Atcerēsimies šo janvāri

... Janvāra vakarā TV tiešajā translācijā rādīja Iekšlietu ministrijas ēkas apšaudi un pirmos upurus. No rīta, nodevis materiālus kārtējam numuram, es devos uz galvaspilsētu, kur izvērtās neprognozējami notikumi. Tā laikrakstā “Ezerzeme” arī tapa fotoreportāža ar turpinājumu “Atcerēsimies šo janvāri” ar šādu tekstu:

“Pēc asiņainās svētdienas Viļņā es sapratu: tagad pienāks mūsu kārta. Un nelaime nelika sevi ilgi gaidīt. Viltus “glābēju komiteju” butaforiskā jandāliņa ietekmēti, Rīgas centrā sāka tarkšķēt automāti un ložmetēji. Algoti slepkavas melnajās beretēs veica operāciju atbilstoši visiem kara zinātnes noteikumiem. Nē, neviens mani nepārliecinās par tās apšaudes gadījuma raksturu.

Sistēma, kuru septiņus gadu desmitus balstīja uz meliem un vardarbības, neizdomāja neko jaunu. Tikai šoreiz nezināmie varmākas pārrēķinājās. Pārbaudītās metodes — asinis un bailes — guva pretēju darbību. Savos asiņainajos darbos slepkavas baidās no lieciniekiem. Lūk, kāpēc par omoniešu galvenajiem mērķiem kļuva žurnālisti un kinooperatori.
Asinīm slacītie skvēra pleķīši iepretim ministrijas ēkai pārvērtās par tūkstošu cilvēku sēru vietu. Dega sveces, sarkanās un baltās neļķes gūlās uz simboliskām kapu kopiņām, bet dažādu tautību cilvēki atkārtoja vienus un tos pašus vārdus: “Esiet nelādēti, slepkavas...”

Brīvību var ievainot, bet nogalināt — nekad. Šajās dramatisma pilnajās dienās Interfrontes propagandas piemānītais mietpilsonis saprata, kas ir kas. Doma laukumā reportieri no Krievijas veltīgi mēģināja sameklēt “otrās šķiras” krievus. Krieviski runājošie stūrgalvīgi apgalvoja mikrofona priekšā: “Mēs esam kopā ar latviešiem par demokrātiju un suverenitāti.” Bet pie ugunskura Zaķusalā es nofotografēju telecentra aizstāvjus — miličus no Jūrmalas Artūru Gulbi un Vjačeslavu Koņkovu.
Es elpoju no dūmiem skābo barikāžu gaisu, redzēju padzīvojušās sievietes ar pārtikas groziem rokās, ko viņas nesa Latvijas aizstāvjiem. Un es sapratu: tūkstoši un tūkstoši patriotu kailām rokām gatavi doties pretim automātiem, gulties zem tankiem Brīvības vārdā.

Atcerēsimies šo janvāri!”

Aleksejs GONČAROVS