Veiksme atrod garā stipros

“Esmu dzimusi, augusi un skolojusies Krāslavā, arī darba mūža lielāko ieguldījumu esmu devusi dzimtās pilsētas attīstībā,” stāsta Ināra. “Pēc skolas beigšanas pāris gadus nostrādāju bērnudārzā par audzinātāju, pēc tam gadu kultūras namā — biju metodiķe darbā ar bērniem. Šo darbu toreiz man piedāvāja Barčas kundze, jo es apmeklēju deju kolektīvu un bijām labi pazīstamas. Diemžēl drīz vien no šī darba man nācās aiziet, jo bija liela slodze un tas atstāja negatīvu ietekmi uz manu veselība. Bija ļoti smagi. Pēc kultūras nama gadu nostrādāju mūzikas skolā par sekretāri. Kad piedzima bērniņš, ilgu laiku nosēdēju mājas, jo pašai nebija veselības un bērnam bija vajadzīga māmiņas uzmanība. Tā paskrēja pieci vai seši gadi, pēc tam man piedāvāja darbu bērnudārzā “Pīlādzītis” — uz pusslodzi veļas pārzine, uz pusslodzi — kasiere.

Pēc kāda laika sākās štatu samazināšana, es paliku bez darba. Ģimenē izveidojās sarežģīts finansiālais stāvoklis, nolēmām pārbraukt uz Dagdu.”

Arī Ināras dzīvesbiedrs Andris ir bijušais krāslavietis. Padomju laikos bija šoferis, tad nācās pārkvalificēties, jo šofera darba vienkārši nebija. Tā Andris kļuva par galdnieku un strādāja mēbeļu cehā, bet šobrīd viņš arī ir bezdarbnieks. Ančevsku vienīgais bērns — meita Laila — jau ir Latvijas Universitātes 3. kursa studente bibliotēkzinātnēs un informācijā. Mamma spriež, ka meitai darbs būs jāmeklē Rīgā. Latgalē ar šādu specialitāti darīt nav ko. Pēc mammas sacītā, Laila ir cīnītāja un neapstāsies pie sasniegtā. Viņa ir no tiem, kura pati lauž sev ceļu dzīvē. Tā kā vecāki objektīvi bērnu studiju laikā finansiāli daudz atbalstīt nevar, tad meita paralēli mācībām piestrādā. Vai bērnam ir viegli dzīvot, kad mamma ir smagi slima? Laila agri iepazina, ko nozīmē aprūpēt slimu cilvēku, ko nozīmē, kad mamma nevar piecelties no gultas vispār. Viņa ir pieradusi, ka pašai ar visu jātiek galā, un tagad cenšas darīt tāpat. “Kad mēs spējam, nedaudz iekrājam naudiņu, lai izsūtītu to bērnam, meita man saka, lai mēs lieki neuztraucamies, jo viņa esot paēdusi,” miklām acīm turpina Ināra. “Man Rīgā dzīvo brālis, sliktākajā gadījumā varam cerēt arī uz viņa atbalstu, ja jau pavisam smagi kļūs.”

Jau trīs gadus Ināra ir aktīva Dagdas invalīdu brālības “Nema” biedre, čakla rokdarbniece. Pirmoreiz viņa atnāca uz brālības organizēto atvērto durvju dienu 2008. gadā septembrī, pēc tam vēl kādas pāris reizes apmeklēja šo draudzīgo kolektīvu un janvārī kļuva par šīs nevalstiskās organizācijas oficiālu biedri. Pateicoties šīm pārmaiņām un dažu apstākļu sakritībai, Ināra reģistrējās kā bezdarbniece un drīz arī atgriezās darba tirgū — uz projekta laiku viņu pieņēma subsidētā darba vietā par pārdevēju tirgus paviljonā.

“Darbā mani pieņēma pēc Mārītes ieteikuma,” atceras Ināra. “Nostrādāju nepilnus divus gadus, jo pirms manis tur bija cits cilvēks, kuram šis darbs izrādījās par smagu. Tā bija subsidēto darba vietu programma — ļoti laba iespēja invalīdiem! Ar manu veselību darbu atrast nav viegli. Fizisks darbs neder slimo kāju dēļ, pie datora vai ar dokumentiem nevaru strādāt pārciestās acu operācijas dēļ. Tas darbs man bija liela veiksme, un dabūju to, pateicoties tam, ka padarīju savu dzīvesveidu aktīvāku — atnācu uz biedrību. Tagad es palīdzu izgatavot dažādus rokdarbus, piemēram, izrotāju linu saktas. Biedrība man nozīmē ļoti daudz, jo, tāpat kā ēst un dzert, jebkuram cilvēkam nepieciešams kontaktēties un justies noderīgam sa- biedrībai. Man šeit patīk. Tādus rokdarbus, kā šeit, mājās es radīt nevaru. Šeit es redzu jēgu tam, ko daru, jo zinu, ka mans darbs ir kādam vajadzīgs. Dagdas invalīdu rokdarbus pasūta organizācijas, cilvēki tos izvēlas dāvanai. Bet ko mājās? Likt visu čupiņā ir bezjēdzīgi. Man patīk katru mantiņu apčubināt, realizēt praksē savas fantāzijas lidojumu. Dekorēju linu saktas, taisu apsveikumu kartiņas, saldos pušķus. Milzīgs paldies Sarmītei Kromānei, kura mūs apmācīja. Šādas tādas rokdarbu prasmes man bija no vecākiem: mamma iemācīja adīt, tamborēt. Kādreiz pati daudz adīju un tamborēju, kamēr ļāva veselība. Tas, ko daru tagad, laikam ir iepotēts, strādājot Krāslavas kultūras namā, jo tur arī nācās meklēt visādu informāciju par rokdarbiem. Lielu paldies saku Konstancei Skerškānei — no viņas esmu daudz ko aizguvusi, ja runa ir par tautisko.”

Iepriekšējā avīzes numurā lasītājiem stāstījām par “Fini-mini” klubiņa nodarbībām invalīdiem, kas būtībā ir rīta rosme ar dejošanu. Tās vada Dagdas vidusskolas skolotāja Aija Utkina, bet pašu dejošanas garu brālībā “Nema” ienesa tieši Ināra: “Dejot sāku devītajā klasē. Kā reiz tajā gadā Krāslavas kultūras namā strādāja Jāzeps Ornicāns, dibināja jauniešu deju kolektīvu. Nodejoju sešus gadus, pēc tam vēl epizodiski “lāpīju caurumus”, kad radās vajadzība aizvietot pamatdejotāju slimības dēļ vai vienkārši vajadzēja dejotājam partneri, lai būtu pāris. Pilnībā dejošanu pametu, kad sāku strādāt “Pīlādzītī”, un atsāku burtiski nesen — biedrībā. Mēs darām, ko katrs varam, daudzus vingrinājumus izdarām, vienkārši sēžot. Labs rezultāts tam ir.”

Ināras slimība — cukura diabēts — ārēji neizpaužas: satiekot uz ielas, neviens nenojautīs, cik viņa slima, vai to, ka slimo viņa kopš sešu gadu vecuma. Arī pati neizjūt nekādus ierobežojumus, vienīgi ir problēmas kaut kur braukt. Tieši pārbraucienus Ināra panes ļoti slikti, lai gan zāles ir iespējams paņemt līdzi un tās var lietot jebkur. Visas nelaimes rada veselības komplikācijas, kas ir šīs slimības dēļ. Sarežģījumi sākās pēc 20-25 gadu vecuma. Dzīves plānus tas, protams, mainīja. Nācās piebremzēt ar dejošanu, kā arī atteikties no iespējas apgūt interesantu profesiju. Kultūras darbinieki Ināru mudināja doties mācīties par deju kolektīva vadītāju, bet mediķi nedeva savu piekrišanu.

Juris ROGA