Janīnai ir māsa — vienīgā un mīlamā. Bet vēl — viņa sen un ļoti nopietni slima. Pirms vairākiem gadu desmitiem noteiktā diagnoze — multiplā skleroze — neatstāja izredzes izveseļoties un atgriezties parastajā dzīvē kā visiem. Tagad Valentīna var cerēt tikai uz tuvo cilvēku palīdzību un pārvietoties ratiņkrēslā. Tieši šī iemesla dēļ vēl 2008. gada rudenī notikušajā Valsts darba ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀK) sēdē tika nolemts atzīt sievieti par pirmās grupas invalīdi (līdz tam viņai bija otrā invaliditātes grupa) uz diviem gadiem. Tas ir, līdz pagājušā gada rudenim, kad kārtējā komisija pagarināja termiņu — uz visu mūžu, bez atkārtotām izmeklēšanām. Turklāt cilvēka atzīšana par pirmās grupas invalīdu automātiski nozīmē to, ka viņam nepieciešama kopšana, bet šim nolūkam no valsts budžeta tiek piešķirts 100 latu ik mēnesi.
Tagad paklausīsimies pašas Janīnas stāstu: “Māsai noteica otro invaliditātes grupu vēl 1995. gadā. 2008. gada septembrī pēc kārtējās komisijas sēdes viņai piešķīra pirmo grupu. Tā kā tieši es aprūpēju māsu un palīdzu viņai tikt galā ar sadzīves grūtībām, viņa uzrakstīja pilnvaru uz mana vārda. Ar komisijas izsniegtajiem dokumentiem es devos uz VSAA noformēt invaliditātes pabalstu. Uz manu jautājumu, vai mums pienākas 100 latu kopšanas pabalsts, sieviete, kura apkalpoja mani, atbildēja, ka tas nepienākoties, jo māsai ir dēls un meita. Pagājušā gada septembrī, kad bijām ar Valentīnu VDEĀK kārtējā sēdē un es pajautāju par šo pabalstu, man atbildēja, ka tas tādam slimniekam tiekot aprēķināts automātiski: “Jūs saņemat to kopš 2008. gada!” Taču kā “saņemat”, ja nedz es, nedz mana māsa šo naudu savās acīs neredzēja? Kad uzreiz pēc tam kārtējo reizi atnācu uz VSAA, pēc pārbaudes datu bāzē arī man paziņoja, ka šī nauda māsai bija jāsaņem. Un tikai tad, tas ir, divus gadus pēc tam, kad māsai tika piešķirta pirmā invaliditātes grupa, man pateica, ka jāuzraksta iesniegums par invalīda kopšanas pabalsta saņemšanu. Turklāt, atkal nesaņēmusi atbildi uz jautājumu, kur tad palikusi nauda par diviem gadiem, kas apritējuši kopš tā laika, un sapratusi, ka uz vietas es nepanākšu taisnību, ar notāra palīdzību sastādīju iesniegumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai, kuru arī nosūtīju uz Rīgu. Bet pēc kāda laika saņēmu atbildi, pareizāk sakot, lēmumu, kurā bija ļoti daudz atsauču uz kaut kādiem noteikumu punktiem un likuma pantiem. Starp citu, cik es sapratu, saskaņā ar likuma burtu, mēs varējām cerēt uz šā pabalsta izmaksu tikai par pēdējiem 12 mēnešiem kopš iesnieguma padošanas brīža. Bet nauda par pirmo gadu mums vienkārši nepienākas!”
Pēc VSAA Krāslavas klientu apkalpošanas centra vecākās inspektores Dz. Jakoveles viedokļa šī problēma, maigi sakot, ir izdomāta, un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pieņemtais lēmums visu saliek pa plauktiņiem, tāpēc komentāri vispār ir lieki: cilvēkam, kuram piešķirta pirmā invaliditātes grupa, pats par sevi saprotams, nepieciešama īpaša kopšana. Valsts ik mēnesi izmaksā 100 latus invalīda kopšanas pabalsta veidā: jāuzraksta iesniegums par pretendēšanu uz šo pabalstu. Bet sakarā ar to, ka mūsu aprakstītajā gadījumā rakstiska iesnieguma VSAA nebija, tad arī būtībā nav ko apspriest.
... Godīgi runājot, es neņemos spriest par to, kam šajā situācijā ir taisnība, bet kas vainīgs. No vienas puses, var saprast slimo sievieti, kura pārvietojas ratiņkrēslā, un māsu, kura aprūpē viņu: summa, kas pārsniedz tūkstoti latu un kas pienācās viņai par gadu (no 2008. līdz 2009. gadam), ir visai būtisks atspaids ģimenei. Un gadījumā, ja Janīnu arī patiešām maldinājusi VSAA Krāslavas apkalpošanas centra kāda darbiniece, mēs varam tikai pasūroties un neizpratnē pakratīt galvu kā nosodījumu, neatrodot šim faktam daudzmaz saprotamu izskaidrojumu: vai nu kliente un valsts kalpotāja nav sapratušas viena otru, vai arī nav varējušas noskaidrot jautājuma būtību. Turklāt spriest par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pieņemtā lēmuma pamatotību mēs varam tikai līmenī “patīk — nepatīk”, taču nekādi ne “pareizi — nepareizi”, jo tāda, vai zināt, ir mūsu likumdošana, vai tā mūs apmierina vai neapmierina. Bez papīra mēs, paši zināt, kas esam... Tā bija vienmēr neatkarīgi no iekārtas un laika, kurā dzīvojam.
Pēdējais iespējamais ceļš, kā izšķirt šo konfliktu, varētu kļūt Janīnas un viņas māsas vēršanās Latgales apgabaltiesā, jo pieņemtā lēmuma apstrīdēšanas tiesības norādītas arī aģentūras oficiālajā vēstulē. Tikai māsas no šīs idejas sen atteicās — pārdzīvot tiesas prāvas un lietas nebeidzamu klausīšanos pat veselam cilvēkam ne vienmēr ir pa spēkam, ko nu tur teikt par invalīdu... Sievietes samierinājās ar to, ka pārējo naudu viņām vairs nesaņemt. Lūk, arī redakcijā viņas vērsās ne jau naudas dēļ, bet tikai tāpēc, lai izteiktu savu aizvainojumu un sāpes, pastāstītu mūsu lasītājiem par to, ka šādi gadījumi diemžēl ir sastopami. Varbūt kādam arī noderēs kā uzskates līdzeklis, lai praktiski izmantotu...
Marina NIPĀNE
.jpg)
.jpg)
