Riskēja un turpina strādāt

Ceļš uz savu biznesu patiesībā sākās ar zināšanu apguvi. Savulaik Ligita pabeidza Rīgas 1. Medicīnas skolu kā farmaceite (tagad pēc jaunā profesiju klasifikato- ra — farmaceita asistents), divus gadus nostrādāja aptiekā Preiļos, kur ieguva labu pieredzi. 1991. gadā viņa sāka strādāt par aptiekas vadītāju Aglonā, kuru pati noprivatizēja 1996. gadā. Līdz tam tā bija valsts aptieka, telpai bija īpašnieks, no kura Ligita ēku nomājusi.

“Valstī ritēja privatizācijas process, ne visi gribēja uzņemties atbildību, arī es ilgi domāju, ko darīt,” atceras Ligita. “Tomēr es uzņēmos šo risku. Bija pārejas laiks, zāļu trūka, paši braucām pēc tām uz Rīgas farmaceistisko fabriku, lai tikai būtu ko aptiekā tirgot. Privatizācija neienesa lielas pārmaiņas darba kolektīvā, jo štati bija samazināti jau pirms tam. Laika gaitā mūsu palika vēl mazāk, un tagad aptiekā strādāju es, farmaceita asistents un farmaceita palīgs, kurš tiek nodarbināts jauniešu darba prakses projektā. Iepriekš bija projekts ilgstošo bezdarbnieku nodarbināšanai, arī tajā aptieka piedalījās.”

Aptiekas vadītāja stāsta, lai kļūtu par farmaceitu, pirmām kārtām jāzina ķīmija. Tās viņas darbā ļoti daudz: organiskā, neorganiskā, bioķīmija, kas tik te nav! Darbs nav fiziski smags, bet ļoti atbildīgs un daudz jāmācās. Nevar līdz mūža beigām iztikt ar vienreiz iegūtajām zināšanām. Nepārtraukti aptiekas vadītājam ir sertifikācijas, semināri, kursi. Tagad ir obligāta augstākā izglītība, sarunbiedre to ieguvusi 2003. gadā Stradiņa Universitātē.

Ķīmija Ligitai padevās vēl skolā un ļoti patika, bet apgūt farmaceita profesiju esot izlēmusi pašā pēdējā brīdī. Kaut kāda saistība ar aptieku viņai tomēr bija: mamma daudzus gadus strādāja aptiekā kā kasiere, bet padomju laikā kasieres aptiekās darīja daudzus darbus, kaut ko viņa zināja arī par zālēm. Ligitai un viņas dzīvesbiedram Oskaram ir meita Amanda, kura šobrīd mācas 7. klasē, bet viņa pagaidām neizrāda acīmredzamu interesi par aptiekāres profesiju, lai gan nāk un mammai palīdz. Bet kas zina: varbūt laika gaitā meitene pārņems mammas biznesu?

Medikamentu ir ļoti daudz, kā ar to visu tikt skaidrībā? Turēt aptiekā visu zāļu klāstu nav iespējams. Ligita stāsta, ka recepšu medikamentu ziņā pielāgojas ģimenes ārstiem: laika gaitā kļūst skaidrs, kas jāpasūta vairāk, kas — mazāk. Specifiskās zāles ir pēc pasūtījuma. Gaidīt nenākas ilgi, jo preci ved katru darba dienu, brauc vairākas lieltirgotavas.

Aptiekārs nav tikai medikamentu izsniedzējs, viņam jāmāk piemeklēt medikamentus, konsultēt apmeklētājus, ieteikt zāles, nopietnākos gadījumos cilvēkiem iesaka apmeklēt savu ģimenes ārstu. Gadās arī būt kā psihologam. Situācijas ir dažādas, bija gadījums, kad nācās izsaukt ātro palīdzību turpat uz aptieku, jo cilvēkam kļuva slikti ar sirdi.

Ligita: “Lauku ļaudīm gribas saņemt zāles uzreiz, lai nav jābrauc otrreiz, bet reizēm tas nav iespējams. Aglona nav liela apdzīvota vieta, aptiekā nevaram turēt ļoti plašu zāļu sortimentu. Medikamentiem ir derīguma termiņš, kad tas beidzas, zāles jāizņem no tirdzniecības, bet aptiekai rodas zaudējumi. Nāk uz aptieku arī ar “svešu” ārstu receptēm, arī tādos gadījumos pie mums uzreiz to zāļu nav. Ja runā par bezrecepšu medikamentiem, tad vislielākais pieprasījums pēc tiem ir ziemā — vaicā pret saaukstēšanos, temperatūru, kaklam un citus. Vasarā lielāku ietekmi atstāj tieši tūrisma sezona, kad jārēķinās, ka cilvēku aptiekā būs vairāk. Tradicionālajos Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos krasa tautas pieplūduma aptiekā nav, jo pamatā visi ierodas ar savām zālēm.”

Vairākums cilvēku vēlas nopirkt lētākas zāles, bet gadās arī tādi, kuri jautā pēc dārgākām un kvalitatīvākām. Gadījumā, ja cilvēks nevar nopirkt ārsta izrakstītās zāles, aptiekāre cenšas piedāvāt kaut ko lētāku, cita ražotāja, kad tas ir iespējams. Atšķirībā no cita biznesa, aptieka nevar pārkāpt maksimāli atļautos uzcenojuma procentus, tālab šajā jomā valda cenu griesti.
Iedzīvotāji, kuri atceras padomju laika aptieku piedāvājumu, salīdzina un redz, ka šodien aptiekā var nopirkt ne tikai zāles, bet arī daudzas citas preces, kas pieder pie ārstnieciskās higiēnas un veselības aprūpes. Agrāk tas nebija tik izteikti. Otra būtiska atšķirība ir saistīta ar zāļu gatavošanu uz vietas. Ja agrāk ar to nodarbojās praktiski visas aptiekas, tad tagad vairs tikai retā. Arī Aglonas aptiekā zāles uz vietas vairs negatavo, jo tas kļuva ekonomiski neizdevīgi. Tomēr vajadzības gadījumā cilvēks šādus medikamentus saņemt var — aptieka zāles pasūta, un jau nākamajā dienā tās atved no Rīgas.

Kā ikviens no mums, arī aptieka savā darbā ir atkarīga no daudziem ārējiem faktoriem. Visgrūtāk ir tad, kad nav elektrības. Elektroenerģijas padeves pārtraukumi pēdējo gadu laikā īpašniecei lika ieplānot ģeneratora iegādi. Pērn elektrības nebija ap Ziemassvētkiem, šogad — vairākas dienas pēc jaunā gada un pēc tam vēl kādu laiku nebija stabilitātes — gaisma raustījās.
Aglonas aptieka lepojas ar diplomu, kuru izcīnīja, piedaloties žurnāla “Materia Medica” konkursā “Dārzs savām rokām” kategorijā “Dārzs savam priekam”. Goda vietā ir arī Nodarbinātības Valsts aģentūras Preiļu filiāles Atzinības raksts par aktīvu dalību nodarbinātības pasākumu īs- tenošanā un iesniegto pārskatu precizitāti.

Juris ROGA