Pirmā klase, pirmais skolotājs, pirmais skūpsts... Un izlaiduma balle. Nē, to nekad nevar aizmirst. Gadiem ritot, visspilgtākie iespaidi tikai pastiprinās, bet skolas slieksnis vienmēr vilinās studentus, jaunos vecākus, nosirmojušās vecmāmiņas un vectētiņus. Tikšanās ar bērnību un jaunību, klasesbiedru un skolotāju tikšanās ir ilgi gaidītie svētki, kam netraucē februāra puteņi un ilgstošie atkušņi ar atkalu. Tā bija arī šoreiz.
... Garām aiztrauc vilcieni? Vai sapratāt? Laikraksts “Ezerzeme” saņēma ielūgumu apmeklēt Indru nevis vienkārši absolventu tikšanās pasākumā, bet jubilejas svinībās — mācību iestādes 80. gadadienas sakarā. Vidusskolas direktores Ingas Jākobsones runu pavadīja ilustrācija uz ekrāna no 1940. gada izdevuma ģeogrāfijas mācību grāmatas. Tajā — skolas fotouzņēmums rožu stacijā, kas uzbūvēta 1931. gadā. Pateicības vārdus pelnījuši pirmskara arhitekti un celtnieki: izturīgā un skaistā ēka nav sliktāka par vēlāko laiku tipveida celtnēm. Pusotra simta audzēkņu, divi desmiti pedagogu un divdesmit mūsdienīgu datoru ir nopietns apstiprinājums tam, ka skolas kuģis peld un negrimst ieilgušās krīzes vētras viļņos. Jautru noskaņojumu gaidītajos viesos radīja pat skumjā statistika — 48 skolas durvis, 98 kāpņu pakāpieni. Kāds taču saskaitīja...
Es pateicos tev, mīļā, labā skola,
Par rīta sauli, ko mums liki plaukstās:
Mēs paņemam no tava klases sola
Sev līdz ar sauli sapņu zvaigznes augstās...
Vislabākā piemiņa ir klasesbiedru vecās fotogrāfijas, tāpēc pēc scenāristu ieceres jubilejas vakars notika ar devīzi “Šķirstot skolas albumu...” Sirmā skolotāja Ņina Jurkeviča izdarīja atskatu pagātnē. Pirmā dzīvā ilustrācija uz skatuves — pagājušā gada absolventi. Pasākuma vadītāja un bijusī klases audzinātāja Ilona Beitāne-Špaka sarīkoja jautrajai kompānijai eksāmenu ar biļetēm. Bijušajiem skolēniem vajadzēja paieties pa skatuvi kā stārķim pa purvu vai kā zīdainim, kurš tikko sācis tipināt. Klātesošajiem zālē nebija tik vienkārši atrisināt uzdevumu, toties smiekli skanēja visu laiku. Vēlāk Vadims Andrukovičs pilnīgi pamatoti nodziedāja Tuhmanova dziesmu, kurā lūdza atcerēties kādreiz savu studentu.
Tālāk uz skatuves tika uzaicināti absolventi jubilāri. “Divdesmitnieku” prezentācijas laikā ar daiļrunību pārsteidza Ilona Kangizera (Pitkeviča), bet pirms trim gadu desmitiem skolu beigušo reprezentablās komandas rota bija Francis Zalbovičs. Veiksmīgais zemnieks, pasniedzot skolai piemiņas dāvanu, pateica brīnišķīgu novēlējumu: “Lai būtu vairāk bērnu un mazāk problēmu!” Starp citu, arī dzimtā skola izteica uzņēmējam īpašu pateicību par sponsorpalīdzību.
Viss labākais paliek bērnībā — vecāku mājās un dzimtajā skolā. Svinību gaviļnieki iznāca uz skatuves ar ziediem, lai tos pasniegtu sa- viem otrajiem vecākiem — skolotājiem. Sudraba jubilāri ļoti aizkustinoši pateicās savai klases audzinātājai Zitai Pantevičai. Visi neskopojās ar sirsnīgiem vārdiem pedagogiem un skolai, kas ir labākā pasaulē. Gan pirms četrdesmit, gan pirms piecdesmit gadiem klasēs bija vairāk nekā trīs desmiti audzēkņu, bet uz skatuves iznāca tikai pa trim pārstāvjiem. Likteņa vēji izkaisīja bijušos absolventus pa bijušās padomju zemes tālēm.
Apsveikuma telegrammas atlidoja uz Indru gan no Tālajiem Austrumiem, gan no Melnās jūras piekrastes. Triju pagastu — Indras, Robežnieku un Piedrujas — pārvaldniece Ērika Gabrusāne pasniedza skolai ļoti vajadzīgu dāvanu — kopēšanas aparātu. Bet vietējā “kultūras ministre” Anžela Kuzminska paziņoja labu jaunumu: gaidāmas vēl divas jubilejas — kultūras nama 40. gadskārta un mākslas skolas 20 gadu jubileja.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
