Ar klusu cerību...

Savu pašreizējo izglītības iestādi divpadsmitklasniece Beatrise salīdzina ar otrām mājām, no kurām būs grūti šķirties. Uz skolu un mājup viņa brauc katru dienu ar pagasta autobusu, bet dienas lielākā daļa tomēr paiet skolā. Beatrise vēl nav aizmirsusi, cik viegli vai grūti bija iejusties jaunā kolektīvā. Tajā gadā uz Ezernieku vidusskolu Svariņu bērni atnāca kuplā skaitā. Beatrises klasē viņi bija 11 skolēni — vairāk nekā to, kuri jau mācījās Ezerniekos. Varbūt tālab izveidojās divi grupējumi, kas turpināja pastāvēt līdz 8.-9. klasei. Vajadzēja vairākus gadus, lai visi saliedētos, sevišķi izteikti tas bija meitenēm. Beatrise apgalvo, ka nejuta šo sadalījumu, draudzējās gan ar vieniem, gan ar otriem.

Mācībās jaunajā vietā viņai uzreiz bija labāki rezultāti. Sekmju līmenis lēnām cēlās augšup, bet nenozīmīgi, jo arī agrākajos gados meitene bija ļoti centīga, un vairāk jau īsti arī nebija kur augt. Visaugstākie panākumi mācībās jaunietei bija pagājušajā mācību gadā — 9,089 balles, šī gada I semestrī rezultāti nedaudz zemāki — 8,78 balles. Līdzīgi, kā Juris Panfilo, arī Beatrise nevar rast tam konkrētu skaidrojumu, vien izsaka minējumus saistībā ar apgūstamo vielu. Starp citu, Beatrise un Juris ir vislielākie draugi un vissīvākie konkurenti.

Jauniete aktīvi piedalās mācību olimpiādēs, izcīnot godalgotas vietas. Šajā mācību gadā jau startējusi bioloģijas olimpiādē, plāno braukt arī uz matemātikas, latviešu valodas, angļu valodas, varbūt arī ģeogrāfijas olimpiādi. Beatrise stāsta, ka sirdij tuvāka laikam ir tieši bioloģija un matemātika, jo šie priekšmeti ir ciešā saistībā ar izvēlēto profesiju — savu nākotni meitene grib saistīt ar medicīnu. Savu zinātniski pētniecisko darbu viņa raksta bioloģijā — par gaisa bioindikāciju. Vienkārši runājot, jauniete noteiks ķērpju daudzumu uz kokiem, salīdzinās iegūtos datus, izdarīs secinājumus. Interesanti, ka pirms vairākiem gadiem Beatrisei bija vēlme dienēt Latvijas armijā, ar ko nebija mierā viņas tētis Edgars, arī mamma Diāna nebija sajūsmā par šādu meitas perspektīvu. Tālab jauniete apsvēra arī arhitekta vai dizainera profesiju, bija doma pat par notāru. Tiesa, toreiz tas tika sacīts ar piebildi, ka priekšā trīs vidusskolas gadi, domas par profesiju var mainīties ne reizi vien. Tā arī notika.
Beatrise: “Tagad esmu izlēmusi kļūt par ārsti. Vienkārši nekas cits vairs man neiet pie sirds: nepatīk darbs ar dokumentāciju, nepatīk, ka mani kāds virza un komandē.”

Savos nepilnos 18 gados jauniete jau apceļojusi trīs valstis. Ar draugiem pavasarī ceļojusi uz Stokholmu. Būdama 7. klases skolniece, aizbraukusi ekskursijā uz Igauniju. Savukārt Lietuvu apmeklējusi saistībā ar sporta aktivitātēm: vairākus gadus meitene nodarbojās ar karatē, Lietuvā notika karatistu sacensības. Lai cik aizrautīga sportiste ir Beatrise, karatē viņa pameta laika trūkuma dēļ. Jauniete apgalvo, ka treniņos gūtās iemaņas nav zaudējusi, bet spēka tagad gan ir mazāk. Viņa priecājas, ka nekad nav nācies pielietot karatē dzīvē. Pat toreiz, kad nokļuvusi draudīgā situācijā, viņa izmantojusi banālu loģiku, ka jāsāk kliegt.

Beatrise: “Skrēju projām un skaļi kliedzu. Ja situācija būtu pavisam kritiska, noteikti aizstāvētos. Lieta tāda, ka es nespēju nodarīt kādam pāri, tamdēļ arī sacensībās man nebija īpaši lielu panākumu.”

Veltot arvien vairāk laika mācībām, jauniete pamazām atteicās no dažiem saviem hobijiem. Viņai bija labi panākumi zīmēšanā, taču Dagdas mākslas skolu tā arī nepabeidza, jo vienā brīdī vairs tīri fiziski nespēja turp izbraukāt. Vairākus gadus meitene aktīvi darbojās Svariņu tautas nama jauniešu grupā “Oma”, kuru arī nācās pamest laika trūkuma dēļ. Beatrise nav aizmirsusi, ka pirmo reizi ar jauniešu grupu “Oma” uzstājās rajona skatē par labāko tautas namu. Ar nostalģiju viņa atceras skolas deju kolektīvu, kurā dejojusi 6. klasē. Kolektīvs izjuka, bet jauniete apgalvo, ka šodien tajā labprāt dejotu, ja vien tas skolā pastāvētu. Pagaidām viņa darbojas Svariņu pagasta jauniešu biedrībā “Delverība”, kas ir oficiāli reģistrēta Biedrību un nodibinājumu reģistrā Rēzeknē. Tajā kopā ir kādi divi desmiti jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem. Beatrise stāsta, ka šobrīd biedrības aktivitāte samazinājusies, bet agrāk jaunatne rīkoja koncertus, organizēja dažādus pasākumus: “Popiela”, Jaunā gada sagaidīšanu, 8. marta svētkus, Līgo un citus. Lai uzturētu sevi sportiskā formā, meitene turpina spēlēt volejbolu, kas viņai padodas. Taču ar to vien meitenes daudzpusīgās intereses neaprobežojas.

Līdzīgi, kā daudzi citi perspektīvi, zinoši un gudri jaunieši, arī Beatrise savu nākotni diemžēl neplāno saistīt ar Latviju, vismaz pagaidām viņai nav vēlmes palikt dzimtenē: “Citur jaunatnei ir daudz lielākas perspektīvas, Latvijā, manuprāt, nenovērtē cilvēkus. Arī slimnīcu mums paliek arvien mazāk, šaubos, vai man te būs darbs. Bet Latviju mīlu, jo te dzīvo mani vecāki, tuvinieki, draugi un paziņas. Ja pavisam atklāti, es klusībā ceru, ka tikmēr, kamēr apgūšu profesiju, valsts izaugsmē notiks pozitīvas izmaiņas un varēšu dzīvot un strādāt Latvijā.”

Juris ROGA