Par cilvēku labestību jeb Kā izglāba Nastjeņku un Skaistulīti

Savvaļas daba dzīvo saskaņā ar saviem likumiem, kas reizēm ir ļoti nežēlīgi, taču neizbēgami. Stingrajā dabiskajā atlasē izdzīvot un radīt pēcnācējus var tikai spēcīgi īpatņi. Vārgajiem draud visbriesmīgākais — bojāeja. Šāda traģēdija notika Krāslavas apkaimē, kad uz Zirgezera parādījās vēlu izšķīlušos gulbēnu pāris. Precīzi neņemos apgalvot, taču ir arī tāds pieņēmums: ļoti karstajā vasarā te ligzdojošajai saimei bija otrais perējums. Kad pienāca laiks līdz ar aukstuma iestāšanos pamest ezeru, vecāki atstāja mazuļus. Protams, atradās žēlsirdīgie cilvēki, kuri pamanīja nelaimē nokļuvušos spārnotos bāreņus un sāka barot tos. Viņu skaitā bija arī Olga Cimoško, kura dzīvo kopā ar savu vīru Albertu piekrastes mājā — pašā vasarnīcu ciemata “Ezerdārzs” centrā.

Skaidri atceros, kā pirms ledstāves Alberts piezvanīja man un lūdza padomu: kā izglābt jaunos putnus, kuri lemti drošai nāvei? Padomājis un pārcilājis daudz ko atmiņā, es toreiz pateicu, ka ir tikai viens drošs variants — cilvēku labsirdība. Kad uznāca decembra sals un piepilsētas ezeru pārklāja ledus kārta, es painteresējos pie bļitkotājiem par jauno gulbju likteni, taču to bojāaejas versiju neviens neapstiprināja. Palika cerība, ka gulbēni tomēr aizlidojuši uz neaizsalstošo Daugavu vai arī nokļuvuši labestīgu cilvēku rokās. Tā arī iznāca, drīz vien redakciju sasniedza vēsts, ka nelaimē nokļuvušos putnus savā aprūpē paņēmusi Cimoško ģimene. Atzīšos, mēs tikāmies ne uzreiz: gan traucēja laikraksta darbi, gan slikts laiks, gan īsās ziemas dienas. Es apciemoju Olgas un Alberta viensētu dienu pirms jaunā gada pēc vecā stila. Un mani uzreiz pārsteidza tas, ka saimnieces nebija mājās: viņa bļitkoja uz ezera. Nekad agrāk es nebiju domājis, taču viss izrādījās taisnība. Drīz vien noskaidrojās cēlonis, kāpēc efektīgā blondīne aizrāvās ar copi. Kādreizējā sadzīves pakalpojumu kombināta adīšanas ceha meistari pazīst daudzi krāslavieši.

... Tas bija pirms pāris gadiem. Stārķis, kurš bija savijis ligzdu uz ūdenstorņa vasarnīcu pilsētiņā, pasteidzās ar atlidošanu. Bija marta pēdējās dienas, bet sals nesteidzās atkāpties. Raugoties uz vārgo salstošo putnu, Olga lauzīja galvu, kā palīdzēt stārķim. Meta barību uz sniega, tomēr stārķis nereaģēja. Tad kādu reizi, pārvarējusi bailes, Olga pa torņa kāpnītēm uzrāpās augšā un pacienāja grūtdieni ar reņģēm. Putns izrādījās attapīgs, un nākamreiz pats nolaidās zemē pēc barības. Kopš tā laika arī sākās cilvēka un putna draudzība. Kad kādu reizi vasarā Busļiks (tā nosauca spārnoto draugu) parādījās pie mājas sliekšņa, saimnieki attapās, ka sausajā vasarā vecākiem stārķiem acīmredzot radās problēmas ar mazuļu ēdināšanu. Bet zivis tiem ir galvenais gardums, togad Olga arī aizrāvās ar copi. Ne tikai vasarā vien. Viņai tas nav jauns vaļasprieks: bērnībā kopā ar draudzeni Jadju makšķerēja uz Soļankas, Daugavas un pat Bolta ezera. Lūk, tās bērnības iemaņas arī lieti noderēja.

Gulbjiem nepieciešama cita barība: tiem nav vajadzīgas nedz zivis, nedz gaļa. Putnu veģetāriešu ēdienkarti ieteica speciālisti ornitologi no Daugavpils, kurus dzīvesbiedri Cimoško sameklēja pa telefonu. Kad es viņiem pasniedzu cienastu — pāris svaigu batonu “audžubērniem”, Olga un Alberts paslavēja mani: tā arī ir gulbju galvenā delikatese. Taču, kā saka, ar maizi vien paēdis nebūsi, un pa dienu gādīgā saimniece baro savus rīmas ar “salātiem”, kuru sastāvā ir āboli, ķirbji, burkāni, vārīti kartupeļi un mērcēti kvieši. Pats pārliecinājos: Nastjeņka un Skaistulītis par apetīti nesūdzas, taču dod priekšroku baltmaizei.
Dzīvojot plašās kūts siltajā kaktā, atlabušie putni, kuri strauji aug, ne reizi neizgāja ziemas pastaigā. Bet man ļoti gribējās nofotografēt tos pagalmā. Riskējām, bet vēlāk nožēlojām — Nastjeņka negaidot metās bēgt. Tā ka Albertam un Olgai nācās nopūlēties, lai starp dziļām kupenām noķertu bēgli. Te viņi atcerējās, cik grūta bija ekspedīcija putnēnu izvilkšanai no aizsalstoša lāsmeņa. Paldies, palīdzēja labi cilvēki — kaimiņi Konstantīns un Valentīna Dilbas. Viņu dēlam Jānim glābšanas operācijas procesā nācās pat izpeldēties, taču iznākumā jaunie putni tika izglābti un nonāca cilvēku gādīgajās rokās. Cik bieži mēs, citiem cilvēkiem dzirdot, mīlam spriedelēt par mīlestību uz dabu, bet kad lieta nonāk līdz konkrētai rīcībai.... Daudz, ļoti daudz reižu savā ilgajā žurnālista darba praksē šādās kritiskās situācijās pie manis vērsās “dabas draugi”, nelūdzot, bet prasot pamācošā tonī: “Tas tev jādara!” Un es parasti atbildēju: “Mums jādara.” Šoreiz viegli atradās labi cilvēki. Liels paldies jums, Olga un Albert! Jūs parādījāt lielisku piemēru, pa īstam parūpējāties par mūsu spārnotajiem draugiem. Pasauli glābs ne tikai skaistums, bet arī labestība.

Atvadīties no šī simpātiskā dzīvesbiedru pāra nebija tik vienkārši: izskanēja tosti par Jauno gadu pēc vecā stila un par gulbju labklājību, kuri kļuvuši par ģimenes locekļiem. Un iznāca tā, ka putni nav nasta, bet prieks. Izglābto gulbju nākotne jau ir skaidra. Speciālisti stingri brīdina, ka pieradināto gulbju atgriešanās dabiskajā vidē bīstama ar daudzām briesmām, tāpēc ģimenes apspriedē nolemts — līdz ar pavasara atnākšanu Nastjeņka un Skaistulītis mitināsies dīķī — viesmīlīgās mājas logu priekšā. Arī bez tā sakoptajai mājai būs papildu rota, kas ir dzimtas ģerboņa cienīga.

Nobeigumā īpašu pateicību gribu izteikt laikraksta lasītājām Ģertrūdei Bikovskai un Marijai Osei, kuras ieteica redakcijai šo neparasto un interesanto tēmu. Mēs arī turpmāk gaidām jūsu aktīvu palīdzību, godājamie lasītāji. Ziņojiet mums jaunas adreses!

Aleksejs GONČAROVS