiem pietiks prāta nenovest valsti līdz sabrukumam. Bet tagad mums ir tas, kas ir...

Par Padomju Savienību es varu pateikt vienu — “avantūra neizdevās, par mēģinājumu paldies!” Taču tā ir atsevišķas sarunas tēma.

Jans TIŠKO