Labvakar Ezerniekos, savā dzimtajā skolā!

Pēc tradīcijas pastiprinātas uzmanības centrā ir tie, kuri skolu pabeidza pirms 20 gadiem — tālajā 1991. gadā. No 43. izlaiduma divu klašu skolēniem ieradās tikai četri. 12.a, kurā mācījās trīs bērni — Inese Antonova, Jāzeps Kumpiņš un Sanita Putāne — bija pārstāvēta pilnā sastāvā, savukārt no lielākās 11.b klases, kurā bija 14 audzēkņu, ieradās tikai viens bijušais skolēns Ivans Pobjaržans. Jubilāri ieņēma speciāli viņiem paredzētās vietas zālē, un svinīgā daļa varēja sākties.

Prieks, ka dzimtā skola atkal visus apvienojusi kopā, ka var satikties un atsaukt atmiņā jaukos brīžus no skolas gaitām. Ar šiem vārdiem skaisto pasākumu atklāja vakara vadītāji — 12. klases skolēni Beatrise Tjarve un Juris Panfilo. Pārdomātais, dinamiskais scenārijs pastiprināja svinību emocionalitāti līdz mikliem acu kaktiņiem. Ar savu skatuves meistarību spīdēja jaunie dejotāji, dziedātāji, daiļlasītāji, arī bijusī skolas absolvente un Ezernieku vidusskolas mūzikas skolotāja Ilga Moisejenoka.

Pirmajam vārds tika dots Ezernieku vidusskolas direktoram Aleksandram Gžibovskim, kurš pauda prieku redzēt bijušos audzēkņus Ezernieku vidusskolā: “Neskatoties uz jūsu aizņemtību un attālumu, kas mūs šķir — lielākā daļa no jums jau nedzīvo tepat Ezerniekos, tomēr atradāt laiku un iespēju atbraukt uz mūsu skolu, lai kārtējo reizi tiktos ar skolotājiem, klasesbiedriem un visiem tiem cilvēkiem, kurus pazināt un kuri bija kopā ar jums, kad mācījāties mūsu skolā. Diemžēl daudzu no tiem, kurus pazinām, ar kuriem kopā strādājām, ar kuriem mācījāties — skolotāju, skolas darbinieku un audzēkņu vairs nav kopā ar mums. Šajā dienā mēs atceramies arī viņus, runājam par viņiem...”

Pasākuma turpinājumā visa uzmanība tika veltīta tiem, kuri skolu pabeiguši pirms 20 gadiem, un viņu skolotājiem. Beatrise un Juris nolasīja katra jubilāra vārdu un uzvārdu, kā arī nosauca viņu klašu audzinātājus, pirmos skolotājus un visus priekšmetu skolotājus. Katram pasniedza piemiņas bukletiņu un ziedus.

Ja pēdējais zvans ir noskanējis pirms divdesmit gadiem, vairākumam cilvēku droši vien grūti atcerēties, kādas bija klases stundas un ko tajās stāstījuši pedagogi. Tomēr spilg-tākie notikumi neizdziest nekad.

Atmiņās un iespaidos dalījās 11.b klases audzinātāja Antoņina Dubra: “Šodien man liels gods sveikt tikai vienu bijušo manu skolēnu, kurš savu skolu nav aizmirsis, mīl un atnācis uz tikšanās svētkiem. Es ļoti priecājos par viņu, paldies viņam. Bet man jārunā par visu klasi, kurā bija 14 skolēnu, vairākums meiteņu, zēnu — mazāk. Viņiem laikam nesanāca atnākt uz šiem svētkiem, žēl, bet ko darīt.

Šī klase mācījās divās sabiedriskajās iekārtās: iesāka skolas gaitas Padomju Latvijā un pabeidza atjaunotajā Latvijas brīvvalstī. Tolaik, tajos gados, varēja nemācīties latviešu valodu un nerunāt latviski, bet mani audzēkņi ar lielu patiku un centību mācījās latviešu valodu stundās, arī ārpus stundām mēs runājam latviski, tālab latviešu valodu viņi pārvaldīja. Diemžēl visiem nebija iespēju izveidot savu dzīves ceļu mūsu valsti, vairāki ir atraduši labāku dzīvi ārpus savas valsts robežām. Bet viņi zina, ka visur grūti jāstrādā un gudri jādzīvo.

Skola ir svēts vārds, jo, izejot no tās dzīvē, skolas durvis saka: “Tu atnāksi pēc gadiem ar savu bērniņu pie rokas, vēl pēc daudziem gadiem tu pavadīsi uz skolu savu mazbērniņu!” Cilvēks no skolas, kā no savas bērnības, nevar aiziet nekad. Cilvēka dzīvē skola vienmēr ir bijusi blakus!”

Savās atmiņās padalījās 11.a klases audzinātāja Ināra Grāve: “Man patiess prieks tikties gan ar savu bijušo audzināmo klasi, gan ar saviem kolēģiem, ar kuriem kopā esmu nostrādājusi ne vienu vien gadu, gan ar daudziem skolēniem, ar kuriem strādājām šīs skolas sienās. Ja man jāraksturo sava audzināmā klase, tad ar viņiem esmu izstaigājusi ļoti daudz vārda tiešā nozīmē. Sākām kopīgo darbu, kad viņi mācījās 4. klasē. Tajā laikā bija populāri nodarbināt skolēnus lauku darbos sovhozos un kolhozos. 4. klases knēveļi viens aiz otra, rokās sadevušies, stiepa smagos kartupeļu spaiņus, viens otram palīdzēdami, stīvēja pāri augstajiem bortiem, lai varētu izbērt, pēc tam noguruši viens otram pakaļ, bet visi kopā, vilkās uz skolu. Esam kājām izstaigājuši Akmeņeicu gandrīz līdz pašam Ūdrijas ezeram — toreiz bija populāri pētīt vietējās mazās upītes, un mums bija savs uzdevums, kuru veicām kopā. Braucām kopā ekskursijās, pabijām Ļeņingradā — toreiz vēl tā sauca tagadējo Sanktpēterburgu. Mēs tikām mācīti divu varu ietekmē, bet bija arī tāds unikāls notikums, ka pēc 8. klases pēkšņi kļu- vām par 10. klasi. Vēl šīs klases skolēni man palika atmiņā ar ļoti augstu atbildības sajūtu visās jomās: mācībās, skolēnu pašpārvaldes darbā, dejošanā un dziedāšanā. Tagad pieauguši, šie cilvēki man vienmēr ir kā savējie.”

Jubilāru vārdā runāja Sanita: “Nebijām ne labāki, ne sliktāki, bet ar mums bija interesanti, jo mums bija interesanti. Pēdējos trīs vidusskolas gadus patiešām mācījāmies trijatā — es, Inese un Jāzeps. Trijatā varējām sarīkot grābekļu revolūciju ikgadējos rudens sakopšanas darbos, kas ritēja skolas teritorijā, bijām vieni no pēdējiem, kas iestājās komjauniešos un izstājās no komjauniešiem. Arī augstos krēs-los pasēdējām, uzzinājām, kas un kā tas ir. Bijām muzikālākā klase: ar Inesi dziedājām korī, Jāzeps diskotēkās lika mūziku. Tas viss un daudz kas cits notika šeit, notika ar mums, mūsu vidusskolā!
Mēs pievienojamies jaunajai tradīcijai un dodam savu ieguldījumu pērn izveidotajā fondā “Ezernieku vidusskolas attīstībai”, dāvinot no klases 60 latu savas vidusskolas attīstībai.”

Uz absolventu vakaru tika gaidīti arī 10, 30, 40 un 50 gadu jubilāri. Tie, kuri ieradās, savās uzrunās bija vienisprātis, uzsverot, ka ir ļoti patīkami redzēt šo vietu un skolu, kurā maz kas mainījies, ir saglabātas labās tradīcijas. Vienīgais, ka nav vairs daudzu skolotāju. Bijušie audzēkņi novēlēja izglītības iestādei vairāk skolēnu, jo, kamēr tie ir, dzīve turpinās. Sirdis saviļņojošo pasākumu noslēdza Ezernieku vidusskolas koris ar dziesmu “Lai dzīvo skola!”.

Juris ROGA