Ezernieku vidusskolas 12. klases skolnieks Juris Panfilo savu tālāko dzīvi pēc skolas pabeigšanas veltīs inženierzinātnēm — viņš studēs mašīnbūvi. Šobrīd Juris raksta zinātniski pētniecisko darbu fizikā, kura tēma ir elektromagnētiskie masu paātrinātāji. Mūsu avīzes vecāka gadagājuma lasītājiem Juris skaidro, ka viņa darbs būtībā ir par inovatīvām tehnoloģijām, kuras izmanto dažādās jomas, viņš pētīs, vai tās var pielietot militārā jomā. Tiesa, armija nav viņa aicinājums.
Juris: “Sevi saskatu starp tiem, kuri projektē jaunas mašīnas, ievieš jaunas tehnoloģijas, un tas nozīmē, ka darbs būs jāmeklē lielos koncernos. Dziļi sirdī es mīlu savu dzimteni, jo Latvija ir gan mana, gan mana tēva, gan mana vectēva un vecvectēva zeme. Es nekādā gadījumā neuzskatu, ka šī ir slikta zeme, diemžēl sevi Latvijā neredzu. Tā vienkārši ir sanācis, ka šodien šeit cilvēkiem ir ļoti grūti izdzīvot un atrast sev tīkamu darbu, kas ir viņa mūža aicinājums.”
Juris dzīvo netālu no Ezerniekiem, 3 ki-lometrus uz Dagdas pusi kādus 300 metru no lielceļa ir neliela apdzīvota vieta — Altinieki. Kopš 1. klases viņš katru skolas dienu mērojis ceļu uz Ezernieku vidusskolu un mājup — šī ir viņa pirmā un pagaidām vienīgā izglītības iestāde, par kuru Juris ir vislabākajās domās. Jaunietis mācās ļoti labi, viņa vidējie sekmju rādītāji ir augsti: pērn vidējā atzīme bija 9 balles, šogad I semestrī ir piedzīvots neliels kritums, taču 8,75 balles viņu vienalga ierindo pašu sekmīgāko audzēkņu pulkā.
“Nezinu, ar ko izskaidrojams kritums,” spriež Juris. “Varbūt mācību viela kļuvusi sarežģītāka, varbūt savu ietekmi atstājusi vērtēšanas sistēma kā tāda, varbūt ir citi iemesli. Šogad es jau startēju novada bioloģijas un angļu valodas olimpiādē. Bioloģijas olimpiādes rezultāti vēl nav zināmi, angļu valodas olimpiādē līdz trešajai pietrūka pāris punktu. Arī agrākajos gados aktīvi startēju dažādās olimpiādēs, bija vairākas godalgotas vietas. Diemžēl konkrēti pa priekšmetiem tās nevaru nosaukt, jo dzīve ir saspringta, ļoti grūti visu paturēt atmiņā, un negribu nejauši samelot. Katru brīdi dzīvē nāk klāt kaut kas jauns, tas klājas virsū iepriekšējai informācijai, jāapgūst ļoti daudz jaunu zināšanu.”
Jaunietis lepojas ar to, ka viņam nav nekādu kaitīgo ieradumu, kas ir lielpilsētu skolu daudzu audzēkņu bēda. Savulaik Juris aktīvi nodarbojās ar karatē, treniņus apmeklēja četrus gadus, līdz 7. klasē traumēja kāju — trenējoties sarāva cīpslas un sekoja ilgs rehabilitācijas periods. Pēc gada viņš mēģināja atgriezties iemīļotajā sportā, bet drīz vien saprata, ka nodarboties ar karatē vairs nevarēs. Taču viņš atrada sev jaunu hobiju — jau trīs gadus jaunietis spēlē ģitāru. Vienu vasaru Dagdā spēlēja ansamblī, taču tagad tam vairs nav laika. Jurim padodas arī volejbols. Viņš gan uzsver, ka nav guvis tik lielus panākumus, kā iepriekšējo gadu volejbolisti, kuri šeit mācījās, bet spēlē volejbolu ar lielu prieku un entuziasmu. Pērn jaunietis piedalījās daiļrunāšanas konkursā, kurā izcīnīju 2. vietu. Kā redzat, jaunietim ir gana plašs interešu loks.
Juris nāk no piecu cilvēku ģimenes. Mamma Vera ir medmāsa, tētis Vladislavs — stomatologs, māsa Olga ir ģimenes ārste Salaspilī, savukārt Jūlija strādā par menedžeri tūrisma firmā Jaunzēlandē. Viņu Juris apciemoja 2009./2010. gada ziemā, kad tur bija karsta vasara. Mājās atgriezās melni nosauļojies. Uzzinājis, ka sarunbiedra ģimenē ir trīs mediķi, man radās jautājums, kāpēc viņš pats neizvēlējās iet to pa šo ceļu, ko vecāki vai māsa? “Pēc šādas loģikas man laikam jākļūst par dakteri,” atbildēja Juris. “Cik sevi atceros, visus gadus arī to gribēju, bet 11. klasē pēc ziemas brīvdienām sapratu, ka tas nav mans. Sāku analizēt — kāpēc? Laikam vēlme mācīties par ārstu ir nākusi no bērnības un to ilgi uzturēja vide, kurā dzīvoju, proti, starp mediķiem. Tagad skaidri zinu, ka savu dzīvi sasitīšu ar fiziku, matemātiku, inženierzinātnēm.”
Juris ROGA
.jpg)
.jpg)
