Uz žurnālista jautājumiem atbild Dagdas novada domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts

Bet tas, kas sākās ar 2. janvāri, bija murgs: nokļuvām nelaimīgā ciklona ietekmē, kas atnesa mums lielus elektroenerģijas padeves pārtraukumus un energokrīzi. Jau 2. janvāra rītā pēc plkst. 7.00 Krāslavas elektrotīklu priekšnieks Viktors Aišpurs zvanīja man uz mājām un sacīja, ka sākusies krīze elektroenerģijas padevē un nevar paredzēt, cik ilgā laikā varēs atjaunot elektrības padevi. Tāpēc pašvaldībai vajadzētu sapulcēt ārkārtas situāciju darba grupu, lai padomātu, kā uzturēt pie dzīvības tos objektus, kas ir svarīgākie, lai neaizsaldētu ne ūdenstorņus, ne attīrīšanas iekārtas, ne siltumapgādes sistēmas centralizēti apkurināmās ēkās. Saaicināju pie sevis speciālistus, un tas karuselis sākās ar ģeneratoru meklēšanu. Ārā bija mīnus grādi, ilgi kavēties nevarēja, ja sals būtu lielāks, sekas varēja būt dramatiskas.

Elektrība atslēdzās visos pagastos, Dagda palika kā sala. Ģeneratorus meklējām Šķaunei, Asūnei, Svariņiem. Pārējiem pagastiem, kur tas bija nepieciešams, ģeneratori bija pakāpeniski sarūpēti iepriekš. Diemžēl nevaram iepirkt ģeneratorus gada vai divu laikā visiem, jo tie arī prasa līdzekļus, sākot no piecsimt latiem līdz 9000 latu atkarībā no jaudas, kāda nepieciešama.
Ir arī cita problēma: līdzīgi kā ikvienam iedzīvotājam, steidzamas vajadzības gadījumā arī pašvaldībai atbild “Latvenergo” automātiskais atbildētājs. Mēs jau neesam citā statusā saistībā ar tiem viņu dienestiem, kas varētu mums (kā pašvaldības vadītājiem) izstāstīt situāciju, paskaidrot problēmu, cik tā dziļa.

— Sanāk, ka tikai personīgie kontakti dod kaut kādu garantiju tam, ka iedzīvotāji un pašvaldība nenonāks pie traģēdijas?

— Jā, jo mēs, pašvaldības administrācija, esam tādi paši kā visi pārējie pilsoņi, kuriem atbild “Latvenergo” automātiskais atbildētājs — nospiediet viens, nospiediet vēl ko, un mūzika skan tev pretī, bet neviens tev neko nevar paskaidrot. Tas tāpēc, ka valstī nav izveidota sistēma, kas garantētu pašvaldības administrācijas līmenī tiešo kontaktu ar “Latv- energo” nopietniem cilvēkiem, kuri var pateikt, kurās līnijās, kādi bojājumi ir, kas ir vajadzīgs no pašvaldības. Labi, ka Vitālijs man piezvanīja un ieteica padomāt par ģeneratoriem, jo strāvas nebūs ilgstoši. Tā arī bija — pagāja nedēļa, kamēr cīnījāmies ar traucējumiem.

— Bet tā jau nebija vienīgā problēma...

— Protams, vienlaicīgi sākām ceļu attīrīšanu līdz vietām, kur “Latvenergo” transports nevar piebraukt. Lai iedzīvotājiem būtu izpratne, nedaudz paskaidrošu, ko tas nozīmēja. Es redzu, ka izpratnes nav pat ministrijas līmenī, kur uzskata, ka pašvaldībai jātīra visi ceļi. Bet mēs taču esam ielikti stingros rāmjos: ir iepirkums, ir konkrēts ceļu tīkls, ir shēma, kas apstiprināta ar visiem kilometriem līdz pat metriem. Ne valsts kontrole, ne kāds cits mums nepiedos, ja tīrīsim privātos ceļus, privāto īpašumu teritorijas, tērējot tam valsts naudu. Latvijas valsts ceļi mums apstiprina šo shēmu, ka tie ir pašvaldības servitūta ceļi, kuri obligātai jātīra, bet tie pārējie jātīra cilvēkiem, privāti vienojoties ar pakalpojuma sniedzēju — vienalga kādu. Katrā pagastā iedzīvotāji var iegūt koordinātes, kā sameklēt uzņēmēju, kurš veiks viņam ceļa tīrīšanu par samaksu. Mēs gribam atjaunot agrāko gadu praksi. Nezinu, cik atļaus rocība, bet gribam turēt vienu tehnikas vienību katrā pagastā, kas ir pilnīgā pagasta pārvaldes rīcībā. Tas būs traktors ar lāpstu, ar kuru varētu operatīvi sniegt palīdzību cilvēkiem individuālajā sektorā par konkrētu samaksu. Bet ministrijai šī lieta šķitīs nepareiza tirgus ekonomikas apstākļos, jo privātajam sektoram jāapkalpo privātais, nevis pašvaldībai. Taču mēs nevaram sagaidīt no privātā šo labvēlīgo attieksmi, jo privātais vienam cilvēkam pasaka — maksāsi man tik un tik, otram — citu summu, trešajam atkal citu, un kopumā tas rada iedzīvotājos lielu negāciju. Lai bremzētu privātā sektora pārmērīgo apetīti, kas grib milzu summu par kāda neliela ceļa gabala iztīrīšanu, mums būtiski jāpalielina pašvaldības loma un ietekme.

— Tieši no Dagdas novada ļaudis laikraksta redakcijai sūdzējušies, ka pat par samaksu negrib tīrīt...

— Par to arī ir runa: vakarā privātais pakalpojumu sniedzējs ir svinējis kaut kādu balli, no rīta viņam kāds attāli dzīvojošs maz pazīstams cilvēks lūdz pakalpojumu, bet uzņēmējs nolemj, ai, ko es tur iešu smērēties, darbināt traktoru un braukt. Tāpēc mums katrā pārvaldē jābūt traktoram, lai paši būtu spējīgi krīzes situācijā nākt palīgā saviem iedzīvotājiem iztīrīt sniegu par atbilstošu samaksu. Tarifs šādam pakalpojumam ir Ķepovas, Asūnes un Svariņu pagastā, jo tur ir tehnika, ar ko var sniegt šo pakalpojumu, bet citur nav. Mēs savu pirmo traktoru — MTZ-82 ar lāpstu un papildus ir arī krūmgriezis — esam nopirkuši pērnā gada beigās Asūnes pārvaldei. Mērķis ir katru gadu ieplānot budžetā naudu vienas tehnikas vienības iegādei, lai katrā pagastā būtu iespēja sniegt šos pakalpojumus.

— Vai valdības izsludinātā ārkārtas situācija pašvaldībai palīdzēja?

— Ārkārtas situācija pašvaldībai būtībā nozīmē vienu — neskatoties ne uz kādu ceļu piederību, ir jāveic ceļu attīrīšana līdz vietām, kur tas nepieciešams. “Latvenergo” dēļ mēs tīrījām visu ļoti paklausīgi, izbrauca firmas tehnika, kura vin-nēja konkursu par pašvaldības ceļu tīrīšanu un ar kuru mums ir noslēgts līgums. Bet tagad par to viņiem ir jāsamaksā. Kad savilkām kopā visus galus, summa iznāca iespaidīga un pārsniedza mūsu ceļu fonda mēneša budžetu trīs reizes. Klausos Vējoņa kunga izteikumus par to, ka tas ir pašvaldības pienākums tīrīt jumtus un ceļus par pašvaldības līdzekļiem. Bet, atvainojiet, tai ārkārtas situācijai nav nozīmes, ja pašvaldību aci pret aci nostāda pret šo dabas izraisīto krīzi. Iznāk, ka valsts pati par sevi, pašvaldības — pašas par sevi.

— Un kā bija ar jumtiem, kāds ielūza?

— Nē, tik traki nebija, jo mēģinājām notīrīt. Briesmas gan bija lielas, jo sniega sega sasniedza gandrīz metra biezumu. Izsaucām alpīnistus, kuri mums notīrīja bērnudārza jumtu, bet lieta tāda, ka samaksa ļoti nežēlīga par to pakalpojumu. Pašu cilvēkus sūtīt uz tā jumta neriskējām. Darba inspekcija uzsver, ka pastiprināti uzraudzīs jumtu tīrīšanu, jo daudz nelaimes gadījumu. Savukārt mūsu ministrs saka, pašvaldības pienākums ir tīrīt jumtus. Bet pašvaldībai nav ne tehnikas, ne atbilstoši sagatavotu un apmācītu cilvēku. Ja uz jumta kas notiek vai cilvēks nokrīt no jumta, atbild pašvaldība. Mums pasaka — kā gribat. Vieni saka — kāpt nedrīkst, otri saka — jātīra. Mēs pa vidu.

— Vairāk problēmu rodas lielā sniega daudzuma vai lietus un atkusnim sekojošā sala dēļ?

— Labāk lai līst un salst nekā snieg. Atkalā ceļu var nokaisīt ar pretslīdes materiālu, ja katru dienu uzsnieg bieza kārta, galu galā sniegu vairs nav kur likt un ir jāizved, tas visu vēl vairāk sarežģī.

— Vai jaunais budžets top? Ko gribat tajā ieplānot?

— Tikko kā beidzām steidzamu darbu, lai noliktu ministrijā uz galda zaudējumu aprēķinus. Tas prasīja trīs dienas, lai savāktu informāciju no desmit pagastiem, apkopotu, precizētu.

Budžets ir jāsaplāno tā, lai nav jāsamazina darbinieku štati, kas jau tā ir pārāk mazi. Ja kādam šķiet, ka mūsu štati lieli, tad pateikšu, ka atbilstoši likuma prasībām tie vēl nav pilnībā nokomplektēti. Patiesībā darbinieku skaits ir jāpalielina, bet līdzekļu tam nav, tāpēc jādomā, kā izgrozīties, lai saglabātu darbā tos cilvēkus, kas mums ir. Paldies Eiropas struktūrfondiem, jo izdevās dabūt divus darbiniekus, kurus tagad apmaksās no Eiropas līdzekļiem. Tas ir būvspeciā-lists, kurš strādās ar būvniecības tāmēm. Ir daudz iepirkumu un projektu, un tā bija liela problēma izvērtēt visas tāmes pirms darbu uzsākšanas, lai viss daudzmaz atbilstu veicamajiem darbiem un tīši vai neviļus neapkrāptos ne būvuzņēmēji, ne mēs paši. Otrs ir vides speciālists, kurš nodarbosies ar pašvaldības īpašumiem, jo pēc reformas mums nonāca īpašumā gan meža zeme, kas jāapsaimnieko, gan nepieprasītā zeme, gan jārisina šobrīd ļoti aktuālie ūdenssaimniecības jautājumi, proti, jāpaplašina klientu loks. Vides speciālistam būs uzdevums pārliecināt cilvēkus, ka ir jāpieslēdzas ūdensvadam un kanalizācijai, ka ir jāsaudzē daba. Cilvēki nevēlas mainīties, nevēlas ņemt līdzekļus no ģimenes budžeta, jo pieraduši dzīvot pa vecam. Šim jautājumam ir ne tikai vides jautājumu puse — ja nepalielināsim lietotāju loku, tad ūdenssaimniecības pakalpojumi sadārdzināsies vēl vairāk un cietīs visi.

— Kad Dagdā būs sporta halle? Vai tā būs ar peldbaseinu, par ko šobrīd interesējas arī kaimiņu novadu iedzīvotāji?

— Projekts ir nodots aktualizācijai, bet mēs pagaidīsim, kad valstī būs labāka finansiālā situācija, varbūt tas notiks 2013. gadā. Šī sasaukuma deputātu vairākums ir par to, lai šo objektu būvētu tādu, kāds tas bija paredzēts sākotnēji — ar peldbaseinu. Diemžēl šogad šo būvniecību viennozīmīgi nevaram atļauties, jo esam sasaistīti ar ūdens un kanalizācijas projektu, kura 2. kārtai būsim spiesti ņemt lielu kredītu līdzfinansējuma nodrošināšanai — aptuveni 300000 latu. Turklāt mums ir iesākti daudzi projekti pagastos, kas jāpabeidz līdz gada beigām. Kopumā ar pilsētā realizējamajiem to ir 21. Visi būvniecības. Vēl divi projekti, kuros noteikti startēsim, ir saistīti ar siltum-apgādes uzlabošanu Dagdā. Plānojam rekonstruēt katlu māju (pie vidusskolas), siltumtrases līdz tautas namam un no slimnīcas līdz Brīvības ielai (no kalna uz leju), lai tur esošās mājas perspektīvā pieslēgtu centralizētai siltumapgādei. Nav normāli kurināt tās ar malku, kuras cena šobrīd ir drausmīga. Tie, kas ar to saskaras, sevišķi cilvēki gados, visticamāk būtu priecīgi samaksāt par centrālapkuri un lieki nelauzīt galvu.

— Algas darbiniekiem pašvaldības sektorā būs lielākas?

— Galvenais ir saglabāt to, kas ir. Palielinājuma visticamāk nebūs. Tas saistīts ar to, ka no valsts puses budžetā veikti lieli griezumi — tie ir 23000 latu, kurus vajadzēja sagrabināt. Bet mums nedaudz paveicās — esam veiksmīgi noslēguši gadu, pateicoties tam, ka ieņēmumi pārpildījās. Bijām plānojuši budžeta izpildi 92% apjomā, bet izpildījās labāk. Šo naudu valsts neatņem, tā pāriet uz nākamo gadu. Tā sanāca, ka šī nauda nosedza to summu, kas mums šogad būtu jāsamazina. Tāpēc es vairāk baidos no nākamā 50 miljonu samazinājuma, kas valstī vēl būs. Šo mēs pārdzīvosim. Nevaru saprast, kāds ir šo samazinājumu mērķis, jo pēc visa izskatās, ka valstsvīri negrib, lai laukos dzīvo cilvēki. Lētāk uzturēt valsti, kad nevajag tīrīt ceļus, domāt par skolēnu pārvadājumiem...

— Starp citu, līdz ar jaunajiem skolēnu autobusiem atsākušās runas, ka mazās skolas slēgs, jo tagad ir ar ko pārvadāt bērnus. Taisnība?

— Tāds nav mūsu novada deputātu mērķis, bet valdībai tās lietas noteikti ir saistītas. Mēs šos autobusus pasūtījām, lai uzlabotu bērniem apstākļus ceļā uz skolu un mājup, bet ne tādēļ, lai likvidētu skolas. Nupat saņēmām ceturto un pēdējo autobusu šajā programmā, tas tiks nodots Dagdas vidusskolai un cita starpā vedīs skolas bērnus arī no Priežmales, kas ir pavisam cita novada teritorija. Bet tā pagasta 11 bērni un viņu vecāki ir izteikuši stingru vēlmi mācīties Dagdas vidusskolā, nevis Aglonā. Turp viņi braukt negrib, izveidojās gandrīz vai revolucionāra situācija, ka pat novadā negribēja palikt. Cepuri nost šo cilvēku priekšā, es viņiem nevarēju kompensēt bērnu pārvadāšanu uz Dagdu, Aglonas novads arī atteicās to darīt, jo viņiem pašiem novadā ir vidusskola. Tagad mums ir autobuss, galu galā kāda starpība, kurā novadā cilvēks dzīvo? Viņš ir tiesīgs sūtīt bērnu tajā skolā, kuru uzskata par labāku, perspektīvu vai citu apsvēru dēļ par bērnam piemērotāku. Mēs ejam šiem cilvēkiem pretī un katru rītu brauksim pēc bērniem un vedīsim arī mājas. Pa ceļam paņemsim arī bērnus, kuri dzīvo Astašovas pusē.

— Mazā Konstantinovas skola turpinās darbu?

— Turpinās gan šī, gan citas, ja vien valdība neizdarīs kādu soli, kas mums nedos iespēju uzturēt mazās skolas. Neredzu nekādu citu vajadzību skolu slēgt. Ir tā tuvāk bērna dzīvesvietai, lai tā arī paliek.

— Firma “Zaļā enerģija” Dagdā uzbūvēja koģenerācijas staciju, no kuras gribējāt pirkt siltumenerģijas pārpalikumu...

— Uzņēmums vēl nav nostabilizējis savu darbu tā, lai mēs varētu droši paļauties uz viņiem un sacītu, nāciet mūsu tīklā un dodiet savu pārpalikumu. Viņiem šis tehnoloģiskais process šajā Eiropas daļā ir jauns, tur stāv Indijas iekār- tas, viņi mācās paši. Līdzko nostabilizēs iekārtu darbu, mēs labprāt pirktu pārpalikumu par pieņemamu cenu.

— Dzirdēju, ka Dagdā pašvaldībai ir lielas problēmas ar atsevišķu daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem. Kā tās izpaužas?

— Tās izpaužas domāšanas veidā, jo mūsos palicis iekšā patērētāja sindroms no tiem laikiem, kad bija kopējs sociā-listiskais īpašums un bija kāds, kas to apsaimniekoja par velti. Šobrīd cīnāmies ar šo patērētāja sindromu, cenšoties mainīt domāšanu: ja tas ir tavs īpašums, tad tev vispirms jāsaprot, kādas ir tavas kā īpašnieka tiesības, un to, ka tev pašam par to īpašumu jārūpējas.

Privatizāciju var traktēt dažādi. Valsts uzspieda pārņemt dzīvokļus un mājas tādas, kādas tās bija. Viena māja labāka, cita pusavārijas stāvoklī, bet to arī noprivatizēja. Tagad cilvēki nevar vienoties par kopdzīvi mājā, lai atrisinātu kopīgas problēmas. Lielās sniega segas dēļ atkusnī sāka tecēt jumti. Trešajā tek ūdens uz galvas, otrajā — netek, un otrā stāva iemītnieks saka: “Kāda man daļa, ka tev tek. Tu arī labo.” Māja ir kopīpašums, visi atbildīgi par to jumtu. Pašvaldība nav nekādās attiecībās ar šīm dzīvojamām mājām, kur mums radušās domstarpības. Iemītniekiem pašiem būtu jāsanāk uz sapulci, jāizveido sava īpašuma apsaimniekošanas biedrība, kas noslēgtu līgumu ar kādu apsaimniekotāju. Ar jebkuru, kurš būs ar mieru to darīt. Visi nez kāpēc domā, ja uzņēmuma nosaukumā ir “dzīvokļu komunālā saimniecība”, tad tā visu darīs par velti. Tā tas nav, komunālā saimniecība var līgumu par apsaimniekošanu arī neslēgt. Mājas apsaimniekošanas līgumu var slēgt ar jebkuru personu, kas reģistrējusi savu uzņēmējdarbību, ja iedzīvotājus apmierina tās piedāvājums.

Ne tikai pilsētā, bet arī laukos cilvēki nevar vienoties par savu kopdzīvi, lai saskaņotu izdevumu tāmi. Viņi domā, ka 17 santīmi par kvadrātmetru, ko viņi maksā par apsaimniekošanu, ir pietiekošs daudzums, lai visu saremontētu. Jā, katrai mājai ir atvērts savs uzkrājuma konts, bet nevar cerēt, ka par šiem santīmiem apsaimniekotājs nomainīs jumta segumu, ieliks jaunus logus un durvis. Tāpēc līgumā ir jānorāda darbi, kas ir reāli. Gada laikā trīsstāvu mājai uzkrājuma fondā iekrājas kādi 900 lati, ja visi kārtīgi samaksājuši. Ko par to var izdarīt? Bet lai izdarītu vismaz kaut ko, ir jābūt mājas vecākajam vai ievēlētam pārstāvim, kurš var parakstīt veicamo darbu aktu. Ja mājas iemītnieki nav vienojušies, nav neviena, kas paraksta aktu, tad komunālie no tā uzkrājuma nevar iztērēt nevienu santīmu. Ir mums problemātiska māja Brīvības ielā 24, kuras kontā 2000 latu, bet nevaram neko pasākt, jo no mājas nav neviena, kas var parakstīt aktu par darbu, lai no konta noņemtu kaut piecus latus.

— Kāda izeja?

— Tā ir tikai pašu iedzīvotāju rokās. Aicinu namu dzīvokļu īpašniekus pašorganizēties un katrā mājā ievēlēt atbildīgo cilvēku, lai pēc tam nav domstarpību. No savas puses esmu devis attiecīgus norādījumus saviem speciālistiem, lai viņi pēc kārtas apmeklē mājas un palīdz iedzīvotājiem sanākt uz kopsapulci. Bet vēl ir jāpadomā, kā cilvēkus savākt kopā, jo ir tādi, kuriem nospļauties uz visu un visiem. Sēž kā alā, no kuras veiksmīgi raksta sūdzības par visiem pēc kārtas, bet atnākt uz sanāksmi viņiem ir grūti.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA