Provinces pilsētiņa... Šim smeldzošajam jēdzienam ir savs īpašais, neatkārtojamais jaukums. Un vērtība: novadnieki, kuri dzīvo Krāslavā vairākus gadu desmitus, lieliski pazīst cits citu. Atceros, kā kādu dienu, kad ielās bija daudz cilvēku, ceļā no redakcijas uz kultūras namu es aizrāvos ar skaitīšanu. Lūk, iznāca tā, ka tajā vasaras rītā es sasveicinājos divdesmit vienu reizi. Tāpēc arī iegaumēju — acītes cienītājiem tas ir zīmīgs skaitlis.
Nojaušu, tā gadās ar daudziem: tiekoties ar pretimnācējiem, mēs nesteidzamies paiet viens otram garām — tā gribas apmainīties ar komplimentiem vai arī pateikt kādu asprātīgu vārdu. Laiks, veselība, cenas, politika — tās šādās reizēs ir visparastākās tēmas.
Arī ar Sašu Antipovu mēs parasti tiekamies vienā ielas pusē, lai apmainītos ar komplimentiem vai izstāstītu kādu jaunāku anekdoti. Tu viņam pasaki vienu vārdu, viņš tev divus. Un ar tādu humora pieskaņu, ka uzreiz uzlabojas noskaņojums. Arī pagājušajā sestdienā viņš mani nedaudz izjokoja: solījās atnākt uz redakciju, bet nokļuva pie āliņģa ar makšķeri. Vēlāk atklāti nožēloja: “Draugi uzaicināja, bet es nespēju pārvarēt azartu.” Copmanis copmani vienmēr sapratīs. Olga Grecka tik ļoti uzstāja, lai mēs tiktos, kā nekā runa ir par vienu no vecākajiem jauktā kora “Krāslava” dalībniekiem, un nepaklausīt cienījamajai diriģentei Aleksandrs nevarēja, vēl jo vairāk pēc oficiāla apsveikuma laikraksta pirmajā lappusē. Apaļa jubileja publiskiem cilvēkiem nepaiet nepamanīti, bet viņa dzīve ir saistīta ar skatuvi tieši 45 gadus.
Negribot un ne uzreiz savu sirdi man izkratīja senais paziņa. Kara gadu bērni... Katram sava rēta sirdī. Sašam tās ir veselas divas: tēvs pazuda bez vēsts Baltkrievijas mežos, bet māte, kura bija kara ārste, gāja bojā karā, kad ienaidnieka aviācija bombardēja sanitāro vilcienu. Neizdevās atrast pat kapa vietas... Apaļš bārenis, bērnu nami Krāslavā un Daugavpilī. Bija arī pulka dēls, kad aviatori uzņēma zēnu muzikālajā karaspēka daļā, kur viņš arī apguva klarnetes spēles ābeci un iepazina nošu rakstus. Daba viņu apveltīja ar muzikālo dzirdi, kas arī noderēja armijas dzīvē. Dienēja robežsardzes daļās, spēlēja pulka orķestrī. To ir patīkami atcerēties.
Tālāk sekoja demobilizācija un atgriešanās dzimtajā Latvijā. Rīgā viņš apguva ienesīgu metinātāja specialitāti, turpat pirmo reizi iznāca uz skatuves galvaspilsētas šoferu kluba kora sastāvā. Kopš tā laika arī sākās viņa kā kora dalībnieka stāžs.
Starp citu, Antipovs ir dzimis Daugavpilī, taču liktenis bija lēmis tā, ka par viņa otro dzimteni kļuva Krāslava. To Aleksandrs nemaz nenožēlo. Agras atmiņas — bērnu nams Jāņupītes krastā, vēlāk klusajā zaļajā pilsētiņā viņš savija arī ģimenes ligzdu. Arī tagad viņam patīk paieties pa gleznainajiem Daugavas krastiem vai rītausmā pasēdēt ar makšķeri. Žēl tikai, ka laika skrējiens ir straujš, lūk, arī pats nepamanīja, kā apritēja septiņdesmit.
Dziedāšana korī nemanot kļuva par dzīves nepieciešamību. Viņam patīk skatuve un skatītāju pilna zāle — tas ir uztraukums un atbildība, bet ja atskan aplausu vētra, tad tas jau sagādā īstu prieku. Strādājot starpkolhozu celtniecības organizācijā, viņš nepalaida garām iespēju kļūt par mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku, kopš jaunības gadiem humors un improvizācija viņam ir asinīs. Koris — nopietnāka lieta, tie taču ir pastāvīgie mēģinājumi un pilnveidošanās darbs. Iemācīties vārdus ir puse darba, bet tikt galā ar basa toņkārtu ir kas cits. Tādas balsis ir liels deficīts.
Viņa dzīvē ir bijuši trīs diriģenti: Franciska Turleja, Česlavs Ugorenko un Olga Grecka, par kuru kora dalībnieks atsaucas ar īpašu sirsnību.
... Neaizmirstami bija Atmodas gadi, kad izšķīrās daudzcietušās Latvijas tālākais liktenis. Toreiz Baltijas tautas demonstrēja savu gribu un vienotību, bez kā nebija iespējams atjaunot piespiedu kārtā PSRS sastāvā iekļauto triju republiku neatkarību. Tajā trauksmainajā un bīstamajā laikā diezgan liels risks bija pirmo reizi uz skatuves nodziedāt Latvijas Republikas himnu. Šis saldais brīvības vārds...
Kad pilsētas centrā uzvijās pirmais sarkanbaltsarkanais karogs, himna Olgas Greckas kora izpildījumā skanēja ar īpašu iedvesmu. “Neaizmirstams laiks, kad mūsu sirdis bija cerību pilnas,” atceras Aleksandrs Antipovs. Arī Zemessardzē viņš iestājās ne jau kompānijas pēc, bet šādu soli uzskatīja par savu pilsoņa pienākumu.
Pēc divu gadu desmitu apritēšanas kļuva skaidrs galvenais: cīņa par neatkarības atjaunošanu nav bijusi veltīga: alternatīvas tolaik vienkārši nebija — komunisma celtniecības idejas bija izsmēlušas sevi visā pasaulē. Latvijas tauta izcīnīja vislielākās demokrātiskās vērtības — sirdsapziņas, vēlēšanu un preses brīvību. Tā tas noticis vēsturē ne reizi vien: revolūciju taisa romantiķi, bet tās augļus bauda pilnīgi citi cilvēki. Latvijas variantā alkatīgi cilvēki ir jaunbagātnieki un karjeristi, kuriem patriotisms un tautas intereses ir tikai pirmsvēlēšanu triki mērķa sasniegšanas labad. Un ja jau Latvijas ekonomiskās un sociālās attīstības procesi nonākuši strupceļā, tad te pirmām kārtām esam vainojami mēs paši, jo neesam pratuši ievēlēt valdībā godīgus cilvēkus un profesionāļus. Vislielākais diskomforts dzīvē ir neticība taisnībai, un šīs aktuālās tēmas apspriešanā mūsu viedokļi sakrita pilnībā.
Pirms uzrakstīt šo publikāciju, redakcijā vērsās Olga Grecka ar aicinājumu: “Par Sašu jāuzraksta noteikti. Korim Antipovs ir atradums, viņš ir kolektīva dvēsele un paraugs jaunatnei.” Kora veterāns Edmunds Gekišs piebilda: “Saša ir nenovērtējams korists, viņš ir vienīgais otrais bass!”
“Par ko tu mīli kori?” es pajautāju. Sekoja pauze un tad izskanēja loģiska atbilde: “Pirmkārt, dvēsele prasa, un vai ir vērts liegt sev šo prieku. Otrkārt, koris palīdzēja apgūt latviešu valodu, kas tagad ir tik ļoti nepieciešama. Agrāk palīdzēju mācībās bērniem Sergejam un Svetlanai, tagad — mazdēlam Žeņam. Tāds, lūk, integrācijas piemērs ģimenes līmenī.
Mūsu tikšanās vieta — mūzikas skola — palīdzēja izrunāties no sirds. Saruna beigusies, korists ar stāžu pārskrēja ar pirkstiem pa klavieru taustiņiem un pateica, ka sev par prieku strinkšķina septiņstīgu ģitāru. Un, protams, dzied. Patīkamā basā.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
