Augstākstāvošo vienotība, zemākstāvošo sašķeltība

Rezonanses sensāciju sarakstā nokļuvusi arī mūsu mazā Latvija. Izrādījās, ka bruņotie laupītāji ir... cilvēki ar uzplečiem — četri Iekšlietu ministrijas sistēmas darbinieki! Nejaušība vai likumsakarība? Domāju, ka otrais variants: sociālā un politiskā sistēma valstī veicināja šausminoša nozieguma izdarīšanu, kas izgaismoja trīs problēmas. Tā ir reformu Iekšlietu sistēmā izgāšanās, policistu nabadzība un veiksmīgais spēļu bizness, kur apgrozās ļoti liela nauda. Par to šodien mūsu saruna. Manuprāt, nav iespējams reformēt vienu spēka resoru bez visas valsts struktūras pārkārtojumiem ar augstāko varas ešelonu korumpētības klajām pazīmēm. Mūsu unikālajā valstī ir pieņemts skaļi paust sašutumu (kas apstiprina masu mediju brīvību), bet viss sabiedrības sašutums ir... kārtējais čiks. Pa to laiku tiesneši, aizmirsuši par savas tautas dzīves līmeni, kuru nemākulīgie varasvīri noveduši līdz nabadzības robežai, prasa nereālas Eiropas algas. KNAB, aizmirsis par galveno misiju — apkarot korupciju — turpina uzkurināt iekšējās nesaskaņas. Ministru prezidenta gausā reakcija uz ārkārtas situāciju pretkorupcijas birojā neviļus uzvedina uz domu — kādam tas ir izdevīgi. Ministru kabinets atgādina absurda teātri, kur lomas sadala nevis talantīgs režisors, bet tās izvēlas viduvēji aktieri. Tā mēs esam ieguvuši oriģinālu ārlietu ministru Ģirtu Valdi Kristovski, kurš turpina pārsteigt valsti ar pasāžām, tajā skaitā arī nesenajās ārpolitiskajās debatēs parlamentā, kas izraisīja jautrību Saeimas zālē. Ekonomikas ministrs Artis Kampars nesteidzas iepriecināt valsti ar naudas pelnīšanas metodi, lai jau tagad nepieļautu Latvijas nonākšanu parādu gūstā. Kā tuvākajos gados mēs atmaksāsim starptautiskajiem kreditoriem gandrīz piecus miljardus latu — vienādojums ar daudziem nezināmiem. Budžeta konsolidācijas labad nodokļu spiediens uz biznesu sasniedzis tik kritisku lielumu, ka tagadējos degvielas un elektroenerģijas cenu kāpuma apstākļos jāgaida pretējs ekonomiskais efekts. Turpretim mēs esam pieraduši bazūnēt pat tad, kad statistiskie procenti paaugstinājušies par viena procenta daļu.

Skaļi jūsmojot par Eiropas vērtībām, Latvija nesteidzas pārņemt labāko no demokrātiskajiem kaimiņiem. Pēc kriminālās traģēdijas Jēkabpilī, sekojot civilizētiem noteikumiem, iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei bija jāatkāpjas no amata, taču... Aizstāvot savus cilvēkus, valdošā elite pārspēja pat padomju nomenklatūru, kad (gadījās ne reizi vien) rajona komitejas neizdeva savus nogrēkojušos partijas biedrus. Mūsu spēka resora vadītāja, kura nesaņēma vēlētāju atbalstu Saeimas vēlēšanās, savas reputācijas glābšanai tagad ir gatava atlaist no Iekšlietu ministrijas rindām profesionāļus, pastāvot pēdējo gadu kadru deficītam. Ātri tika atrasts malējais — Iekšējās drošības dienests.

“Mūsu valstī, pirmkārt, valda politiskā bezatbildība, otrkārt, nepastāv tradīcija atkāpties brīvprātīgi,” presē paziņoja bijušais iekšlietu ministrs, tagad Saeimas aizsardzības lietu un iekšlietu komisijas loceklis Jānis Ādamsons. Kritiskāku vērtējumu sniedz cits bijušais Iekšlietu ministrijas vadītājs Dainis Turlajs, kurš vada Rīgas domes drošības un tiesiskās kārtības komiteju: “Disciplīna kā jēdziens policijā nepastāv vispār! Iznākumā policija jau pārstājusi būt dienests, tā ir kaut kāda ierēdņu struktūra! Turklāt policistiem ar ieročiem atļauts pēc darba strādāt... kur viņiem iepatīkas. Vēl pirms vairākiem gadiem es brīdināju, ka tāda anarhija, tāda attieksme pret policiju ne pie kā laba nenovedīs!”

Jā, patiešām policijā izveidojusies kritiska situācija, par kuru pilna atbildība jāuzņemas ministrei. Šaut pa savējiem — tas vēl nekad nav bijis jau- nākajā Latvijas vēsturē. Atklātībā nākušas arī policijas darbinieku deklarācijas, kuri tiek turēti aizdomās smaga nozieguma izdarīšanā. Trijiem — lielas parādsaistības un būtisks algas samazinājums 2009. gadā. Tāds, lūk, mūsu realitātes skumjais atainojums, kas nekādā mērā neattaisno noziedzniekus un nemazina to cilvēku varonību, kuri līdz galam izpildīja savu pilsoņa un profesionālo pienākumu. Un vēl viens jautājums, kas gaida atbildi. Kāpēc Valda Dombrovska kabinets, nebeidzami samazinot budžetu, pastāvīgi tur stresā pensionārus, bezdarbniekus, mazturīgos un ģimenes, kurās aug bērni, tajā pašā laikā nepamana tās milzīgās summas, kas apgrozās spēļu biznesā, ēnu ekonomikā? Un uzpūstajā valsts pārvaldes sistēmā, kura nebaidās nekādu reformu. Visbēdīgākais ir tas, ka cilvēki apraduši ar varasvīru cinismu, kuri spītīgi cenšas lemt visas problēmas uz zemāko slāņu rēķina. Viņiem — spoža ikdiena, mums — biežāk bēres, kā arī bērnu un mazbērnu pavadīšana peļņā uz ārzemēm. Daudziem — uz neatgriešanos. Latgale, strādīgu un godīgu cilvēku novads, pārvēršas par tuksnesi. Paliks tukši lauki, neizdzīvos arī Latvija.

Ja lielā politika pārvērtusies par netīru lietu, tad vai mēs paši, vēlētāji, kārtējo reizi esam izdarījuši nepareizu izvēli Saeimas vēlēšanās? Neviļus izriet secinājums: vismazāko ļaunumu pieļāva tie, kuri balsoja par opozīciju.

Kāpēc viss nav tā, kā vajag, kāpēc mēs dzīvojam kā uz vulkāna, neapturami ceļoties cenām un tarifiem, katastrofāli samazinoties Latvijas republikas iedzīvotāju skaitam? Valstij reālās demokrātijas apstākļos ir jāaizstāv vairākuma, nevis izredzēto intereses, kā tas ir pie mums. Kā latviešu Latvijas ideoloģijas vietā radīt Latvijas iedzīvotāju patriotismu? Visi sen ir noguruši no nacionālā naida spiediena, kas tiek radīts no augšas. Tas tiek darīts ar klaju nodomu — novirzīt tautu no mākslīgām reā-lijām, kad vienu greznība tiek radīta uz citu ciešanu pamata. Problēma tāda, kas ir vairākumā. Varasvīri pēc vēlēšanām nošķīrās no tautas, bet precīzāk kārtējo reizi piemānīja vēlētājus. Valsts, tāpat kā agrāk, smok birokrātijas žņaugos, bet mēs esam samierinājušies ar to un atsakāmies prasīt, nevis lūgt. Tam, kurš godīgi maksā nodokļus, ir šādas tiesības. Tā arī rīkojas Vecās pasaules valstīs, tikai ne pie mums. Turpretim mēs vārdos godinām Eiropas tikumiskās vērtības, bet darbā meklējam iekšējos ienaidniekus, kas mums ir svarīgāk par maizi. Nepārtrauktā ienaida gaisotnē valsts mašīna aizvien dziļāk grimst finanšu parādu un bezizejas muklājā. Ja tas turpināsies arī nākotnē, tad pēc pāris gadiem tukšajā Latvijā pat normālas pensijas kļūs par nepieļaujamu greznību.

Pēc janvāra barikāžu dalībnieku tikšanās Krāslavā, kuri nekautrējās varasvīriem adresētajos izteicienos, es padomāju, lūk, par ko. Pēdējos gados sarucis drosmīgu cilvēku skaits, bet patriotisms pakāpeniski pāriet virtuālā kategorijā. Toties bailes, kas nav draugos ar sirdsapziņu, jūtamas visuviet. Un nav virs zemes graujošāka spēka par vispārējo vienaldzību, ko mēs vērojam pašlaik. Tikai kaut kur virtuvēs šodien dzirdamas sašutuma pilnas balsis: “Līdz kam noveduši Latviju!”

Aleksejs GONČAROVS